Leldes Kundziņas smeķīgais krāsu triepiens

Marta sākumā Daugavpilī, Latgales Centrālās bibliotēkas ASV Informācijas centrā, tika atklāta Daugavpils mākslinieces Leldes Kundziņas gleznu izstāde “Cilvēcība”. Lelde ir arī vizuālās mākslas skolotāja Daugavpils Iespēju vidusskolā, kā arī pasniedz gleznošanu Daugavpils Bērnu mākslas skolā “Saules skolā”. Viņa ir deviņu personālizstāžu autore dažādās Latvijas pilsētās, regulāri piedalās vasaras plenēros Latvijā un Lietuvā, kā arī kaļ plānus nākotnei. Māksliniece labprāt piekrita laikraksta “Latgales Laiks” piedāvātajai intervijai.

Talants lika sevi manīt jau bērnībā

- Lelde nāk no Liepājas puses, Pāvilostas. Bērnību aizvadījusi Strantē jūras krastā. Bez viņas ģimenē auga arī trīs brāļi un vecākā māsa. Mākslai Lelde pievērsās jau bērnībā. “Brāļiem, kā jau puikām, bieži vien bija savas darīšanas. Savukārt vecākā māsa jau bija prom. Skaistā daba, vientulība, līdz galam neizspēlētās spēles ar lellēm – ar to visu man kaut ko vajadzēja darīt. Un ko var darīt meitene, kurai ir zīmēšanas talants? Protams, ka zīmēju,” stāsta Lelde.

Bērnība, kā daudziem lauku bērniem toreiz, arī Leldei aizritēja visai pieticīgos apstākļos: “Man bija neliels krītiņu komplekts. Naktīs mēdzu ieslēgt lampu zem galda un zīmēt. Mamma par to gan nebija diez ko priecīga, nāca un dzina mani gulēt, jo nākamajā dienā bija agri jāceļas un jādodas uz skolu.”

Jau bērnībā vizuālās mākslas stundas Leldei bija tās mīļākās: “Man vienmēr bija piecinieki (tagad desmitnieki). Bieži vien palīdzēju tikt galā ar uzdevumiem arī klasesbiedriem. Zīmēšanas skolotāji regulāri sūtīja mani uz dažādiem konkursiem, strādāja ar mani varbūt nedaudz vairāk kā ar citiem bērniem. Tā talants pamazām attīstījās. Bērnu mākslas skola gan man gāja secen, jo mācījos mūzikas skolā.”

1992. gadā Lelde pārcēlās pie māsas uz Daugavpili un sāka mācīties atjaunotajā “Saules skolā”, kas nule kā bija sākusi savu darbu. Tas, kā viņa atzīst, bijis lielisks laiks un nācis par labu dabas dotā talanta izkopšanai.

Apjomīgā papīra plastika un gravīras uz cūkādām

- Atbildot uz jautājumu par savu pirmo mākslas darbu, kad viņa sajutās kā īsta māksliniece, Lelde stāsta, ka vēl studiju laikā ik pa laikam tikušas rīkotas dažādas izstādes. Viena no tām bija Daugavpils teātrī: “Es tajā piedalījos ar diezgan apjomīgu papīra plastikas darbu. Kaut kam tas bija iepaticies un darbs tika nopirkts. Tajā brīdī mana pašapziņa stipri vien pieauga.

Drīz pēc tam man radās mīlestība pret Japānu. Kāds no māsas vīra draugiem bija pasūtījis Japānas gravīru. Es, nez kāpēc, izdomāju, ka to varētu veidot uz cūkādas, kas tobrīd bija pieejama. Sanāca tīri labi, darbi tika nopirkti. Tajā brīdī sāku aizdomāties, ka mākslu var arī monetizēt. Ne par kādu lielo mākslinieci sevi tobrīd gan neuzskatīju.”

“Saprotu, ka mans talants ir Dieva dots, tādēļ viens no rituāliem pirms gleznošanas man ir lūgšana. Tajā es pateicos Dievam par to, ko viņš man ir devis. Tas man ļoti palīdz un dod iedvesmu,” saka Lelde.

Visvairāk Leldi iedvesmo daba un citu autoru darbi, Rotko muzejā un internetā redzētais. Iedvesmu viņa ir smēlusies arī no viena no saviem mīļākajiem māksliniekiem -- impresionista Kloda Monē. Viņa darbos mākslinieci īpaši iedvesmo krāsu gammas un krāsas triepiens. Savukārt, gleznojot ziedus, viņai blakus bieži vien ir dzīvs ziedu pušķis -- modelis, kas iedvesmo.

“Lai arī gleznošanai pieeju rūpīgi, ir arī tādi darbi, kurus saucu par vieglajiem, kad šķiet, ka tavu roku kāds vada. Šādi darbi arī visātrāk atrod savus jaunos saimniekus. Gribētos, lai šādu darbu būtu vairāk,” dalās izjūtās Lelde.

Starp savu pirmo un pašreizējo Daugavpils dzīves posmu Lelde desmit gadus pavadīja Jēkabpilī. Arī tur, līdzīgi kā Daugavpilī, bija interesanta mākslinieciskā vide, varbūt vienīgi bija mazāk atvērtības un draudzības starp māksliniekiem.

Negaidītais mākslinieka mantojums

- Leldes mīļākā tehnika ir eļļa: “Tā paver man tās smeķīgā triepiena iespējas. Man mājās ir palete, kurai krāsu kārtas jau ir saaugušas. Diemžēl krāsas ir kļuvušas dārgākas un pēdējā laikā vairs nevar atļauties diži daudz šādu smeķīgu triepienu. Var jau pirkt lētākas Ķīnā ražotas krāsas, bet, kad ir strādāts ar labām profesionālām krāsām, atšķirība ir jūtama.”

Kad Lelde nopietni pievērsās gleznošanai, viņas rīcībā nebija nedz dārgu krāsu, nedz izsmalcināta aprīkojuma: “Man bija kaut kāda eļļas krāsas tūbiņa, kaut kāda guaša un kaut kas no akvareļiem. Nebija ne molberta, ne normālu audeklu, pat ne normālu otu. Bet es darbojos ar lielu degsmi un kopijas taisīju burtiski ar neko, taču cilvēkiem tās patika un viņi tās pirka. Par saņemto naudu es pirku jaunas krāsas. Tad man uzdāvināja molbertu. Vēlāk kļuva pieejamas mākslas grāmatas, par Klodu Monē. Savukārt palete manā rīcībā nonāca salīdzinoši nesen.”

Par vēl vienu sava veida izrāvienu attīstībā mākslas jomā Leldei negaidīti kļuva arī kāda mākslinieka atstāts mantojums: “Pāvilostā mana bioloģijas skolotāja vasarā izīrēja dzīvokli studentiem. Viena vīrieša tēvs bija mākslinieks, taču viņš pēkšņi nomira. Students sava tēva savulaik sarūpētos profesionālos materiālus un instrumentus atveda skolotājai. Kad mēs vasarā kopā ar dēlu viesojāmies Pāvilostā, skolotāja, zinot, ka es gleznoju, šo dāvinājumu piedāvāja man…”

Tuvāks ir impresionisms

- Raksturojot savu mākslas stilu, Lelde atzīst, ka tas varētu būt tuvāks impresionismam: “Kad “Saules skolā” mācījos tekstilmākslu, man bija ļoti labi skolotāji -- Silva Linarte, Ineta Auzāne, Ludmila Lāce un daudzi citi, kas attīstīja mīlestību pret krāsu, iemācīja ieraudzīt krāsu bagātību un to dziļumu. Mēs batikojām, krāsojām dzijas, taisījām gobelēnus.”

Pašā sākumā, meklējot savu ceļu mākslā, Lelde taisīju daudzas dažādas pazīstamu mākslinieku darbu kopijas. Laika gaitā daudz kas ir mainījās. Patlaban viņas darbos arvien biežāk ienāk cilvēks, kas tiem piedod dzīvīgumu.

“Katra cilvēka figūra, portrets izstaro enerģiju, čukstus stāstot skatītajiem par savu dzīvi. Pārsvarā tie ir man pazīstami, tuvi cilvēki, kurus labprāt ierauju šajā krāsu spēlē un sanāk kas pavisam jauns. Nevaru apgalvot, ka šobrīd esmu atradusi savu ceļu, tomēr kaut kāds savs stils man ir izveidojies,” atzīst Lelde.

Lai mākslinieks varētu uzvesties kā huligāns, viņam ir jāzina pamati

Ģimenē bērni ir pieraduši pie tā, ka mamma ir māksliniece. “Mana meita pabeidza mākslas skolu, bet izlēma, ka tā tomēr nav viņas joma. Arī abi dēli labi zīmē, viens pat bija iestājies bērnu mākslas skolā, bet to nepabeidza. Draugiem pēc pasūtījuma zīmē portretus. Bērni man ir arī labi kritiķi, kas pirmie norāda, kas, viņuprāt, manos darbos nav tā kā vajadzētu,” stāsta Lelde.

Lai gan māksliniece nav māņticīga, savos nākotnes plānos dalījās nelabprāt. Vienīgais, ko viņa atklāja, ka plāno turpināt profesionāli attīstīties un mācīties Latvijas Mākslas akadēmijas Latgales filiālē Rēzeknē. Taču pagaidām gan nezina, kā studijas apvienot ar darbu un bērnu audzināšanu.

“Īpaši gribētos papildināt savas mākslas zināšanas anatomijā, kompozīcijā, dažās citās tēmās. Tas man pavērtu plašākas rīcības iespējas. Arī lai mākslinieks varētu uzvesties kā huligāns, viņam ir jāzina pamati,” uzsver Lelde.

Tāpat māksliniece atzīst, ka sapņo kādreiz tikt arī pie savas mākslas darbnīcas.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par "Leldes Kundziņas smeķīgais krāsu triepiens" saturu atbild ''Latgales Laiks'".