Zosis ir teiku un pasaku varones un pat iegājušas vēsturē kā Romas glābējas, taču pēdējos gados kļuvušas par īstu postu zemnieku saimniecībām un to nodarītais kaitējums ir salīdzināmas ar dabas katastrofu sekām. Bet visbēdīgākais ir tas, ka nav iespējams cīnīties ar nelūgto spārnoto migrantu bariem, jo visi cilvēkiem zināmie pretdarbības līdzekļi pašlaik ir neefektīvi.
Latgale ir ideāla vieta
Runa ir par ierastajām mūsu faunas pārstāvēm -- savvaļas zosīm, kas apdzīvo ūdenstilpes ar stāvošu ūdeni, ko ieskauj niedres, -- purvus, ezerus, zivju dīķus, palieņu pļavas u.tml. Līdz ar to Latvija un jo īpaši Latgale šajā ziņā ir ideāla vieta.
Zosis ir spēcīgi un ļoti piesardzīgi putni. Pat ievainotas, tās drosmīgi aizstāvas, sitot ar saviem spēcīgajiem spārniem un knābi, radot nopietnas traumas. Zoss ķermenis ir 70--90 cm garš, svars var sasniegt gandrīz 4--5 kg, spārnu plētums ir 150--180 cm.
Zosis apdzīvo Ziemeļeiropas un Centrāleiropas klusos ūdeņus, kā arī mitinās Āzijas mērenajā joslā līdz pat Tālajiem Austrumiem. Galvenā savvaļas zosu ligzdošanas populācija koncentrējas Dņestras un Donavas deltā. Šie putni ziemo arī Dienvideiropā un Āzijā, dažkārt arī Ziemeļāfrikā. Savukārt pēdējos gados zosis ir iecienījušas arī Latviju.
Interesanti, ka jaunas savvaļas zosis, kuras cilvēki noķēruši, ir viegli pieradināmas. Tomēr tās var pamest saimnieku un aizlidot uz dienvidiem kopā ar sugas brāļiem, bet pavasarī atkal atgriezties pie sava barotāja.
Latvijas teritorijā konstatētas 373 putnu sugas no 67 dzimtām, 22 kārtām. Tostarp -- savvaļas pelēkās zosis, kuras nav iekļautas aizsargājamo sugu sarakstā, tātad -- tās nekas neapdraud.
Cīnās ar visiem iespējamiem līdzekļiem
Šogad pirmās zosis atlidoja jau janvāra beigās. Savukārt marta sākumā Kurzemē ziemas kviešu laukus apsēda zosu bari. Tās noknābāja zaļumu, izmīdīja tīrumus, nodarot lielus postījumus sējumiem, tāpēc Dabas aizsardzības pārvalde (DAP) šogad saņēma 23 pieteikumus limitētai migrējošo zosu ieguvei.
Pērn par zosu nodarītiem zaudējumiem augkopībai kopā piešķirtas kompensācijas vairāk nekā 170 tūkstošu eiro apmērā, un tas ir par aptuveni 40 tūkstošiem vairāk nekā 2023. gadā.
Aigars Putra, kurš saimnieko Durbes apkārtnē Dienvidkurzemes novadā, pastāstīja, ka putnus atbaidīšanas paņēmieni ir dažādi. Taču nekas nepalīdz: ne trokšņotāji, ne suņi, ne putnu biedēkļi.
Nelūgtie viesi saimniecības sējumos ir katru pavasari, jo tur ir migrējošo putnu ceļš, tāpēc saimniekam tie jāatbaida: „Lāzers, suns, putnu biedēkļi, trokšņotāji, bet pieredze liecina, ka putnu biedēkļi ir divām dienām, bet lielgabals -- trim, četrām dienām, pēc tam zosis pie tā pierod, -- tās paceļas un pavisam netālu atkal nosēžas uz lauka," pastāstīja Aigars Putra.
Aigars Putra pavēstīja, ka šogad pieteicies arī letālai putnu atbaidīšanai Dabas aizsardzības pārvaldē, taču uzsver – lai arī pieteikšanās nav sarežģīta, process kopumā nav vienkāršs. Ja kādu zosi nomedī, medniekam tā ir jāfotografē, jāsūta uz DAP, jāaizpilda papīri, jāiesniedz.
Par letālu zosu atbaidīšanu pērn DAP saņēma 40 iesniegumus, pastāstīja DAP Savvaļas sugu aizsardzības nodaļas vecākais eksperts Rihards Miķelsons.
Pavasara migrācijas laikā Latvijā ir aizliegtas visu sugu zosu medības, tāpēc, lai saņemtu zosu medīšanas atļauju, cietušajam īpašniekam jāpierāda, ka izmantoti visi citi lauku aizsardzības līdzekļi, taču tie nav palīdzējuši.
Neatrisināma problēma
DAP izsniedz ierobežotu skaitu atļauju zosu šaušanai ar medību ieročiem tikai aizbiedēšanas un kultūraugu pasargāšanas nolūkā. Līdz 15. maijam šādā veidā visā Latvijā atļauts nošaut ne vairāk kā 1000 zosu – 500 sējas zosis “anser fabalis” un 500 baltpieres zosis “anser albifrons”.
Rihards Miķelsons pastāstīja: „Viena atļauja – 5 zosis. Letālā atbaidīšana nav panaceja. Panākumu atslēga ir metožu apvienošana. Zosīm ir vajadzīgas vietas, kur baroties. Tās migrē un, jo ātrāk uzņems barību un atgūs spēkus, jo ātrāk pametīs tīrumu un dosies tālāk.” Ornitologi un citi speciālisti ne tikai Latvijā, bet arī citās Eiropas valstīs norāda: "Pagaidām vēl nav iedarbīga paņēmiena, kā atrisināt šo problēmu -- padzīt zosis no tīrumiem.”
Latvijā oficiālu atļauju zosu medībām pērn pieprasīja 70 saimniecības. Šo metodi izmantoja mazāk nekā puse lauksaimnieku.
Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra vadītājs Mārtiņš Cimermanis uzskata, ka alternatīvas metodes zosu invāzijas apkarošanai darbojas mazās teritorijās: “Ne visās valstīs migrācija ir tik izteikta, bet mēs atrodamies tieši zosu migrācijas ceļā. Putni šeit uzturējās kādu laiku, pat nedēļām. Ja zosis atbaidīja ar troksni, tās pacēlās spārnos un pēc tam atkal nolaidās. Tāpēc lielās platībās tas nav efektīvi.”
Dabas aizsardzības pārvaldē iesaka putnu barošanās un atpūtas vietās, lai novērstu postījumus, atstāt īpašas platības, piemēram, pļavas daļas, kur migrējošie putni varētu mierīgi baroties, nenodarot kaitējumu cilvēkiem. Šādu padomu varētu uztvert nopietni, ja cilvēks spētu iestāstīt zosīm, kur tās drīkst baroties un kur ne.
Tīrumi atgādina tuksnesi
Augšdaugavas novada Dvietes pagasta zemnieku saimniecības “Ceriņi” saimniekam Arvīdam Ruļukam zosu migrācijas periods vienmēr sagādā raizes: „Šī nelaime sākās pirms kādiem 15 gadiem. Kopš tā laika nav bijis miera ne dienu, ne nakti, jo zosis barojas visu diennakti. Ciešu ne tikai es, bet arī citi lauksaimnieki. Viņi atbaida putnus ar lielgabaliem -- visu nakti grand šāvieni, arī mēs -- es, dēls Jānis un kaimiņš Antons Ostrovskis -- trijatā cīnāmies ar putniem, kā vien varam. Bet tas nepalīdz! Zosis apmet gaisā loku, nolaižas tīrumā un turpina baroties.”
Putni nopostījuši apmēram 4 hektārus ganību un ziemas rudzu sējumu. Arvīds teic, ka pēc zosu mielošanās tīrums nereti atgādina tuksnesi. Kamēr tīrumos saimnieko spārnotie laupītāji (tas ilgst līdz maija sākumam – pieneņu ziedēšanai), Arvīds nevar izlaist ganībās govis, teļus un aitas: “Lopiem pēc garās ziemas būtu jāplūc sulīga zāle, bet nākas tos barot ar sienu. Rezultātā ir trīskāršs zaudējums – ne graudu, ne zāles, ne piena! Pagājušajā gadā lopus izlaidu ganībās vien 2. jūnijā, kad zosis aizlidoja. To uzlidojumi var ilgt līdz diviem mēnešiem."
Augšdaugavas novada Kalupes pagasta iedzīvotājs, zemnieku saimniecības “Arāji” īpašnieks Rihards Seilis specializējas piena lopkopībā, tāpēc no zosu viesošanās necieš: “Daži zemnieki stāstīja, ka zosu aizbiedēšanai izmanto dažādus veidus, tostarp uzstāda putnubiedēkļus un izkarina uz konstrukcijām balto plēvi, kas izmantota ruļļu ietīšanai. Taču putni pierod pie šādiem “briesmoņiem” un nereaģē. Ar zosu medīšanu arī nebūs līdzēts, jo to ir tūkstošiem, bet nošaut var izdoties vien dažas."
Zosu murgs
Augšdaugavas novada Nīcgales pagasta iedzīvotāja un zemnieku saimniecības “Dravnieki” īpašniece Inguna Spūle teic, ka zosu migrācijas laiks ir īsts lāsts, jo šie šķietami miermīlīgie putni zemniekiem rada milzīgus zaudējumus: “Mūsu bēdas sākās 2013. gadā. Višķos mums ir lopkopības ferma un turpat netālu -- ganības, kurās nolaižas milzīgi zosu bari. Tur tām ir ideāli apstākļi – blakus ezeri un barība. Pēc garā lidojuma zosis ir ļoti nogurušas un izsalkušas. Ja parasti govis ganībās izlaidām aprīlī, tad pērn to varējām izdarīt tikai 25. maijā, jo līdz tam visas pļavas bija aizņēmušas zosis. Višķos mums ir ap 90 hektāru zemes dažādām lauksaimniecības kultūrām, tai skaitā ziemājiem. Visās šajās platībās sāka ganīties lieli zosu bari. Un tā tas turpinājās vairākus gadus pēc kārtas. Puse ražas tika zaudēta, bet mēs neko nevarējām izdarīt! Zaudējumus nemaz nav iespējams aprēķināt!"
Lai zaudējumi nebūtu jāpiedzīvo arī turpmāk, Višķos zemnieki ziemāju vietā trīs gadus audzēja kukurūzu, ko parasti sēj maijā. Rezultātā zosis šajā laikā netika manītas, tāpēc sējumi tika paglābti no iznīcināšanas.
Nesen Ingunas dēls bija aizbraucis uz Višķiem pārbaudīt laukus -- vai tur ir zosis? Bojājumi ir redzami, taču tie nav tik plaši kā agrāk.
Pēc Ingunas domām, ziemāju vietā iesēt tīrumos kukurūzu, protams, ir jēga, taču acīgās zosis tāpat atrod sev barību: «Pēdējos gados tās mūs ir tik ļoti okupējušas, ka tagad tā jau ir īsta epidēmija. Reiz pie Daugavas redzēju milzīgu baru zosu, kas atgādināja plašu, kustīgu, pelēku lauku. Un, ja tās nolaidīsies zemnieka tīrumā, no labības un zāles nekas nepaliks pāri!”
Viena vienīga birokrātija
Inguna neredz veidus, kā no šiem putniem atbrīvoties, jo dabu nav iespējams pievarēt. Trokšņu lielgabalu izmantošanu zemniece uzskata par nepraktisku un pat smieklīgu: «Zinu, ka daži izmanto šo zosu aizbaidīšanas metodi, bet tā ir laika un pūļu izšķiešana. Mums ir simtiem hektāru! Mēs nevaram nakšņot Višķos, lai pieskatītu lielgabalu…”
Inguna ir skeptiska arī par iespējamo naudas kompensāciju par zosu nodarītajiem postījumiem, jo uzskata, ka patiesībā ir grūti pierādīt, kā tieši saimnieks cīnījies ar zosīm.
Komentējot situāciju, biedrības „Daugavpils mednieku un makšķernieku saimniecība” vadītājs Viktors Friliņš uzskaitīja iepriekš minētās savvaļas zosu apkarošanas metodes un atzīmēja, ka daudzi ne tikai dzīvnieku, bet arī putnu, piemēram, zosu, skaita regulēšanas jautājumi dabā šobrīd ir ieguvuši izteiktu birokrātisku raksturu: “Globālā līmenī nevar atrisināt šo problēmu, jo ir ierastie zosu migrācijas ceļi un tos nav iespējams mainīt. Mūspusē tie ir, piemēram, Špoģi, Višķi, Līksna un citas vietas.”
Taču, pēc Viktora domām, ar migrējošo putnu uzlidojumiem lokāli var cīnīties, taču tas prasa laiku un resursus.
Komentāri