25. marts ir traģiska diena Latvijas vēsturē. Šajā dienā 1949. gadā ar padomju varas lēmumu uz Sibīriju tika izsūtīti gandrīz 100 tūkstoši iedzīvotāju. Un tieši šajā piemiņas un sēru dienā tika nolemts ne tikai pieminēt padomju represiju upurus, bet arī rīkot akciju, pieprasot slēgt robežu ar agresorvalstīm.
Akcija "Beidzam barot lāci" 25. martā sākās ar aizejoša vilciena skaņām. Tā norisinājās netālu no Zilupes, astoņus kilometrus no Terehovas robežkontroles punkta, kas joprojām ir atvērts un darbojas uz robežas ar Krieviju. 1949. gadā no vietējās stacijas devās ceļā vilcieni ar cilvēkiem, kurus padomju vara bija nolēmusi deportēt uz Sibīriju. Tagad šeit brauc kravas automašīnas, palīdzot Krievijai turpināt iznīcināt neatkarīgo Ukrainu. Akcijas rīkotāji to uzskata par nepieņemamu, tāpēc pieprasa Latvijas varas iestādēm pilnībā slēgt robežu ar Krieviju un Baltkrieviju.
"Mēs vēlamies dzīvot savā neatkarīgā valstī. Mēs saprotam, ka šodien, šajā ģeopolitiskajā situācijā, to visu var ļoti viegli zaudēt. Mēs jūtam, ka tagad Latvijas pilsoņiem ir jādara viss iespējamais, lai izvairītos no riska, ka mēs nekad vairs neredzēsim savu valsti neatkarīgu. Un viens no šiem soļiem ir slēgt robežu ar Krieviju gan kravu, gan pasažieru pārvadājumiem, sekojot mūsu kaimiņvalsts Somijas piemēram. Tirdzniecības attiecības ar Krieviju nozīmē Krievijas ekonomikas stabilizāciju un attīstību, un es uzskatu, ka tas ir jāpārtrauc. Un, kamēr robeža nav slēgta, tranzīts caur Krieviju turpinās. Pēc muitas datiem, aptuveni 60% tranzīta kravu paliek Krievijā, nesasniedzot galamērķi. Līdz ar to mēs atbalstām Krievijas aizsardzības rūpniecību, mēs atbalstām Krievijas dronu ražošanu, lai tie varētu aktīvi darboties frontē Ukrainā. Latvijas iedzīvotājiem šī ir īpaša -- piemiņas diena, un mēs nolēmām, ka šis būs īstais brīdis, lai paustu savu nostāju par robežas slēgšanu,” žurnālistiem sacīja akcijas iniciators uzņēmējs Jānis Staris.
Pilna mēroga karš Ukrainā turpinās jau ceturto gadu. Un jau no pirmās dienas tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju ir saziedojuši Ukrainai miljoniem eiro, lai palīdzētu tai cīnīties. Tajā pašā laikā mūsu robežu šķērso liels daudzums kravu uz Krieviju, mūsu iedzīvotāji tūrisma nolūkos dodas uz agresorvalstīm. Tas ir nepieņemami, norādīja labdarības organizācijas Ziedot.lv vadītāja Rūta Dimanta.
"Latgale ir Latvijas trešā zvaigzne. Un man šķiet ļoti svarīgi, ka Latgales iedzīvotāji, uzņēmēji, sabiedriskās organizācijas aktualizē mūsu tautas drošības jautājumu. Jo jūs esat tie, kas šeit, uz vietas, redzat, kā patiesībā notiek tranzīts, ka mūsu robežas ir atvērtas, kā mēs tirgojamies ar Krieviju, vienlaikus palīdzot Ukrainai. Es uzskatu, ka tas ir morāli nepieņemami un to nedrīkst pieļaut. Mēs esam par sadarbības pārtraukšanu ar Krieviju jebkurā formā. Mūsu cilvēki regulāri ziedo līdzekļus Ukrainai. Ar mūsu organizācijas Ziedot.lv starpniecību vien nedaudz vairāk kā trīs gadu laikā ir saziedoti pāri par trīssimt miljoniem eiro. Mēs sūtām šo palīdzību ukraiņiem, lai viņi varētu izdzīvot un saglabāt savu teritoriju. Viņiem ir jācīnās katru dienu. Un šodien, lai maniem bērniem un mazbērniem nākotnē nebūtu jādzīvo kara apstākļos, lai te nekad neienāktu karš, jāierobežo Krievija, lai tai nebūtu pat domas uzbrukt kaut vai vēl vienai valstij. Jā, nav skaidrs, kāds ir ieguvums no šīs tirdzniecības, bet es neredzu nevienu no tiem. Tikai spēks var apturēt Krieviju. Un, ja tur redzēs, ka mūsu valsti aizstāv ne tikai valdība un bruņotie spēki, ka mūsu valsti ir gatavi aizstāvēt vietējie iedzīvotāji, ja mēs šeit, pierobežā, sakām, ka nevēlamies šo sadarbību, tur sapratīs, ka viņi šeit nav gaidīti, mēs viņus nesagaidīsim ar sarkanām neļķēm. Ja visa demokrātiskā pasaule slēgtu robežu un pārtrauktu sadarbību ar Krieviju, mēs jau varētu apturēt šo karu. Mums nebūtu jātērē daudzi miljoni par ieročiem, nebūtu jāievieš obligātais militārais dienests. Un mēs varētu tērēt visus šos resursus savai labklājībai. Taču mēs nesperam šo soli, es tagad nerunāju par Latviju, es runāju par Eiropu, kurai tagad jāatrod 800 miljardi eiro, mums ir jādomā par robežas mīnēšanu, mums ir jāaizmirst par savu labklājību, veselību un izaugsmi, un tā bija kļūda jau no paša sākuma," sacīja R. Dimanta.
Vairāku desmitu šīs akcijas dalībnieku pulkā bija arī Ukrainas pārstāvji, proti, Latgales ukraiņu biedrības "Druzi" vadītājs Valērijs Stavskis. Arī viņš uzskata, ka pilnībā jāslēdz robeža gan ar Krieviju, gan ar Baltkrieviju, lai agresori sadarbībā ar Latviju nopelnīto naudu pārstātu tērēt munīcijas ražošanai, lai turpinātu karu Ukrainā: "Mana skola, kuru es absolvēju, par trim ceturtdaļām ir nopostīta, nolīdzināta līdz ar zemi. Kā jūs domājat -- vai es varu to piedot? Arī mans dēls mācījās šajā skolā. Ko darīt? Padoties viņiem? Un kā būs tālāk? Būs tā, ka vēlāk tas notiks Latvijā, no kurienes arī padomju laikā izveda cilvēkus, teica -- 35 tūkstošus, bet aizveda uz Sibīriju 70 tūkstošus. Pašlaik tāpat izved ukraiņus. Līdz šim 500 tūkstoši bērnu ir izvesti no Ukrainas, viņiem ir izsniegtas Krievijas pases un viņi nosūtīti uz Krievijas skolām. Šos bērnus atņēma vecākiem un aizveda uz Krieviju. Vai vecāki, kuriem atņēma bērnus un aizveda uz Krieviju, spēj ar to samierināties? Kā šiem vecākiem dzīvot? Kā viņi var ar to samierināties? Daudzi bija spiesti pamest Ukrainu, savas mājas. Daudziem cilvēkiem vairs nav māju, tās ir iznīcinātas, daudziem vienkārši nav kur atgriezties, tāpēc mēs esam šeit. Un mēs nedrīkstam sēdēt dīkā. Daudzi ukraiņi šeit, Latvijā, strādā, ar savu strādīgumu jau sen atmaksājuši naudu, ko Eiropa viņiem piešķīra. Un nedrīkst aizmirst, ka Krievija iznīcināja krievvalodīgo Ukrainas daļu. Tagad tur tiek izspēlēts tāds pats scenārijs kā šeit 1949. gadā. Toreiz tūkstošiem vietējo iedzīvotāju izveda no Rēzeknes un izsūtīja uz Sibīriju, bet viņu vietā ieveda tūkstošiem Krievijas iedzīvotāju. Tas pats tagad notiek Ukrainā. Izved ukraiņu, bet teritoriju aizpilda ar Krievijas iedzīvotājiem, kuriem izsniedz orderus dzīvokļiem, no kuriem tika izlikti ukraiņi.”
Akcija ilga vairākas stundas. Cilvēki rokās turēja plakātus ar dažādiem saukļiem: "Nozieguma sastāvs uz Krieviju”, "Slēgt robežu: war vai newar" un citiem. Un visi akcijas dalībnieki cer, ka Latvijas varas iestādes viņus sadzirdēja.
"Mums ir jāpārtrauc tirdzniecība ar Krieviju. Citādi sanāk, ka, no vienas puses, mēs esam par to, lai karš beigtos, mēs esam upuru pusē, un tajā pašā laikā mēs esam agresora pusē. Kas tas ir? Mums ir jāizlemj, kurā pusē ir Latvija: agresora pusē vai upura pusē. No vienas puses, mēs ziedojam, bet es redzu, ka kravas automašīnas nepārtraukti brauc un brauc, vilcieni brauc, proti, izrādās, ka mēs kopā ar Krieviju uzbrūkam Ukrainai. Mūsu sabiedrības nostāja šajā jautājumā ir neviennozīmīga; katrs domā citādāk. Uzņēmēji domā par savu labumu, bet mēs ar sievu redzam un arī jūs tagad redzat, cik bieži uz robežas pusi brauc kravas mašīnas. Bet, ja mēs beidzot visi nostāsimies vienā pusē, mums būs jāturas šajā pusē. Tikmēr nav skaidrs, kas vispār notiek. Lācis nav jābaro. Šis ir sāpīgs brīdis manai dzimtenei. Cilvēki jau ir izvesti no mūsu valsts, tas ir brīnums, ka es nācu šajā pasaulē, jo gan mana tēva, gan mātes dzimtā bija cilvēki, kuri smagi cieta padomju varas represijās četrdesmitajos gados,” par dalību akcijā pastāstīja vietējais iedzīvotājs Aleksandrs Lubāns.
Akcijas organizatori un dalībnieki sagatavoja vēstuli gan Latvijas Valsts prezidentam, gan citiem par valsti atbildīgām amatpersonām, aicinot slēgt robežu ar agresoru. Viņi arī aicināja steidzami investēt pierobežas iedzīvotājos — viņu sociālajās un ekonomiskajās vajadzībās.
Komentāri