Lai stiprinātu Latvijas un Izraēlas attiecības un apzinātu iespējamos sadarbības virzienus, 27. un 28. martā Daugavpilī oficiālā vizītē viesojās Izraēlas ārkārtējā un pilnvarotā vēstniece Latvijā Sandra Simoviča. Šī bija vēstnieces pirmā oficiālā vizīte Daugavpilī kopš stāšanās amatā pagājušā gada augustā.
Vizītes ievadā vēstniece apmeklēja Daugavpils sinagogu un tikās ar vietējās ebreju kopienas pārstāvjiem. Pēc šīs tikšanās Sandra Simoviča atzina, ka aktīvi funkcionējošas sinagogas pastāvēšana pilsētā ir nozīmīgs un emocionāli aizkustinošs fakts.
Turpinājumā diplomāte devās uz Latvijas austrumu robežu. Sarunā ar Valsts robežsardzes pārstāvjiem Simoviča uzsvēra, ka Latvijai un Izraēlai ir kopīgi drošības izaicinājumi un abas valstis var gūt vērtīgas atziņas un risinājumus, daloties pieredzē valsts robežas stiprināšanā.
Atzinīgi vērtē Mihoelsa devumu ebreju kultūrai Latvijā un pasaulē
Apmeklējot Daugavpils Universitāti, vēstnieci patīkami pārsteidzis fakts, ka bez pašmāju studentiem studēt Daugavpilī izvēlas arī ārvalstu studenti, tostarp no ASV, Lielbritānijas, Vācijas un Somijas.
Vizītes pirmās dienas noslēgumā vēstniece piedalījās Daugavpilī dzimušā ebreju izcelsmes aktiera, režisora un sabiedriskā darbinieka Solomona Mihoelsa skulpturālā portreta atklāšanā Daugavpils teātrī. "Solomons Mihoelss bija ievērojams aktieris un režisors, kurš atstājis lielu ietekmi uz ebreju kultūru ne tikai Latvijā, bet arī pasaulē, tāpēc arī man bija svarīgi piedalīties šajā pasākumā," uzsvēra Simoviča.
Svarīgi strādāt un iepazīt ne tikai Rīgu, bet arī visu Latviju
Vizītes otrajā dienā, 28. martā, vēstniece apmeklēja Daugavpils Zinātņu vidusskolu un tikās ar skolēniem. Viņa bija patīkami pārsteigta par jauniešu aktīvo iesaisti diskusijā un atvērtību.
Turpinājumā vēstniece tikās ar Daugavpils valstspilsētas pašvaldības vadību -- domes priekšsēdētāju Andreju Elksniņu un Attīstības departamenta pārstāvjiem. Sarunās tika apspriesti jautājumi par izglītības iespējām reģionā, skolu tīkla sakārtošanu, jauniešu aizplūšanu uz galvaspilsētu, kā arī par sociālekonomisko situāciju pierobežā un tās uzlabošanas iespējām. Attīstības departamenta pārstāvji iepazīstināja vēstnieci ar pēdējos gados īstenotajiem infrastruktūras attīstības projektiem, pašvaldības sniegtajām atbalsta iespējām uzņēmējiem un iespējām investoriem.
Vizītes noslēgumā notika preses brīfings ar reģionālo mediju pārstāvjiem, kura gaitā Sandra Simoviča dalījās iespaidos par savu Daugavpils vizīti un atbildēja uz žurnālistu jautājumiem. Tiekoties ar žurnālistiem, vēstniece norādīja, ka viņai kā diplomātei ir svarīgi ne tikai strādāt Rīgā un iepazīt Rīgu, bet arī visu Latviju, tai skaitā Daugavpili kā otru lielāko pilsētu valstī.
Simoviča: Izraēlas lielākā problēma ir tās kaimiņi
Pēc žurnālistu lūguma, raksturojot pašreizējo situāciju Izraēlā, vēstniece norādīja, ka īsi to izskaidrot ir grūti: “Izraēla, tāpat kā citas valstis, vēlas dzīvot mierā un drošībā. Izraēlā dzīve ir brīnišķīga, tur ir brīnišķīgi laikapstākļi, cilvēki, ēdiens, izglītība, veselības aprūpe un citas lietas. Taču mūsu galvenā problēma ir mūsu kaimiņi. Kā zināms, 7. oktobrī „Hamās” bez jebkāda brīdinājuma iebruka mūsu valstī un vienā dienā nogalināja vairāk nekā 1200 civiliedzīvotāju, tai skaitā sievietes un bērnus. Tas ir lielākais nogalināto ebreju skaits kopš holokausta laikiem.”
Iebrukuma laikā tikušas izvarotas sievietes, nodedzinātas iedzīvotāju mājas un pastrādātas citas briesmu lietas, 250 cilvēki saņemti gūstā. „“Hamās” nekaro ar karavīriem, bet gan slēpjas aiz civiliedzīvotājiem, tai skaitā skolās un slimnīcās, kā rezultātā tiek nogalināti un cieš tieši civiliedzīvotāji,” pauda Simoviča.
Vikipēdijā par „Hamās” teikts, ka tā ir Palestīnas sunnītu paramilitāra organizācija un politiskā partija, kas ieguvusi lielāko daļu vietu Palestīnas Administrācijas Likumdošanas padomē. Eiropas Savienība, ASV, Izraēla, kā arī vairākas citas valstis uzskata „Hamās” par teroristisku organizāciju.
Mūsu galvenā vēlēšanās ir izbeigt karadarbību un dzīvot mierā
Runājot par mērķiem, Simoviča norādīja, ka Izraēlas galvenā vēlēšanās ir izbeigt karadarbību un dzīvot mierā. Taču, lai tas notiktu, „Hamās” būtu jāatbrīvo atlikušie 59 ķīlnieki, kā arī jāpamet tuneļiem caururbtā Gazas josla, ko viņi nevēlas darīt.
Atbildot uz “Latgales Laika” jautājumu, kas tad īsti ir „Hamās” un Izraēlas konflikta pamatā, vēstniece norādīja, ka galvenā problēma ir pati „Hamās”, kas ir radikālā islāma organizācija, kuras mērķis ir iznīcināt Izraēlas valsti, noslaukot to no pasaules kartes.
To uzskatāmi apliecinot arī Eiropā notiekošās palestīnieši demonstrācijas, kuru moto ir “No upes līdz jūrai Palestīna būs brīva”. Ar šo tiek domāta teritorija starp Jordānas upi un Vidusjūru, kur atrodas arī Izraēlas valsts. Pēc būtības tas esot aicinājums uz genocīdu un etnisko tīrīšanu. Diemžēl daudziem, tai skaitā arī Latvijā, bieži vien nav īstas sapratnes par izveidojušos situāciju, norādīja vēstniece.
Preses konferences noslēgumā Izraēlas vēstniece uzsvēra, ka ir atvērta jaunām idejām un sadarbībai, kā arī labprāt atgriezīsies Daugavpilī.
Ceļš uz Izraēlas valsts izveidi nav bijis “rozēm kaisīts”
Izraēlas valsts izveide ir bijis sarežģīts vēsturisks process, kas saistīts ar ebreju tautas nacionālo kustību, kolonizāciju, starptautisko politiku un konfliktu ar arābu pasauli. 19. gadsimtā Eiropā ebreji piedzīvoja pieaugošu antisemītismu, kas veicināja nacionālās pašapziņas atmodu. 1897. gadā Šveicē notika Pirmais sionistu kongress. Tajā tika izvirzīts mērķis izveidot ebreju valsti Palestīnā.
Pēc Pirmā pasaules kara Palestīna nonāca Lielbritānijas kontrolē kā mandātteritorija. 1917. gadā Lielbritānijas ārlietu ministrs Artūrs Balfūrs izdeva deklarāciju, kurā tika pausts britu atbalsts ebreju "nacionālas mājvietas" izveidei Palestīnā.
Starpkaru periodā Palestīnā ievērojami pieauga ebreju imigrācija, īpaši pēc nacistu nākšanas pie varas Vācijā 1933. gadā. Šī imigrācija izraisīja konfliktus starp ebrejiem un vietējiem arābiem, kas noveda pie nemieriem un sacelšanām. 1939. gadā briti mēģināja ierobežot ebreju imigrāciju, lai mazinātu konfliktus ar arābiem.
Otrā pasaules kara laikā holokaustā tika nogalināti aptuveni seši miljoni ebreju, kas pastiprināja nepieciešamību pēc drošas ebreju valsts. Pēc kara pasaule pievērsās ebreju ciešanām un starptautiskais atbalsts Izraēlas izveidei pieauga. 1947. gadā ANO pieņēma rezolūciju, kas paredzēja Palestīnas sadalīšanu divās daļās: ebreju un arābu valstīs, bet Jeruzalemi noteica kā starptautisku pilsētu. Ebreji piekrita šim plānam, bet arābu valstis to noraidīja un uzsāka bruņotu pretestību.
1948. gada 14. maijā Dāvids Ben Gurions pasludināja Izraēlas neatkarību. Jau nākamajā dienā arābu valstis (Ēģipte, Jordānija, Sīrija, Libāna un Irāka) uzsāka karu pret Izraēlu. Neskatoties uz lielo pārspēku, Izraēla uzvarēja 1948.--1949. gada neatkarības karā un paplašināja savas robežas ārpus ANO noteiktā dalīšanas plāna. Kara laikā daudzi palestīnieši tika padzīti vai aizbēga no savām mājām, kas radīja palestīniešu bēgļu problēmu, kas joprojām ir viens no galvenajiem Tuvo Austrumu konflikta iemesliem.
Komentāri