Augšdaugavas novada Sventes ciemā līdz ar pavasara atnākšanu nekas īpaši nav mainījies: darbojas visas vietējās iestādes un struktūras, kā vienmēr, skatienu priecē priekšzīmīga tīrība un kārtība. Taču sarunās ar iedzīvotājiem kļūst zināms, ka dažas viņu ikdienas problēmas saasinās arvien vairāk.
Paldies grāfiem
Ciems atrodas 13 kilometru attālumā no Daugavpils un kādreiz ietilpa Kurzemes guberņas Ilūkstes apriņķī. 2015. gada tautas skaitīšanas dati liecina, ka tolaik Sventē dzīvoja 557 cilvēki.
Vēsturiska un arhitektoniska vērtība ir 1912. gadā grāfa Mihaila Konstantīna Plātera-Zīberga celtajai bijušajai Sventes muižas ēkai. Kādu laiku tā bija pamesta novārtā, līdz to nopirka uzņēmēji un ierīkoja tur skaistu viesu namu.
Lielu interesi izraisa arī 1800. gadā Kazimira Zīberga celtā Svētās Trīsvienības mūra baznīca, kurā ir ērģeles. Pastāv nedokumentēta leģenda, ka šajā dievnamā nakšņojis pats Napoleons, lai gan patiesībā viņš ar saviem galvenajiem spēkiem gāja no Viļņas uz Polocku, kas ir daudz tālāk uz dienvidiem no šīs vietas.
Pazīstamākais sventietis ir rakstnieka un sabiedriskā darbinieka, dainu tēva Krišjāņa Barona palīgs Pēteris Smelters, kurš apglabāts Sventes kapos.
Salīdzinājumā ar citām līdzīgām apdzīvotām vietām, Sventē ir bagāta, pēc mūsdienu mērauklas, infrastruktūra: te sadzīvo vecie laiki ar jaunu dzīvesveidu un garīgumu, ir baznīca, vidusskola, bibliotēka, feldšerpunkts, veikals, Tautas nams, skaista villa ar pakalpojumu klāstu, kara tehnikas muzejs, moderna katlu māja un, protams, pagasta pārvaldes ēka.
Ciema centrā ir skaists dīķis, kurā nesen apmeties gulbis, kas uzreiz izraisīja iedzīvotāju diskusijas: "Skaisti! Bet kā gulbis tagad dalīs teritoriju ar ūdensvistiņām, kuras nebūt nevēlas saprasties ar citiem iemītniekiem?” Taču izskatās, ka lepnais gulbis, kurš, acīmredzot, meklē draudzeni, neliekas ne zinis par ķildīgajām ūdensvistiņām.
Ir viss, izņemot pircējus
Sventē ir liels veikals ar plašu preču sortimentu, bet tas ir tukšs. Tāpēc zemnieku saimniecības "Ezerzeme", tirdzniecības vietas īpašniece un arī pārdevēja Antonida Jalovecka ironizē: “Paskatieties, cik gara rinda. Baidos, ka visiem nepietiks preču! Un tā gandrīz visu dienu. Bet, runājot nopietni, nav cilvēku, un tas nozīmē, ka nav kam pirkt. Vecie ļaudis mirst, dzīvie, pārsvarā pensionāri, nedzīvo greznībā, bet jaunieši neiet uz veikalu -- viņiem ir internets."
A. Jalovecka stāsta, ka jau sen būtu pametusi šo nevērtīgo biznesu, un piebilst, ka šis bezjēdzīgais darbs ir neizsakāmi nogurdinājis, bet kaut kas taču ir jādara -- viņa nespēj sēdēt klēpī saliktām rokām. Antonida vēlas, lai būtu vairāk pircēju un jauniešiem būtu bērni. „Labi, ka vismaz skola ir izdzīvojusi – tā ir mūsu nākotne!" Antonidai ir divi pieauguši mantinieki, no kuriem viens dzīvo un strādā Rīgā, bet otrs -- Daugavpilī.
Tautas namā pagasta pārvalde veic kosmētiskos remontdarbus. Šī pasākuma kurators, pagasta komunālās saimniecības brigadieris Staņislavs Pilacis dzīvo Sventē jau gandrīz 60 gadus, tāpēc visas pārmaiņas notikušas viņa acu priekšā. „Ir bijuši dažādi laiki. Taču ciems savā attīstībā vienmēr ir gājis uz priekšu – pilnveidojies un kļuvis arvien skaistāks un mājīgāks.”
Staņislavs pagastā pārrauga ārējo infrastruktūru un kārtību teritorijā: “Esmu atbildīgs par ainavu dizainu, koku atzarošanu un krūmu apgriešanu; vārdu sakot, vienmēr esmu aizņemts dažādos darbos.”
Grib kļūt par klaunu
Marija Moļejeva atbrauca uz Sventi no Ukrainas Čerņivcu apgabala 1982. gadā. Tolaik daudzi Ukrainas un Moldāvijas iedzīvotāji strādāja mūspusē lauksaimniecībā, veicot vissmagākos darbus.
Šeit viņa satika savu izredzēto – vīrieti, ar kuru vēlāk saistīja dzīvi. Taču Marijas vīrs jau sen ir miris, bet viņa tagad strādā par apkopēju un garderobisti Sventes Tautas namā: "Manā dzīvē ir bijis daudz laba, un, pat ja bijis slikti, tagad tāpat neko nevar mainīt. Tāpēc, kā ir, tā ir."
Marijas sapnis ir apciemot dzimteni, kur dzīvo viņas ģimene un tuvinieki, taču visiem zināmu iemeslu dēļ savu ieceri pagaidām nevar īstenot.
Sventes vidusskolas 11. klases skolēni, draugi Ainārs un Eduards, kuriem, pēc pašu teiktā, mācību priekšmetos ir viduvējas sekmes, steidzās savās darīšanās. Ainārs dzīvo 5 kilometrus no Sventes, bet Eduards -- Medumos.
Puišu plāni pēc skolas beigšanas ir mazliet neparasti, taču pelnījuši cieņu tāpat kā jebkurš cits darbs. Ainārs, sekojot vecākā brāļa piemēram, plāno iekārtoties darbā Daugavgrīvas cietumā par apsargu, bet Eduards -- ne vairāk un ne mazāk -- vēlas kļūt par klaunu, aktieri vai, sliktākajā gadījumā, geimeri -- dažādu datorspēļu speciālistu.
Arī hobiji jauniešiem ir dažādi. Aināram interesē un patīk futbols, volejbols un motokross, bet viņa draugam -- citi sporta veidi.
Prast iztikt ar minimumu
Ciema iedzīvotāja, septiņdesmit astoņus gadus vecā Jevgeņija Maksimova, kura dzimusi tepat – Aronē, nesūdzas ne par savu dzīvi, ne ikdienu: “Ir jāmāk pielāgoties tam, kas ir – bez liekām prasībām. To man jau bērnībā iemācīja vecāki. Galvenais, lai turas veselība...”
Pensionāre vien pasūkstījās, ka garo rindu dēļ tagad ļoti grūti tikt pie pilsētas ārstiem – speciālistiem. „Gaidi un gaidi, bet tad atmet ar roku un sāc pieciest veselības likstas, turpinot dzīvot tālāk.” Jevgeņija 25 gadus strādāja bērnudārzā par audzinātāju, pēc tam -- par apkopēju vietējā skolā.
Tomēr Jevgeņija Maksimova ir ārkārtīgi sašutusi par pašreizējo varturu dzīvesveidu: "Ja es saņemtu tik milzīgas algas un prēmijas kā viņi, nezinātu, kur likt naudu. Bet viņiem joprojām nepietiek!"
Tā uzskata sieviete, kura gandrīz pusi no savas mazās pensijas -- aptuveni 170 eiro -- ziemā maksā par pusotras istabas dzīvokli, kurā mitinās.
Jevgeņijas vīrs ir miris, bet meita ar vīru un mazmeitu Jevangelīnu dzīvo Daugavpilī.
Salienas ciemā dzimušais Vladimirs, kurš Sventē dzīvo jau 43 gadus, nodarbojas ar mazo biznesu: "Demogrāfiskā situācija joprojām ir ļoti slikta. Labi, ka vismaz skola, pateicoties tās direktora un pagasta vadības pūlēm, vēl ir saglabājusies. Perspektīvas? To nav, bet šis tas tomēr virzās uz priekšu.” Vladimirs uzskaitīja viņam zināmos vietējos uzņēmumus: lielās tehnikas remonta darbnīcas, siltumnīcu saimniecība, paipalu olu ražošanas uzņēmums un daži citi.
Uz šķietami plaukstošā ciema fona gan neizpratni, gan interesi raisa brūkošas vecas ēkas – māja un kaut kas līdzīgs akmens šķūnim vai klētij. Kā paskaidroja kāds zinātājs, šis īpašums, kas bojā Sventes ainavu, pieder kādam zināmam muzikantam Dzenim, kurš ieguvis popularitāti, muzicējot šansona stilā. Pašlaik viņš dzīvo Amerikā un tāpēc, iespējams, nevar atjaunot pamesto ģimenes ligzdu.
Palīdzēs un saārstēs
Ļoti nozīmīgu vietu Sventes iedzīvotāju dzīvē ieņem vietējais feldšeru un vecmāšu punkts, savdabīgs glābšanas riņķis, kur gan pieaugušie, gan bērni var saņemt visus nepieciešamos primārās veselības aprūpes pakalpojumus. Var izsaukt ārstu uz mājām, šeit ir arī procedūru telpa.
Astoņdesmit četrus gadus vecā vietējā iedzīvotāja Marija, kura bija atnākusi uz pieņemšanu, sacīja, ka "līdz pilsētai ir tāls ceļš, bet šeit viss ir blakus. Iedos zāles, izmērīs asinsspiedienu un, ja vajadzēs, uzliks sistēmu zāļu ievadīšanai. Paldies!".
Pacientus pieņem ārsta palīdze ar 40 gadu stāžu Tatjana Jonāne, kura pa šo laiku ir pieredzējusi daudz ko: “Tagad, par laimi, daļu funkciju pārņēmusi ātrā palīdzība, bet agrāk man dienu un nakti nācās sniegt visa veida medicīniskos pakalpojumus, dažkārt pat visneprognozējamākos, kādi vien var būt nepieciešami cilvēkiem. Ir bijuši slīcēji, pašnāvnieki, dzemdētājas, cilvēki ar dažādām traumām -- visu nemaz nav iespējams uzskaitīt.”
Ja agrāk feldšerpunktā strādāja trīs speciālisti, tad tagad -- tikai Tatjana viena. Tiesa, ceturtdienās pacientus pieņem daktere Ludmila Antonova, un vēl lielu palīdzību sniedz apkopēja, patiesībā -- Tatjanas labā roka sanitāre Vitālija Silova, kura šo darbu pārzina ne sliktāk par dažu labu dakterētāju. Jo pacientu ir daudz, it īpaši pirmdienās, tāpēc Vitālijas palīdzība lieti noder.
Tatjanas teic, ka saistībā ar medicīnā aktuālu jautājumu nav, bet slikti ir tas, ka nav, kas viņu varētu aizstāt – mediķus vienkārši nav iespējams atrast.
Lai gan ciema iedzīvotāju globālo un dažu personīgo problēmu risinājums ir miglā tīts, tagad viņi, dīvainā kārtā, nepacietīgi gaida otra gulbja ierašanos. Jo tas nozīmēs, ka tiek izveidota ģimene, tai būs pēcnācēji, kas simbolizē ne tikai putnu, bet arī cilvēku dzimtas turpinājumu.
Komentāri