Pēdējā laikā mūspusē atgriezušies baltie stārķi. Tie ierīko ligzdas augstu koku galotnēs, uz ūdenstorņiem, televīzijas torņiem, ēku jumtiem, skursteņiem un pat uz elektrības stabiem. Nesen internetu pāršalca sašutuma vētra sakarā ar to, ka Dobeles novada Aizstrautniekos notikusi „necilvēcīga kļūda ar traģiskām sekām”, kuras rezultātā gājis bojā viens stārķis.
Apmetas ir visur
Šī nepavisam nav izdomāta vai „aiz matiem pievilkta”, bet gan reāla problēma, jo tā var rasties arī citviet Latvijā, Latgalē un Augšdaugavas novadā.
Mūsu mazajā valstī ligzdo aptuveni 4% no pasaules balto stārķu populācijas – vairāk nekā 10 tūkstoši pāru. Attiecīgi to ligzdu blīvums Latvijā ir viens no augstākajiem Eiropā: līdz 65 īpatņiem uz 100 kv. km. Tāpēc nav pārsteidzoši tas, ka agrāk stārķi visbiežāk apmetās uz kokiem un īpašās vietās kokos, kuras bija ierīkojuši cilvēki, piemēram, uzstādot ligzdas pamatni -- ratu riteni vai citu konstrukciju, bet tagad šie putni var ierīkot ligzdu jebkurā, pat ne visai piemērotā vietā.
Saskaņā ar noteikumiem stabus ar ligzdām, ja tie traucē, var demontēt tikai pēc tam, kad putni ir aizlidojuši uz siltajām zemēm, kā arī pirms tie ir atgriezušies pavasarī.
Dobeles novada Aizstrautniekos ilgus gadus atradās trīskāju stabs ar stārķa ligzdu. Elektrība no staba jau sen atvienota un tas kalpoja tikai par ligzdas atbalstu. Šajā pavasarī -- nedēļu pēc tam, kad bija ieradies stārķu pāris, stabs tika novākts un putni palika bez mājām. Cilvēki izveidoja citu improvizētu ligzdas vietu, tomēr stārķi pie tās nepierada, turklāt viens no putniem, dodoties uz jauno ligzdu, iekļuva elektrības vados un gāja bojā.
Interneta lietotāji par to sašutuši rakstīja: "Tādu ceļu stārķītis nolidoja, lai nokļūtu mājās Latvijā. Tur tālumā izdzīvoja, bet savās mājās gāja bojā"; „Stārķa ligzdas ārdītāji, Dobeles pagasta Aizstrautniekos, var lepoties ar paveikto...”; „Viss varēja notikt citādi...Ja tā ligzda un stārķi kādam bezgala traucēja, tad varēja to novākt vasaras beigās. Būtu dzīvi vecie un izvesti jaunie putni. Būtu...ja cilvēki būtu cilvēki!”
Stārķi četras dienas apjukuši sēdēja uz ciema māju jumtiem un skatījās uz vietu, kur kādreiz bija ligzda. Pēc tam viņi sāka būvēt ligzdu uz zema vītola stumbeņa.
Daži komentētāji raksta, ka vajadzēja pagaidīt līdz rudenim, kad stārķi dosies uz siltajām zemēm, un tikai tad novākt stabu. Taču par elektrolīniju atbildīgās struktūras rīcības iemesliem -- kāpēc tika novākts stabs -- netiek ziņots. Varbūt tas bija nepieciešams pasākums saistībā ar drošību vai citiem iemesliem?
Kādreiz dzīvoja, tagad -- vairs ne
Jāpiebilst, ka man ir liela pieredze dzīvošanā līdzās stārķiem, kā arī zināmas daudzas šīs kaimiņu būšanas nianses, gan pozitīvas, gan negatīvas.
Tiek uzskatīts, ka sliktu cilvēku tuvumā stārķi neapmetīsies. Bet maz ticams, ka tie ievēro šo noteikumu; visticamāk, putnus piesaista augstums, kādā viņi var savīt ligzdu, lai tai nevarētu piekļūt ne cilvēki, ne plēsēji.
Pirms vairākiem gadiem pavasarī stārķu pāris nolēma ierīkot ligzdu „Grantskalnu” māju (Augšdaugavas novada Vecsalienas pagasts) ķieģeļu skursteņa galā. Māja ir veca un augsta, tāpēc būtu ideāla vieta ligzdai, ja mājā nedzīvotu cilvēki – divas ģimenes, tostarp šī raksta autors.
Stārķi sāka kārtot zarus, sausus stiebrus un citus būvmateriālus skursteņa galā, tādējādi aizsprostojot atveri. Putnu nodomi bija saprotami un izskaidrojami, taču mēs, cilvēki, martā nevarējām uzturēties aukstā mājā, nekurinot krāsni, tāpēc, gribot negribot, ik pa laikam nācās kāpt uz jumta un iznīcināt ligzdu, lai cik necilvēcīga šī rīcība šķistu no malas.
Pēc ligzdas iznīcināšanas putni, acīmredzot apjukuši par tik barbarisku iejaukšanos, uz vairākām dienām kaut kur aizlidoja, taču, neskatoties uz manu kluso vēlēšanos, lai viņi vairs neatgrieztos, bet atrastu sev vietu citur, stārķi atkal un atkal lidoja atpakaļ, ķērās pie ligzdas vīšanas, jo vairošanās instinkts apslāpēja visus pārējos. Atklāti sakot, šī šķietami bezcerīgā situācija radīja spriedzi un satrauca.
Problēmu izdevās atrisināt vien tad, kad uzstādīju skursteņa galā skārda cepuri, kas traucēja būvēt ligzdu.
Pēcāk piemeklēju stārķiem atbilstošu vietu augstā ozolā blakus mājai -- izmantojot garu kārti, zaru žāklē nostiprināju dēlīšus, kur putni uzbūvēja ligzdu, dzīvoja tajā daudzus gadus un audzināja savus pēcnācējus, līdz ligzda ieauga zaros. Tos nebija iespējams nozāģēt, jo zari atradās pārāk augstu, lai aizsniegtu, un stārķi, baidoties savainot spārnus paceļoties un nolaižoties, vairs neizmantoja šo ligzdu. Tagad tā pamazām izjūk, un nav patīkami noskatīties, kā skaisto un interesanto putnu pamestais mājoklis iet bojā.
Toties savulaik bija interesanti vērot stārķus. Pats galvenais -- mēs vienmēr ar nepacietību gaidījām putnu ierašanos, tad visu vasaru vērīgi sekojām līdzi viņu dzīvei, attiecībām, putnēnu audzināšanai un aizlidošanai – mums tas bija ļoti skumjš laiks, kad atvadījāmies no spārnotajiem kaimiņiem, pie kuriem bijām tik ļoti pieraduši.
Atbildība jāuzņemas cilvēkiem
Pastāv uzskats, ka stārķi atnes cilvēkiem bērnus, proti, šie putni pēc būtības ir ļoti ģimeniski un priekšzīmīgi pēcnācēju audzinātāji.
Bet kāds bija mūsu pārsteigums un pat šausmas, kad kādu dienu zem ozola ieraudzījām divus nedzīvus gandrīz pieaugušus stārķus, kurus mums tobrīd nezināmu iemeslu dēļ to vecāki bija noknābājuši līdz nāvei un izmetuši ligzdas.
Šāds gadījums nebija vienīgais, un pēc tiem stārķi mums vairs nešķita tik jauki un mīļi. Tikai vēlāk uzzināju, ka pieaugušie stārķi tik nežēlīgi rīkojas vien tad, kad nespēj pabarot savus pēcnācējus, vai arī tad, ja tie ir slimi. Taču barības apkārtnē bija pietiekami: tuvumā ezers ar vardēm un citām dzīvām radībām, arī pļavās to bija gana daudz, turklāt jaunie stārķi, jau gatavi pacelties spārnos, izskatījās ļoti labi un šķita veseli.
Turklāt, migrējot uz siltajām zemēm, stārķi iznīcina savus vājākos, slimos sugasbrāļus – bara locekļus, kuri var kļūt par apgrūtinājumu tālajā ceļā. Nevienas citas putnu sugas pārstāvji tā nerīkojas. Pat dzeguzes, kurām ir negatīvs tēls folklorā un tās ir slikts piemērs mazuļu audzināšanā, olas neiznīcina, bet atstāj svešās ligzdās.
Ir gadījies redzēt, kā stārķi iet bojā, ietriecoties elektrības vados. Kādu dienu augstsprieguma elektrolīnijas stabā, kas atrodas netālu no lauku sētas „Grantskalni”, atskanēja skaļa sprakšķēšana, ko pavadīja spoža dzirksteļošana, – stārķis sapinās vados un uz tiem sadega dzīvs, acumirklī pārvēršoties pārogļotā gaļas gabalā. Šādi gadījumi pie mums nav retums, jo visapkārt ir daudz ligzdu, kas ierīkotas stabu galos, kur vadi atrodas zem sprieguma.
Taču atbildība par šādām ārkārtas situācijām, tāpat kā par atgadījumu Aizstrautniekos, pilnībā jāuzņemas cilvēkiem, kuriem jāvadās pēc spēkā esošajiem noteikumiem, prāta un loģikas, savukārt faunas pārstāvjus vada instinkti un ieradumi, kurus mainīt nav cilvēku spēkos.
Komentāri