Daugavpils politiski represēto klubs atzīmēja 35 gadu jubileju!

Ik gadu 25. martā Latvijā tiek atzīmēta Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena. Šogad šajā datumā apritēja 76 gadi kopš 1949. gada marta deportācijām, kad no Latvijas uz attālākiem PSRS reģioniem tika izsūtīti aptuveni 42 000 cilvēku. Omskas, Tomskas, Krasnojarskas, Irkutskas un Amūras apgabals tālajā Sibīrijā kļuva par viņu turpmāko dzīves vietu, dažiem -- uz mūžīgiem laikiem. Deportējamo liktenis bija lemts arī 412 Daugavpils apriņķa ģimenēm jeb 1468 cilvēkiem, 113 no tiem bija bērni līdz 7 gadu vecumam.

Komunistiskā terora upuru piemiņas diena tiek atzīmēta arī 14. jūnijā. 1941. gadā naktī no 13. uz 14. jūniju uz attāliem PSRS reģioniem izveda 15 443 Latvijas iedzīvotājus. No visiem 1941. gada 14. jūnijā deportētajiem gāja bojā apmēram 40% – daļa deportēto nomira jau ceļā. Lielāka daļa deportēto dzimtenē atgriezās 50. gadu beigās. LPSR Ministru Padomes lēmums, kurš noteica, ka 1941. gada jūnijā un 1949. gada martā represētās personas tiek pilnība reabilitētas tika pieņemts tikai 1989. gada 8. jūnijā.

Pirms 35 gadiem, 1990. gada 25. martā, Daugavpilī tika dibināta sabiedriska organizācija Politiski represēto klubs. Dibināšanas sapulce notika Gajokā, Kultūras nama zālē. Vieni no kluba dibināšanas iniciatoriem bija brāļi Jakovs un Foma Morozovi. Kluba pirmais valdes priekšsēdētājs bija Juris Grauds. No 1992. līdz 2008. gadam klubu vadīja Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris, Goda daugavpilietis Aleksandrs Vaļums. 2008. gadā kluba vadītāja amatā bija ievēlēts Jāzeps Stivriņš, bet kopš 2013. gada organizāciju vada Genovefa Kečina, kurai pērn tika piešķirts Goda daugavpilietes tituls. Lai uzzinātu vairāk informācijas par kluba darbību un atcerētos sen aizgājušās dienas, “Latgales Laiks” aicināja viņu uz sarunu.

* Kādi bija kluba dibināšanas mērķi pirms 35 gadiem?

- 1990. gadā, kad Daugavpilī tika nodibināts politiski represēto klubs, pilsētā dzīvoja ap 800 cilvēki, kas savulaik bija cietuši represijās, tikuši izsūtīti un pēc tam atgriezušies dzimtenē, tai skaitā brāļi Jakovs un Foma Morozovi. Brāļi kopā ar citiem aktīvistiem tad arī nolēma organizēt Daugavpilī politiski represēto klubu, lai apvienotu politiski represētās personas. Patlaban klubā darbojas 210 biedri, kuri aktīvi piedalās politiski represēto personu salidojumos, dažādos valsts un pilsētas pasākumos.

Viens no pirmajiem lielajiem kluba paveiktajiem darbiem bija piemiņas akmens “Nevainīgajiem sarkanā terora upuriem” uzstādīšana A. Pumpura parkā. Lai arī ne bez atsevišķu personu pretestības, piemineklis tika uzstādīts 1994. gadā. Tā autore ir pazīstamā Daugavpils tēlniece Jeļena Volkova.

Vēl viens no mērķiem bija izglītot skolēnus, stāstot viņiem par izsūtīšanām un citiem Latvijas vēsturē būtiskiem faktiem.

* Kā mainījusies kluba darbībā šajos gados? Kādas bijušas tā nozīmīgākās aktivitātes?

- Būtiskas izmaiņas kluba darbībā nav notikušas. Regulāri notiek dažādas kluba biedru tikšanās, tai skaitā skolās, muzejos un dažādās organizācijās. Tāpat kluba biedri regulāri apmeklē savus biedrus -- vecus, slimus, gulošus cilvēkus. Sarūpētas tiek arī Ziemassvētku dāvanas.

Galvenās aktivitātes, kurās iesaistās Daugavpils politiski represēto kluba biedri, ir 25. marta un 14. jūnija komunistiskā genocīda upuru piemiņai veltītu pasākumu rīkošana. Kluba biedri regulāri saņem ielūgumus arī uz dažādiem kultūras pasākumiem.

* Kā mainījusies sabiedrības attieksme pret politiski represētām personām no kluba pirmsākumiem līdz mūsdienām?

- Lai gan kopš kluba dibināšanas ir pagājuši jau 35 gadi, Daugavpilī joprojām ir personas, kas uzskata, ka Daugavpils politiski represēto kluba biedri ir “vragi naroda” (tautas ienaidnieki) vai “fašisti ņedobitije” (nepiebeigtie fašisti).

Šādi komentāri politiski represētajiem cilvēkiem tiek adresēti arī piemiņas pasākumu laikā gājienā no Sv. Pētera baznīcas līdz piemineklim A. Pumpura parkā.

Savukārt, kas attiecas uz jauniešiem, pieļauju, ka daļa no viņiem pat nezina, kas tās tādas izsūtīšanas bijušas. Ir dzirdēti jautājumi, kas tas ir par klubu un ar ko tas nodarbojas.

* Ko jums pašai nozīmē šis klubs?

- Tā ir vēsture, tā ir nepieciešamība saglabāt un nodot nākamajām paaudzēm vēstures mācības. Piedot jau var daudz ko, bet ne aizmirst, lai kas tamlīdzīgs vairāk neatkārtotos.

* Kā jūsu ģimeni skāra politiskās represijas?

- Manu vecāku ģimeni kopā ar abām māsām, vecākajai no kurām tobrīd bija trīs gadi, bet jaunākajai -- vien 11 dienas, uz Sibīriju, Tomskas apgabala Tuganskas rajonu, izveda 1949. gadā. Es piedzimu 1951. gadā, ģimenei jau esot Sibīrijā.

Daži ciema iedzīvotāji, kur ģimene dzīvoja pirms izvešanas, bija padzirdējuši par plānoto izvešanu un slēpušies. Tā kā nesen bija piedzimis bērns, nebija domu, ka izsūtīšana varētu skart arī mūsu ģimeni. Taču, kā vēlāk izrādījās, neviens ar to nebija rēķinājies.

Cerot uz to, ka jaunāko bērnu kāds paņems un uzaudzinās, mamma izvešanas brīdī viņu bija atstājusi mājās. Bet tad meitenīte ieraudājusies, karavīrs to sadzirdējis un licis zīdainīti ņemt līdzi.

Drīz pēc izvešanas līdz mammas māsām bija nonākusi ziņa, ka mazā māsiņa vilcienā esot nomirusi un pa ceļam izmesta no vagona. Tantes esot gājušas pa dzelzceļu no Viļāniem līdz Rēzeknei un meklējušas tā malās māsas līķīti, lai varētu apglabāt, bet tā arī nav atradušas. Nodomājušas, ka to laikam apēduši kādi zvēri. Taču mazais bērns, neskatoties uz visam grūtībām, izdzīvojis un dzīvo vēl šobaltdien.

* Kā notika atgriešanās mājās -- Latvijā?

- Izsūtījumā vecāki strādāja taigā, zāģēja kokus, gatavoja kokmateriālus, kā arī bija nodarbināti būvdarbos ciematā. Savukārt 1957. gadā, divus gadus pēc Staļina nāves, ģimene sagaidīja dokumentu, kurš ļāva tai atgriezties mājās no izsūtījuma.

Atceros, tas bija februāris, auksta auksta diena, kad tētis priecīgs atnāca no darba un parādīja “voļnuju” -- dokumentu, kas ļāva ģimenei atgriezties mājās -- Latvijā.

Tā kā ģimenes māja prombūtnes gados bija izvandīta, dzīvot tajā vairs nebija iespējams. Pēc atgriešanās mēs sākumā apmetāmies pie vienas no mammas māsām. Vēlāk, pēc kāda onkuļa nāves, ģimene tika pie savas mājas ar salmu jumtu, kas lietus laikā ūdens tecēja cauri.

* Ar kādām grūtībām ģimenei nācās saskarties pēc atgriešanās no izsūtījuma?

- Bija daudz visādu problēmu. Tēvam, piemēram, draudēja ar darba dienu neierakstīšanu, ja viņš darba vietā nerunāšot krieviski.

Skolā mūs mēdza apsaukāt par vācietēm un fašistēm. Skolotājas toreiz nevarēja mūs aizstāvēt, jo baidījās.

Tēvs šajās reizēs mani mierināja un teica, lai neraudot un nestrīdoties, jo gan jau laiks paradīšot, kurš no mums kas patiesībā ir.

* Kāda loma klubam ir mūsdienās?

- Piedalāmies dažādu izglītojošu pasākumu rīkošanā, stāstām jaunajai paaudzei par Latvijas tautas traģiskajām vēstures lappusēm, izsūtīšanām un citiem vēsturiskiem notikumiem.

Lai skaidrotu šos vēsturiskos jautājumus jaunatnei, klubs sadarbojas ar Daugavpils Novadpētniecības un mākslas muzeju un pilsētas izglītības iestādēm. Covid-19 pandēmijas laikā šī sadarbība gan ir gājusi mazumā, tādēļ vajadzētu to atjaunot.

* Kādas ir kluba nākotnes ieceres?

- Vieni no kluba dibinātājiem brāļi Morozovi atstāja mums testamentu. Daļa no tā jau ir izpildīta -- klubs ir nodibināts, piemiņas akmens uzstādīts. Atlicis vēl iestādīt ozoliņu pie akmens.

Tā kā teritorija, uz kuras atrodas piemiņas akmens, pieder blakus esošajai baznīcai, saskaņošana atļaujas saņemšanai ozola stādīšanai pagaidām ir ievilkusies, jo neesot skaidrības par pazemes komunikācijām izvēlētajā vietā.

Vēl vajadzētu uzstādīt papildu soliņu pie piemiņas akmens, lai padzīvojušiem cilvēkiem būtu kur apsēsties.

* Ko jūs gribētu novēlēt sabiedrībai šodien?

- Ir jaunieši, kas interesējas par izsūtīšanām, bet tādu nav daudz. Gribētos, lai interese būtu lielāka. Lai nekas tamlīdzīgs nākotnē nekad vairs neatkārtotos, šodien ir svarīgi neaizmirst vēstures sniegtās mācības.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par "Daugavpils politiski represēto klubs atzīmēja 35 gadu jubileju!" saturu atbild ''Latgales Laiks'".