LATGALES DZIESMU SVĒTKI: HRONOLOĢIJAS ASPEKTS
“Latgales Laiks” uzsāk 6 stāstu ciklu par Latgales dziesmu svētkiem. Šīs svētku tradīcijas kopš 2003. gada ir iekļautas UNESCO Reprezentatīvajā cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā. Svētku pirmsākumi meklējami jau 19. gadsimta pirmajā pusē.
Autors: muzikologs Ēvalds Daugulis
LATGALES DZIESMU SVĒTKI: HRONOLOĢIJAS ASPEKTS
I daļa
Vispārējie latviešu Dziesmu un Deju svētki pieder pie būtiskākajiem kultūras notikumiem Latvijā un spilgtākajām latviešu nacionālās identitātes izpausmēm. Gan mūsu zemes, gan Igaunijas un Lietuvas Dziesmu svētku tradīcijas kopš 2003. gada ir iekļautas UNESCO Reprezentatīvajā cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā.
Kā jau zināms, dziesmu svētku pirmsākumi meklējami 19. gadsimta pirmajā pusē Vācijā, Austrijā un Šveicē. Sekojot šo zemju paraugam, arī Baltijas kultūrtelpā 19. gadsimta otrajā pusē aizsākās apvienoto amatierkoru a cappella kopdziedāšana jeb Dziesmu svētki. Sākotnēji tos rīkoja vācbaltieši (1857, 1861, 1866, 1880, pārmaiņus Rēvelē jeb tagadējā Tallinā un Rīgā). Taču jau 1869. gadā Tērbatā (Tartu) notika arī pirmie Igauņu Vispārējie Dziesmu svētki. 1873. gadā šādus svētkus Rīgā organizēja latvieši, bet 1924. gadā Kauņā pirmoreiz valsts mēroga Dziesmu dienai pulcējās lietuvieši. Vēl agrāk vācu dziesmu svētku ideju pārtvēra mācītājs un rakstnieks Juris Neikens, kurš 1864. gada pavasarī sarīkoja latviešu vīru koru dziedāšanas svētkus Dikļos (Vidzemē), savukārt Jāņa Bētiņa organizētie Kurzemes dziesmu svētki Dobelē notika 1870. gadā. Bet kad tad pirmie šāda veida svētki risinājās Latgalē?
Meklējot atbildi uz šo jautājumu, vispirms jāatzīst, ka, pretstatā publikācijās plaši atspoguļotajai Vispārējo Dziesmu svētku kustībai (piem., Bērzkalns 1965, Grauzdiņa 2004, 2010 u. c.), Latgales dziesmu svētku vēsture pagaidām pētīta visai maz. Ir bijuši daži mēģinājumi sākt tās sistemātisku raksturojumu, to vidū īpaši jāatzīmē muzikoloģes Ilonas Rupaines diplomdarbs (Rupaine 1990) un uz šī pamata tapusī publikācija Latgales dziesmu svētku tradīcija. Ieskats svētku vēsturē līdz 1940. gadam (Rupaine 2005), tomēr visaptveroša pētījuma aizvien vēl nav.
Mūsdienu muzikologu atklājumi lēni sasniedz sabiedrību un ne pārāk daudz ietekmē tās apziņu par mūzikas vēstures procesiem. To varam attiecināt arī uz Latgales dziesmu svētku hronoloģiju. Vēl arvien, sastādot koncertu programmas, tiek nekritiski izmantoti avoti, kas ietver kļūdainu informāciju. Pat 2010. gada Latgales dziesmu svētku programmā lasām: “Latgales dziesmu svētkiem – 70. Pirmie dziesmu svētki Latgalē notika Daugavpilī 1940. gada 15.–16. jūnijā, kas kļuva par liktenīgajiem pēdējiem dziesmu svētkiem brīvajā Latvijā.” (Latgales dziesmu svētki “Mana pils Daugavpils” 2010). Šāda pati neprecīza informācija sniegta arī tīmeklī, multimediju resursā Dziesmotā Latgale (Par Dziesmu svētkiem b. g.).
Pagaidām Latgales dziesmu svētkiem nav konsekventas un vienotas numerācijas. Daži pētnieki to uzskaitē ievēro padomju laika tradīcijas, citi turpretī tiecas aptvert arī Latvijas pirmā neatkarības perioda svētkus. 20. gadsimta 20.–30. gadu prese gandrīz katrus dziesmu svētkus dēvē par pirmajiem, kaut gadās arī pa izņēmumam – 1940. gada svētki kādā izdevumā tika nodēvēti par trešajiem, citā publikācijā kā trešie minēti 1935. gada dziesmu svētki (Rupaine 2005: 20). Līdz ar to manā rakstā izraudzīts kompromisa ceļš: ar norādēm pirmie, otrie u. tml. apzīmēts katrs nozīmīgākais, mērogā un dalībnieku skaita ziņā plašākais dziesmotais sarīkojums. Svētku uzskaitījumā ietverti Latvijas neatkarības pirmajā periodā (1918–1940), PSRS--Vācijas kara laikā (1941–1945), padomju okupācijas laikā (1945–1990) un atjaunotajā Latvijā (1991–2015) notikušie svētki.
Rakstā izmantoti dažādi vēstures pirmavoti, jo īpaši pagātnes laikraksti un žurnāli (Latgales Vēstnesis, Daugavas Vēstnesis, Jaunākās Ziņas u. c.). Savukārt, lai izveidotu visaptverošu svētku hronoloģiju, ņemts vērā reģionālais faktors (gan Dienvid-, gan Ziemeļlatgales pārstāvniecība), pasākuma nosaukums, svētku mērķis u. c. aspekti. Vienlaikus tiek skartas tādas tēmas kā novada koru un to dalībnieku skaits, kora veids, virsdiriģenti un viņu sniegums, repertuārs, svētku mākslinieciskā kvalitāte, svētku programma, koncertā iekļautie žanri (kormūzika, simfoniskā, tradicionālā mūzika, pūtēju orķestru repertuārs utt.). Raksta mērķis ir izveidot un argumentēt iespējami pilnīgu, arī mūsdienu norises aptverošu Latgales dziesmu svētku hronoloģiju. Līdz ar to šoreiz netiks sīki apspriesti vairāki citi problēmjautājumi, kas saistīti ar šiem svētkiem un varētu kļūt par atsevišķu pētījumu tēmām.
Latgales dziesmu svētku priekšvēsture
Ziņas par pirmajiem laicīgajiem koriem saistītas ar Ziemeļlatgali, kur 1875. gadā Bērzpils pagasta Beņislavā, nesen atvērtajā skolā, Vidzemes skolotāju semināra absolvents Andrejs Lesnieks dibināja pirmo laicīgo Latgales kori. Tā repertuāru lielākoties veidoja Jāņa Cimzes apdarinātās latviešu tautasdziesmas. 1880. gadā beņislavieši piedalījās arī Otrajos Vispārējos Dziesmu svētkos Rīgā (Rupaine 2005: 15; Vīcupa 2017). Šajā pašā gadā darbību uzsāka Mārtiņa Brasliņa dibinātais koris Strūžānos, 1890. gadā – arī Vickopa vadītais koris Tilžā, viņu piemēram sekoja vēl citas atskaņotājkopas (Rupaine 2005: 15).
Svarīgu kultūrvēsturisku lomu guva 1903. gadā Pēterburgā izveidotā Piterburgas latvīšu muzikaliskā bīdreiba. Biedrības nosaukumā ietverts vārds latviešu, jo tolaik latgaliešu jēdziena pieminēšana pat tādā organizācijā, kas Latgalē nedarbojas, bija nevēlama. Par biedrības priekšsēdi tika ievēlēts Francis Trasuns, un sākotnēji tajā bija aptuveni 150 dalībnieku (Rupaine 2005: 15).
Kaut arī apzīmējums muzikaliskā bija iecerēts tikai kā aizsegs (biedrības pamatuzdevums bija pulcināt un vienot lielpilsētā izklīdušos tautiešus), tās darbs sākās tieši ar jauktā kora dibināšanu. Neilgā laikposmā korī iestājās apmēram 80 dziedātāju, tādējādi tas kļuva par pirmo lielāko un reprezentablāko atskaņotājkopu latgaliešu vidū. Biedrības pastāvēšanas sākumposmā kori vadīja Pēterburgas konservatorijas absolvents, ērģelnieks Jānis Turss, vēlāk viņa pienākumus pārņēma cits šīs mācībiestādes beidzējs, čellists un diriģents Bierants Ķuņķis. Viņš Pēterburgā dibinājis arī latgaliešu pirmo simfonisko orķestri. Biedrības kora vadība rūpējās par Latgales tautas melodiju vākšanu un harmonizēšanu, kora sniegumā pirmoreiz izskanēja arī latgaliešu tautasdziesmas no Antona (Ontona) Skrindas un Frīdriha Obšteina 1908. gadā publicētā krājuma jauktajiem koriem Dzīsmu voceleite1. Tas savulaik tika izdots cerībā sarīkot Pirmos Latgales dziesmu svētkus (Rupaine 2005: 15).
Arī 20. gadsimta sākumā Latgalē turpinājās aktīva koru veidošanās. 1905. gadā tika dibināti kori Barkavas, Biržu, Domopoles un Balvu apvidos. Daugavpilī koru kustība aizsākās ap 1902. gadu, lai gan tolaik latviski bija atļauts dziedāt tikai Grīvā, t. i., pilsētas daļā, kas izvietota Daugavas kreisajā krastā. Vienīgi pēc 1905. gada dziedāt dzimtajā valodā netika liegts arī labā krasta daugavpiliešiem. Rēzeknē pirmais kordziedāšanas uzplaukums saistīts ar skolotāja, ērģelnieka un diriģenta Otomāra Rūnika darbību. Viņa vadītais koris 1910. gadā piedalījās Piektajos Vispārējos latviešu Dziesmu svētkos Rīgā, kur bija viens no nedaudzajiem un pirmajiem pirmajiem Latgales reģiona pārstāvjiem (Rupaine 2005: 16). Savukārt Sestajos Vispārējos latviešu Dziesmu svētkos Rīgā (1926) Latgali reprezentēja desmit kori (Mediņš 1955: 77).
Ilona Rupaine savā pētījumā secina, ka Latgalē kultūrvides attīstība jau sākotnēji noritēja citādi nekā pārējos Latvijas reģionos. Latgalē bija ilgāka un spēcīgāka reliģijas ietekme, tāpēc laikā, kad citur Latvijā nacionālās atmodas procesos aktīvākie bija laicīgās sfēras pārstāvji, Latgales atmodu uz saviem pleciem balstīja galvenokārt baznīckungi. Tas ir viegli izskaidrojams, jo tieši viņi bija šī reģiona izglītotākie cilvēki. Lai atceramies tādas izcilas personības Latgales kultūrvēsturē kā Pēteris Smelters, Francis Trasuns, Kazimirs Skrinda, Nikodems Rancāns un citi. Baznīcu draudzēs darbojās arī pirmie potenciālie dziedātāji, tieši baznīcu koros meklējams kordziedāšanas attīstības sākums. Tā kā skolotāju Latgalē starp latviešiem bija visai maz, arī korus sākotnēji apmācīja baznīcu ērģelnieki (Rupaine 2005: 16).
Doma par Latgales dziesmu svētku rīkošanu pirmoreiz radās jau 1910. gadā. Taču svētki neizdevās, jo, kā vēstulē Rainim rakstīja Antons Skrinda, “tautā vēl valda tumsība un nabadzība. Skolas atrodas sliktā stāvoklī. Visur jūtami divgalvainā ērgļa nagu dziļie cirtieni” (Kūkojs 1985: 45).
Tomēr ilgajam rusifikācijas periodam tuvojās beigas. 1917. gadā Rēzeknē notika Latgales latviešu kongress; tā dalībnieki, Franča Trasuna rosināti, nobalsoja par Latgales atdalīšanos no Vitebskas guberņas, kā arī pievienošanos Kurzemes un Vidzemes novadiem. Drīz pēc tam, 1918. gadā, atkal izskanēja aicinājums rīkot Latgales dziesmu svētkus. Šoreiz ieceri iztraucēja 1918. gada vētrainie politiskie notikumi (Rupaine 2005: 16).
1Krājumā ir 37 dziesmas, no tām tikai četras ir pašu sastādītāju veidotas apdares, pārējās rakstījuši citi latviešu komponisti un arī ārzemju skaņraži, bet visām pievienoti teksti latgaliešu dialektā. Krājumā iekļauto dziesmu grūtības pakāpe nav augsta, jo tas radīts ar nolūku, lai latgalieši ģimenē, skolā un korī varētu iepazīties ar labu, saprotamu, samērā vienkārši atskaņojamu mūziku.
Komentāri