Kurš gan pirms dažām desmitgadēm spēja iedomāties, ka Latvija kļūs par masveida patvērumu brūnajiem lāčiem, kuri, starp citu, ir iekļauti mūsu valsts īpaši aizsargājamo dzīvnieku sarakstā. Taču šobrīd situācija ir tāda, ka, meklējot barību, ķepaiņi ne tikai izposta dravas, lai tiktu pie medus, bet arī apdraud cilvēkus un var pat uzbrukt. Problēma kļuvusi tik draudīga, ka par to ir satraucies arī Latvijas zemkopības ministrs.
Nevajag provocēt
Situācija ar savvaļas dzīvniekiem, tostarp lāčiem, pēdējā laikā raisa bažas. Latvijas valsts mežzinātnes institūta “Silava” vadošais pētnieks Jānis Ozoliņš pauda, ka visai drīz būtu vajadzīgs atļaut noteiktu skaitu lāču nomedīšanu jeb “izņemšanu” no Latvijas mežiem. Tikai tās nevarētu būt “izklaides medības”, bet gan mūsu pasargāšana no lāču uzbrukumiem. J. Ozoliņš uzskata, ka 10% ikgadēja lāču nomedīšana nekādu ļaunumu populācijas pastāvēšanai Latvijā neradīs. Savukārt zemkopības ministrs Armands Krauze atzina, ka izmaiņas medību noteikumos veikt nebūs vienkārši, tomēr par to pašlaik tiekot domāts. Īpaši aizsargājamo dzīvnieku sugu aizsardzības uzraudzību veic Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrija un tai padotās iestādes, tostarp Dabas aizsardzības pārvalde. Zemkopības ministrijas pakļautībā ir Valsts meža dienests, kas uzrauga medību normatīvu ievērošanu.
Pašlaik pasaulē ir aptuveni 200 tūkstoši brūno lāču. Lielākās populācijas ir Krievijā, ASV, Kanādā un Rumānijā. Daudzās Eiropas un pasaules valstīs šie dzīvnieki bija izmiruši, bet pamazām tie atgriežas šajās teritorijās. Agrāk brūnie lāči bija iznīcināti arī Latvijā, taču mērķtiecīga populācijas saglabāšanas darba rezultātā, kas tiek veikts Latvijā un kaimiņvalstīs, lāču populācija pamazām atjaunojas.
Pirms pāris gadiem veiktais lāču monitorings liecināja, ka Latvijā dzīvo 70--80 lāči, bet tagad jau ir ap 130, taču tas ir ļoti maz, salīdzinot ar kaimiņvalsti Igauniju, kur to ir vairāk nekā 1000, tāpēc tur lāču medības ir atļautas limita ietvaros.
Brūnie lāči ir lielākie plēsēji Latvijā. Mātīte var svērt līdz 150 kg, bet tēviņš -- aptuveni 300 kg.
Brūnie lāči mitinās galvenokārt lielos mežu masīvos. Jauktos mežos lāči dod priekšroku vietām, kur aug veci skuju koki, kas robežojas ar aizaugušiem izcirtumiem. Pārziemošanai lāči izvēlas pēc iespējas sausākas vietas, bet tuvāk ūdenim.
Ikdienā pekaiņi cenšas izvairīties no sastapšanās ar cilvēkiem. Cilvēkus var apdraudēt lāči, kas pārāk agri pamodušies no ziemas miega, kā arī tad, ja tie ir ievainoti vai ja tā ir mātīte ar mazuļiem.
Pamanot lāci, nevajag tam tuvoties, tādējādi provocējot dzīvnieku uz agresiju, taču nevajadzētu arī bēgt. Ir jāiet pēc iespējas ātrāk, cenšoties pamest sastapšanās vietu. Ja lācis nav pamanījis cilvēka klātbūtni un dodas citā virzienā, tad jāuzvedas klusi, lai nepiesaistītu dzīvnieka uzmanību, līdz tas ir aizgājis.
Biologi uzsver: ”Lācis nav ieinteresēts cilvēkiem uzbrukt. Situācija var nejauši dramatizēties, ja lāci pārsteidz kaut kur. Nevajadzētu bailīgi zagties pa mežu. Vajadzētu iet droši, sarunāties, tā, lai tas lācis zina, kur cilvēki atrodas.”
Lāči pasakās un reālā dzīvē
Tomēr, neskatoties uz lāču, kurus esam pieraduši redzēt cirkā, multfilmās un lasīt par tiem pasakās, šķietami miermīlīgo dabu, nevajag sevi maldināt, jo lāča, tāpat kā jebkura dzīvnieka uzvedība, var būt neparedzama. Latvijā pēdējo trīs gadu laikā ir reģistrēts viens gadījums, kad brūnais lācis uzbrucis cilvēkam, kā arī sastapšanās ar to.
Pirms diviem gadiem Rīgā, Bolderājas apkārtnē, netālu no Buļļupes, tika manīts brūnais lācis, to fiksējusi videonovērošanas kamera. Pēc pārvietošanās virziena izskatās, ka tas devies tālāk uz Ķemeru Nacionālā parka pusi.
2022. gada 15. martā Balvu novada Žīguru pagastā tik tikko nenotika traģēdija. Dienas vidū Žīguru mežā masīvā mežkopis apsekoja egļu jaunaudzes un, pēc visa spriežot, iztraucēja lāceni ar mazuļiem. Viņš izdzirdēja biezoknī pīkstošu skaņu, nodomāja, ka varbūt zaķis, sasita plaukstas, bet no eglītēm izskrēja lācis un metās virsū. Vīrietis mēģināja bēgt, bet nokrita, lācis saķēra aiz kājas, diezgan stipri iekoda, tomēr, par laimi, pagriezās un ieskrēja atpakaļ biezoknī. Mežkopis paša spēkiem devās uz slimnīcu Balvos, kur mediķi pēdai uzlika sešas šuves. No daudz ļaunākām sekām paglāba biezie darba zābaki.
Citā gadījumā lācis pieskrēja pie torņa, kurā atradās mednieks, bet ar to viss arī beidzās, kā arī pie cilvēka, kurš cirta malku, -- arī toreiz viss beidzās laimīgi.
Jāpiebilst, ka, pareizi izmantota piparu gāze ir ļoti efektīva lāča atbaidīšanai. 2008. gada pētījumā par lāču uzbrukumiem Aļaskā no 1985. līdz 2006. gadam konstatēts, ka piparu gāze 92% gadījumu apturēja lāci, un 96% gadījumu, kad cilvēki nonāca tuvā saskarē ar lāci, iztikts bez ievainojumiem.
Pēdējā laikā lāči ir nodarījuši būtisku kaitējumu -- tie ne tikai pārbiedē cilvēkus, bet arī izposta dravas.
Zaudējumi lēšami tūkstošos eiro
Saskaņā ar spēkā esošajiem likumiem, par izpostītām bišu saimēm un salauztiem stropiem biškopis var pretendēt uz kompensāciju. Kompensācijas pienākas, ja biškopis pats ir darījis visu iespējamo, lai pasargātu savas bites. Dabas aizsardzības pārvaldes darbinieki izveidos komisiju, kas ieradīsies konstatēt notikušo un pieņems lēmumu par kompensācijas iegūšanu un tās apjomu. Visdrošākais veids, kā pasargāt savas bites no lāča uzbrukumiem, ir dravas novietni apjozt ar elektrisko ganu (žogu).
2017. gadā trīs biškopji saņēma pirmās kompensācijas par lāču nodarītajiem postījumiem, kopsummā par 1874 eiro. 2019. gadā pieņemti 16 lēmumi par 20 985 eiro (par 113 izpostītām bišu saimēm), 2022. gadā 12 lēmumi par 13 286 eiro (86 bišu saimes un sabojāti 28 stropi), pērn jūnijā diviem biškopjiem kopā izmaksāti 4313 eiro.
Zemnieku saimniecības "Drava" (Augšdaugavas novada Kalupes pagasts) īpašnieks, pieredzējušais biškopis Guntars Melnis pastāstīja, ka brūnie lāči, kas ir aktīvāki citos Latvijas reģionos, tagad sākuši izrādīt interesi ne tikai par mūsu novadu, bet arī kaimiņvalsti Lietuvu: „Pie mums tie ierodas, bet uz ilgu laiku nepaliek, jo biotops šiem dzīvniekiem šeit nav īsti piemērots: lielu mežu masīvu ir maz, bet tie, kas palikuši, tiek aktīvi izcirsti, turklāt šeit nav pietiekamas barības bāzes. Nesen biju Zarasos pie kolēģiem biškopjiem, un viņi pastāstīja, ka pagājušajā gadā ir redzējuši lāčus savā tuvumā. Es savā saimniecībā līdz šim neesmu tos sastapis, bet pēdas ir redzētas."
Guntars pastāstīja, ka lāči visbiežāk sastopami Latvijas reģionos, kas robežojas ar Krieviju un Igauniju, kur ir daudz lielu mežu masīvu (Alūksne, Balvi, Viļaka un citi).
Vasarā G. Meļņa dravā ir ap 150 stropu, bet ziemā -- uz pusi mazāk: "Labākais aizsardzības līdzeklis pret lāčiem ir elektriskais gans. Taču naudas atlīdzība tiek izmaksāta tikai tiem saimniekiem, kuriem nodarīti postījumi un kuri izmantojuši šo ierīci, bet tā nav palīdzējusi."
Daugavpils iedzīvotājs, pensionārs un bijušais biškopis Vasilijs Davidovs ar lāčiem nav sastapies, taču viņam nodarījuši kaitējumu citi medus kārotāji: “Visiem ļoti garšo salds, smaržīgs un ārstniecisks medus, tostarp caunām, zebiekstēm un pelēm, kas ielien stropos un apēd gardumu.”
Gan dzirdēti, gan redzēti
Biedrības „Daugavpils mednieku un makšķernieku saimniecība” priekšsēdētājs Viktors Friliņš, cik vien atceras savas mednieka gaitas, ar lāčiem mūsu apkaimē nav sastapies: "Es pastāvīgi saņemu informāciju par lāču pārvietošanos, piemēram, kāds kaut kur ir tos redzējis, bet galvenokārt migrācijas laikā. Ziņojumi par lāču postījumiem ne reizi nav saņemti. Tomēr cilvēkiem ir jāinformē attiecīgie dienesti par redzētiem lāčiem un to nodarītajiem postījumiem.”
Augšdaugavas novada Vecsalienas pagasta Červonkas ciema iedzīvotājam, medniekam ar gandrīz septiņdesmit gadu stāžu Andrejam Lenčevskim arī nav gadījies redzēt lāci, pat no attāluma, taču paziņas vairākkārt ir stāstījuši par sastapšanos ar pekaini: „Robeža ar Baltkrieviju un tās mežiem ir pavisam tuvu. Cilvēki stāstīja, ka pirms kādiem trim gadiem Silenes apkaimē, pie robežkontroles punkta, redzētas lāča pēdas, kurš šķērsojis šoseju. Citreiz turpat ķepu nospiedumus smiltīs bija piefiksējuši mednieki. Pagājušā gada rudenī Laucesas pagasta Mirnija ciema apkaimē cilvēki no tālienes identificēja dzīvnieku kā lāci, pamatojoties uz tā izskatu. Taču neviens nekad nav ticies ar lāci aci pret aci, un paldies Dievam, jo lācis ir ļoti spēcīgs un bīstams zvērs.”
Demenes pagasta iedzīvotājs un mednieku kolektīva "Demene" vadītājs Vladimirs Platkovs arī nav redzējis lāčus, taču uzskata, ka, ja netiks veikti pasākumi, drīzumā to būs vēl vairāk: "Ļaudis stāstīja, ka pagājušā gada rudenī Demenes ciema apkaimē dzīvoja lācis. Man pat atsūtīja viņa ķepu nospiedumu fotogrāfijas. Dzīvnieks manīts arī Lietuvā pie Visaginas un Ignalinas AES, kur ar to sastapās mednieki, kā arī pie viena no ezeriem. Vārdu sakot, lāču izplatības areāls arvien paplašinās. Tas rada bažas, jo šie dzīvnieki ir bīstami.”
Latvijas lauku konsultāciju un izglītības centra Daugavpilī biroja vadītāja Anita Miltiņa informēja, ka līdz šim neviens dravas īpašnieks nav pieteicies kompensācijas saņemšanai par lāču nodarīto kaitējumu: „Un labi vien ir... Tas nozīmē, ka lāči pie mums pagaidām nenāk. Bet viss ir iespējams.”
Komentāri