2022. gada 24. februāris. Šajā dienā sākās, iespējams, visbriesmīgākais notikums mūsdienu vēsturē. Šajā dienā Krievija pārkāpa visas demokrātijas normas, izraisot Ukrainā pilna mēroga karu, kurā joprojām iet bojā cilvēki. Tajā dienā daudzi nespēja palikt vienaldzīgi. Vieni klusi raudāja mājās, zvanīja saviem mīļajiem Ukrainā, citi izgāja ielās. Viena no pirmā mītiņa Ukrainas atbalstam organizatorēm tolaik bija skolniece, Daugavpils Valsts ģimnāzijas audzēkne Anželika Litvinoviča.
Mēs aktīvi diskutējam par mūsdienu jaunatni, sak, sēž telefonos, datoros un neko nedara. Patiesībā šie vārdi nebūt neatspoguļo realitāti. Jā, atšķirībā no mums, viņiem ir datori, planšetdatori, telefoni, neierobežota piekļuve internetam, mākslīgais intelekts. Bet tajā pašā laikā mūsdienu jaunatne ir saglabājusi vēlmi dzīvot, rīkoties, strādāt un pilnveidoties. Jaunieši priecājas par savām uzvarām un jūt līdzi citu bēdām. Es nesaku, ka tā dara visi, taču arī mūsu laikā bija dažādi bērni. Mūsdienu skolēni zina, kā rīkoties, un 2022. gada 24. februāris to pierādīja vēlreiz. Laikā, kad pieaugušie vai nu krita panikā, nezinot, ko darīt, jo bija sācies karš, vai arī smīnot, ko tur slēpt -- pie mums ir arī tādi, priecājās un atbalstīja tirānu Putinu, skolēni, kuru pulkā bija arī Anželika Litvinoviča, nolēma rīkoties un parādīt savu attieksmi pret notiekošo. Viņi, nebaidoties no publicitātes un kritikas, organizēja mītiņu Ukrainas atbalstam.
-- Kā toreiz radās šī ideja? Kāpēc jūs nolēmāt organizēt šo akciju?
-- Es ļoti labi atceros to laiku. Tad es vēl mācījos Daugavpils Valsts ģimnāzijā. Jau nedēļu pirms kara sākuma situācija bija saspringta. Gribējās ticēt, ka mūsdienās nekas tāds nevar notikt un karš nesāksies. Kā lai mēs dzīvojam pasaulē, kur viena valsts var vienkārši uzbrukt otrai? Bet pienāca 24. februāris, es pamodos, todien bija jāiet uz skolu. Paskatījos ziņas, uzzināju, ka ir sācies karš, un sāku kliegt vecākiem par to. Mēs visi bijām šokā. Es devos uz skolu, kur satiku savus draugus. Mēs jau tolaik bijām sākuši interesēties par politiku, piedalījāmies dažādos projektos, bet tajā dienā nespējām pateikt ne vārda. Nolēmām vērsties domē, lai organizētu mītiņu Ukrainas atbalstam. Kāpēc? Lai tiktos ar cilvēkiem, apspriestu situāciju. Mēs sapratām, ka tas ir pavērsiena punkts arī Daugavpilij, jo pilsētai bija pienācis laiks izvēlēties ceļu, pa kuru tā ies. Mēs ļoti labi zinām, ka daudzām Daugavpils amatpersonām bija ļoti sarežģīti kaut kā reaģēt uz notiekošo. Viņi tolaik teica dīvainas runas, ka visiem jādzīvo draudzīgi un tā tālāk. Bet par ko īsti ir runa? Un tajā dienā mēs ar vienu no maniem skolasbiedriem devāmies uz pašvaldību, reģistrējāmies, parakstījāmies, jo mums tobrīd jau bija 18 gadi. Es neko nestāstīju vecākiem. Nebiju pārliecināta, ka viņi par to priecāsies, bet tobrīd sapratu, ka man nav citas izvēles. Man bija vienalga, kā tas ietekmēs mani. Tas bija minimums, kas bija jāizdara. Mēs pieteicāmies, pasākumam bija jānotiek nākamajā dienā.
-- Vai 25. februārī šis mītiņš notika?
-- Jā, bija aptuveni simts cilvēki. Atceros, ka bija ļoti saspringta gaisotne. Lai nokļūtu šajā pasākumā, mēs izbraucām no Jaunās Forštates ar sabiedrisko transportu, ar Ukrainas karogiem, izkāpām autoostā. Mītiņš notika iepretī Krievijas Federācijas konsulātam Daugavpilī. Mēs izkāpām no autobusa, mums nopakaļ kliedza, ka esam nacisti, idioti un kaut ko tamlīdzīgu. Arī mītiņa laikā bija nepatīkami brīži. Priecēja, ka ieradās diezgan daudz cilvēku, ļoti drosmīgi daugavpilieši. Starp mums un konsulātu ir ceļš, pa kuru brauca automašīnas. Bija februāris, slapjdraņķis, un autovadītāji brauca speciāli tā, lai mūs nošķiestu ar dubļiem un ūdeni. Dzirdējām daudz neķītru lamu vārdu, kas tika adresēti mums. Bet mani tas nenobiedēja. Tajā brīdī es jau sapratu -- kamēr notiek karš, mēs turpināsim to darīt. Tobrīd es baidījos zaudēt Daugavpili, savu dzimto pilsētu, atdot to prokremliska propagandista rokās. Manuprāt, daži mūsu vietējie politiķi strādā, lai izpatiktu Krievijai, un šajā gadījumā nebija citas izvēles. Es vienmēr zināju, ka nevajag gaidīt, kamēr kāds cits to izdarīs, tas jādara pašiem. Vēlāk, pēc mēneša, mēs organizējām vēl vienu pasākumu, tad 2023., 2024. gadā. Savukārt šogad, tā kā es studēju žurnālistiku Rīgā, pasākumu organizēja citi cilvēki, bet es viņus atbalstīju un palīdzēju ar pieteikumiem. Ir svarīgi saprast, ka jāiet un jādara. Un, ja ir pietiekami daudz spēka un motivācijas, tad viss noteikti izdosies!
" Manuprāt, daži mūsu vietējie politiķi strādā, lai izpatiktu Krievijai, un šajā gadījumā nebija citas izvēles. Es vienmēr zināju, ka nevajag gaidīt, kamēr kāds cits to izdarīs, tas jādara pašiem."
-- Vai, jūsuprāt, gadu gaitā situācija Daugavpilī ir kaut nedaudz mainījusies uz labo pus?
-- Es vienmēr atbildu uz šo jautājumu nedaudz piesardzīgi, jo man nav datu, aptauju un pētījumu, bet man šķiet, ka jā. To ir veicinājuši mūsu pasākumi, sabiedrisko organizāciju un daži vietējo mediju darbs, kas par to rakstīja un raksta. Tagad Ukrainas karogs plīvo pie Saules skolas, Staņislava Broka Mūzikas vidusskolas, Augšdaugavas novada domes, bet ne pie mūsu pilsētas pašvaldības. Iespējams, to ļaužu attieksme, kas mūs sauca par nacistiem, neko daudz nav mainījusies, bet man gribas cerēt, ka viņi saprot -- šāda uzvedība nav pieļaujama. Patiesībā es šādu rīcību uzskatu par naida noziegumu. Tagad situācija mainās, bet mani satrauc fakts, ka cilvēki, kas līdz 2022. gadam 9. maijā staigāja pa Rīgas ielu ar Krievijas karogiem, nekur nav pazuduši, viņi joprojām dzīvo mūsu pilsētā. Jā, viņu viedoklis vairs netiek pausts publiski, bet tas ir klātesošs, piemēram, sarunās virtuvē. Un, kad viņi kļūst neredzami, manī tas rada bažas par drošību. Es negribu tagad sēt paniku, šī diez vai ir dramatiska situācija, bet ir jāpatur prātā Krievijas propagandas ilgtermiņa ietekme uz mūsu iedzīvotājiem. Mums jādara viss iespējamais, lai visi cilvēki justos piederīgi Latvijai, tad mēs visi varēsim justies drošāk. Es gribu cerēt, ka cilvēki, kas staigāja ar Krievijas karogiem, beidzot sapratīs, ka Krievija ir agresors un nekā laba tajā valstī nav.
-- Manuprāt, cilvēku skaits, kas ierodas uz mītiņiem, ir pieaudzis salīdzinājumā ar 2022. gadu?
-- Jā, noteikti. 2022. gadā piedalījās aptuveni simts cilvēku, bet 2024. gadā, tostarp pateicoties nacionālo mediju atbalstam, dalībnieku skaits ir vismaz divkāršojies. Turklāt, pateicoties tam, ka izdevās piesaistīt nacionālos medijus, mēs parādījām, ka arī Daugavpilī dzīvo daudz cilvēku, kas atbalsta Ukrainu. Un šis darbs mums ir jāturpina. Tomēr mums ir viena problēma. Patiesībā Daugavpilī ir daudz vairāk cilvēku, kas atbalsta Ukrainu, taču viņi neuzskata par nepieciešamu apmeklēt šos mītiņus, viņi nevēlas pamest savu komforta zonu.
-- Kāpēc jūs izvēlējāties žurnālistes profesiju? Vai šī izvēle kaut kādā veidā bija saistīta ar to, kas notiek Ukrainā?
-- Es sāku interesēties par šo profesiju agrāk, tolaik man bija 16 gadi. Nevaru teikt, ka tolaik biju gana zinoša politikas, jo īpaši ģeopolitikas jomā. Jā, es piedalījos dažādos ar medijpratību saistītos pasākumos, bet tad sapratu, ka man patīk stāstīt cilvēkiem to, kam vajadzētu būt interesantam. Nu jau pavisam drīz pabeigšu žurnālistikas studijas Latvijas Universitātē. Vēl nezinu, vai strādāšu savā specialitātē, redakcijā katru dienu rakstot ziņas, jo tā ir komunikācija un var atrast sevi dažādās jomās. Runājot par karu Ukrainā -- tas man lika apzināties, cik svarīgs ir žurnālista darbs. Žurnālisti, kas stāsta par Ukrainu, strādā karstajos punktos, rāda to, kas notiek realitātē, savulaik publicēja fotogrāfijas un video no Irpeņas un Bučas, viņi veic milzīgu un ļoti nozīmīgu darbu. Ja tā nebūtu, iespējams, Ukraina nesaņemtu tik kolosālu atbalstu. Patiesībā žurnālistiem ir liels spēks, lai palīdzētu sabiedrībai.
-- Par ko jūs tagad sapņojat?
-- Es sapņoju par taisnīgām kara beigām. Es sapņoju, lai gan, protams, tā ir ilūzija, ka kādu dienu pamodīšos un viss būs kārtībā. Taču nekāds miers neatgriezīs tos cilvēkus, kas gājuši bojā šajā karā, un tas vienmēr gulēs kā akmens uz sirds. Bet es vienalga vēlos, lai visas šīs šausmas beigtos, bet ne ar tādiem noteikumiem, kādus izvirza Krievija, bet gan tā, kā to ir pelnījusi Ukraina, tās iedzīvotāji, kuri tik ilgi ir cietuši. Patiesībā es vēlos, lai visā pasaulē valdītu miers un lai šajā pasaulē būtu taisnīgums, labestība, atsaucība, atbalsts!
Foto no A. Litvinovičas arhīva
Komentāri