„Latgales Laiks” iznāk latviešu un krievu valodās visā Dienvidlatgalē un Sēlijā,
„Latgales Laiks” latviešu valodā aptver Daugavpils valstspilsētu, Augšdaugavas novadu un apkārtējos novadus un pilsētas.
2025. gada 22. maijs
Ceturtdiena
Emīlija, Visu neparasto un kalendāros neierakstīto vārdu diena
+14.4 °C
daļēji mākoņains

Lasenberga sākās ar pilskalnu

Nelielā apdzīvotā vieta Lasenberga, kas atrodas Augšdaugavas novada Tabores pagastā, ir pazīstama ar to, ka tur atrodas sena, laika zoba sagrauzta muižas ēka, kas savulaik piederēja šīs vietas bijušajiem īpašniekiem -- baronu Engelhartu dzimtai. Arī mūsdienās grausts, kas palicis pāri no savulaik greznā nama, liek nojaust tā kādreizējo diženumu. Šai ēkai ir nepieciešams vērienīgs un dārgs remonts, savukārt ciema iedzīvotāji, tāpat kā visur citur Latvijā un Latgalē, aizņemti ar savām ikdienišķajām rūpēm un darbiem.

Senvieta

Lai gan Lasenbergas ciems ir pavisam neliels, tā vēsture iesniedzas sensenā pagātnē. Pirmās ziņas par Lasiņu pilskalnu parādījās 20. gs. 30. gadu beigās. Lasiņu pilskalns ierīkots strauta veidotas gravas kreisajā krastā. Atrodas Daugavas kreisajā senkrastā pie Daugavpils.

Daļēji nopostīts ar kara laika ierakumiem. Savukārt bagātīgajā kultūrslānī izrakumu laikā pilskalna plakumā, nogāzēs, DA un ZR pakājē konstatēts intensīvs kultūrslānis, kurā atrasta tīkla gremde, bezripas trauku lauskas (gludā, gludinātā, švīkātā u.c. keramika), kas ļauj Lasiņu pilskalnu datēt ar 1. gs. p.m.ē. līdz 1. gs. m.ē. Lasiņu (Lasenbekas) pilskalns (Gorodoks) ar apmetni ir Valsts nozīmes kultūras piemineklis, tāpēc pie ciema robežas ir uzstādīta speciāla zīme.

Lasenberga uzkalna pakājē ir redzama autotransporta uzņēmuma infrastruktūra, ciema centrā atrodas vienīgā trīsstāvu māja ar krāsns apkuri, blakus tai -- novārtā atstāta privāta būve ar lielu dārzu, kam, acīmredzot, ir īpašnieki, skaists dīķis ar niedrēm, saimniecības ēkas un citas būves: garāžas, siltumnīcas, šķūņi, ir iekopti dārziņi un pat piesiets melns labsirdīgs suns.

Redzams, ka trīsstāvu ēkas iedzīvotāji rūpējas par savu namu: ir ierīkots aizsargsegums un nomainītas notekcaurules, dobēs iestādītas puķes, bet pagalmā uzstādīti soliņi atpūtai.

No Lasenberga virsotnes kā uz plaukstas redzami Ruģeļi un vasarnīcu kooperatīva "Maļutki" daļa; ap ciemu -- citas mājas un būves; vārdu sakot, Lasenberga nebūt nav atsevišķa un izolēta teritorija, bet gan gluži pretēji, -- tā harmoniski iekļaujas Tabores pagasta ģeogrāfiskajā ainavā.

Pie trīsstāvu ēkas daudz privāto automašīnu, viss ir tīrs un kārtīgs, ir pat ziņojumu dēlis un informācija par kultūras pasākumiem. Taču aukstajā laikā ārā nebija neviena cilvēka.

Jūtama senatnes un vēstures elpa

Uzkalnā starp krūmiem un kokiem atrodas bijusī muiža -- Lasenbergas ievērojamā vieta, pareizāk, tas, kas palicis pāri, bet pa labi un pa kreisi vienā rindā -- masīvas akmens ēkas.

Ieejot neobaroka stilā celtajā muižas pilī, jūtama senatnes elpa. Var pat aptuveni noteikt, kur un kādas istabas un telpas savulaik atradās. Ir kāpnes, kas ved uz otro stāvu, kā arī kāpnes uz pagrabu.

Pat pavirši apskatoties, kļūst skaidrs, ka dažādiem restaurācijas un rekonstrukcijas darbiem, kas šeit būtu jāveic, nav ne gala, ne malas. Bet, pats galvenais, -- ēkai ir jumts, tāpēc tās sabrukšana ir apturēta. Spriežot pēc iekšpusē ierīkotās ugunskura vietas, zīmējumiem un uzrakstiem uz sienām, var spriest, ka pili apmeklē jaunieši.

Iedzīvotāji pavēstīja, ka unikālās celtnes īpašnieks ir kāds cilvēks, kurš, visticamāk, pielicis savu roku šī šedevra daļējai restaurācijai, kas, neapšaubāmi, prasa milzīgus naudas ieguldījumus. Piemēram, kā grāfa muižā Sventē, kas kādu laiku bija aizmirsta un pamesta novārtā, līdz to iegādājās turīgi īpašnieki, kuri graustu pārvērta skaistā, greznā un tagad populārā villā.

Blakus Lasenbergas muižai, Lasenbergas ielā, atrodas privātmāja, kuras ārpusi rotā saglabājušies veco barona saimniecības ēku akmens fragmenti apvienojumā ar mūsdienīgiem būvmateriāliem un tehnoloģijām. Uz ēkas sienas -- gada skaitlis "1881", kas, visticamāk, ir muižas dibināšanas gads.

Tālāk, ejot pa ceļu, paveras skats uz barona viesu namu, kuru tā pašreizējais īpašnieks pamazām sakārto.

Ja vien to varētu atjaunot...

Kad aplūkoju privātmāju blakus muižai, ar automašīnu piebrauca pastniece Dana: "Es regulāri piegādāju uz šejieni pastu un iemetu to kastītē, bet īpašniekus vēl neesmu satikusi, lai gan viņu klātbūtnes „pēdas” ir redzamas. Braucot garām, vienmēr palūkojos uz muižu un domāju par to, cik labi būtu, ja šī majestātiskā ēka kādreiz tiktu atjaunota."

Dana piegādā pastu jau gandrīz divus gadus, darbs viņai patīk, jo tas vienmēr dod iespēju sekot līdzi notikumiem gan laukos, gan valstī, jo komunikācija ar pasta saņēmējiem ir neizbēgama. Danas maršruts ir diezgan garš: Tabores, Laucesas pagasts, daļa Demenes pagasta un Grīva: "Taču Lasenbergai šajā sarakstā ir īpaša vieta. Šeit ir lieliska aura, mājīgi, mierīgi un ļoti draudzīgi cilvēki."

Dana ir precējusies, vīrs strādā par tālbraucēju, viņiem ir meita. Prombraucot, pastniece teica, ka baronam, papildu citām saimniecības ēkām, bija arī stallis.

Gribētos parunāties ar šī īpašuma, kam ir liela vēsturiska un arhitektoniska vērtība, īpašnieku par restaurācijas plāniem un perspektīvām, taču tobrīd mājās neviena nebija, vien suns voljērā atgādināja, ka šeit ir sargs.

Darbs savam priekam

Trīsstāvu nama iedzīvotāja, pensionāre Ģeļtrūde Trane, ciemā dzīvo kopš dzimšanas, tāpēc visas šejienes pārmaiņas, galvenokārt -- pozitīvas, ir notikušas viņas acu priekšā: "Patīk tas vai nē, bet ir jādzīvo šeit. Vecumdienas nav īstais laiks doties citur."

Kopš sešpadsmit gadu vecuma Ģeļtrūde ir strādājusi tirdzniecībā dažādos darbos -- sākot kā pārdevēja līdz pat liela pārtikas veikala vadītājas amatam Grīvā. Viņas kopējais darba stāžs ir 45 gadi.

Gertrūdes zaudēja vīru pirms divdesmit diviem gadiem, kad viņam bija vien četrdesmit deviņi gadi. Ir dēls, kurš dzīvo un strādā par šoferi Daugavpilī, un mazmeita Ariana, savukārt meita jau ceturtdaļgadsimtu dzīvo Īrijā. Arī viņai ir bērni -- dēlam Maksimam ir 24, bet meitai Emīlijai --14 gadi.

Ģeļtrūde atzīst, ka dzīvo klusā, gandrīz sanatorijas tipa ciemā, un tas ir brīnišķīgi, bet darbi, ko viņa tagad veic, nevis apgrūtina, bet gan sagādā prieku, jo ir vien "dobe un krāsns", kas jākurina, kā, piemēram, dienā, kad notika mūsu saruna. Dobe ir dvēselei, jo vientuļai sievietei nav jēgas kopt plašu dārzu.

Lasenbergā nav veikala, pirmās palīdzības punkta un citu sociālo un kultūras iestāžu – tāds Robinsona stila minimālisms, bet objektivitātes labad jāpiebilst, ka tuvumā atrodas Tabore ciems, Judovka un arī Daugavpils nav nemaz tik tālu.

Aleksandram viss ir kārtībā

Lasenbergā dzimušajam Aleksandram ir trīsdesmit trīs gadi, bērnību un jaunību viņš pavadīja dzimtajā pusē, bet pēc devītās klases iestājās dzelzceļa transporta tehnikumā, pēc kuras pabeigšanas tika nosūtīts strādāt uz Rīgu, kur nu jau septiņus gadus veic dzelzceļa vagonu tehnisko apskati. "Tagad regulāri braucu uz Lasenbergu apciemot vecākus. Par laimi, viņiem viss ir kārtībā – ir sveiki un veseli. Ciems man ir ļoti mīļš, jo saistīts ar atmiņām par pagājušo laiku. Tā vienmēr ir, ja nedzīvo lielā pilsētā, piemēram, Rīgā, starp lielām ēkām, asfaltu un milzīgiem cilvēku pūļiem, bet gan mazā ciemā, kur visi cits citu pazīst, kur zināms ir katrs koks. Šeit ir kluss, nav kņadas un automašīnu trokšņu, tīrs gaiss, blakus -- Daugava un mežs. Ap sirdi kļūst viegli un gaiši."

Aleksandrs uzskata, ka viņa dzīve ir sakārtota: ir stabils darbs ar labu algu, dzīvoklis, par kuru viņš maksā hipotekāro kredītu (atlikuši tikai divi gadi), vienīgi nav ģimenes: „Neesmu vairs jauneklis – man jau ir Kristus vecums – esmu nodzīvojis trešdaļu gadsimta, nu jau ir pienācis laiks nostabilizēties -- apprecēties, audzināt bērnus. Citādi dzīvei nav jēgas."

Tikmēr Aleksandra visuzticamākie cilvēki ir vecāki: māte Klāra, kura dzimusi Krāslavā, tēvs Sergejs no Vitebskas un jaunākais brālis Maksims, kurš strādā Daugavpilī piena kombinātā.

Aleksandram ir arī citi draugi Daugavpilī, taču katram tagad ir savs ceļš, turklāt daži dzīvo un strādā dažādās Eiropas valstīs, par ko Aleksandrs saka: “Lai kā uz to skatītos, visu nosaka nauda, ​​tas ir, darba alga, un, ja cilvēks līdzekļu trūkuma dēļ nespēj atrisināt problēmas savā dzimtenē un pilsētā, tad viņam neatliek nekas cits, kā doties uz citurieni un tur pelnīt naudu iztikai. Droši vien, arī es tā būtu darījis. Bet, par laimi, mana situācija ir citādāka.”

Aleksandrs steidzās uz Rīgu, uz darbu, tajā pašā laikā pie mājas piestāja pediatre – kādam saslimis bērns. Daži iedzīvotāji, neskatoties uz auksto laiku, izgāja ārā, lai paveiktu ieplānotos darbus. Vārdu sakot, dzīve Lasenbergā rit savu gaitu.

Komentāri

Lai pievienotu rakstam savu komentāru, nav jāsniedz personiska rakstura informācija. IP adrese, no kuras rakstīts komentārs, ir zināma tikai LL redakcijai un tā netiek izsniegta trešajām personām.

Redakcija izdzēsīs neētiskus un rupjus komentārus, kuri aizskar cilvēka cieņu un godu vai veicina rasu un nāciju naidu.