Nezinu, vai tā ir patiesība, bet no viena literatūrzinātnieka dzirdēju – kad 1929. gadā nomira Rainis, sociāldemokrāti rosināja kādu pilsētu Latvijā pārsaukt Raiņa vārdā. Piemērs bija – 1926. gadā Sasmaku pārdēvēja par Valdemārpili, godinot Krišjāņa Valdemāra piemiņu. Sociāldemokrāti maz cerēja, ka šī iecere izdosies, bet vismaz kuluāros sprieda, ka Daugavpils varētu būt Raiņpils.
Jo Grīvā un tās apkārtnē pagāja Jāņa Pliekšāna bērnība. Te, Grīvas Vācu skolā, viņš ieguva izglītību, kura ļāva viņam tālāk mācīties ģimnāzijā Rīgā.
Augot Daugavas apkārtnē, kur savijās dažādas reliģijas, skanēja dažādas valodas, lielā mērā no tā visa izauga viņa estētika, dažādas idejas.
Dažas Raiņa pārliecības. Zināms, ka Rainis bija aktīvs baltkrievu kultūras atbalstītājs Latvijā, uzskatot, ka šī kultūra nav pietiekoši novērtēta.
1921. gadā Daugavpilī nodibinājās pirmā baltkrievu kultūras biedrība Latvijā – „„Batjkauščina” (Tēvzeme). Tās vadītājs bija skolotājs Jānis Harlaps, bet tiešais atbalstītājs J. Rainis”1.
Uzstājoties Saeimā 1923. gada 13. jūlijā, Rainis teica: „Pie manis griezās baltkrievi jau divus gadus atpakaļ, lai es uzņemtos viņu lietas aizstāvēšanu. To es arī darīju, un tad tikai vēlāk baltkrievu nodaļa nodibinājās. [..] Ar baltkrievu jautājumu stāv pie mums tā, ka viņi ir Latvijā bez aizstāvjiem. Un, tā kā viņi tādā stāvoklī atradās, tad viņi, kā tas būs ļoti labi saprotams, griezās pie manis, jo man aizvien dažkārt ir nācies aizstāvēt tos, kuriem nav cita aizstāvētāja. Tā man gadījās attiecībā pret privātpersonām, tā pret šķirām un tā arī šinī jautājumā pret veselu tautu. Man ir jāsaka, ka man te šinī namā un varbūt arī citā vietā būs jārunā vēl par vienu tautu, kura ir bez aizstāvjiem palikusi, – līvu tauta. [..] Lai noskaidrotu jautājumus, jāsaka, ka baltkrievi atrodas savā lielākā teritorijā tādā stāvoklī, kādā mēs atradāmies 50 gadus atpakaļ. Viņu centieni ir pilnīgi korespondējoši ar tiem centieniem, kādi mums bij atmodas laikmetā, un ierunas, kas pret viņiem tiek celtas, ir tās pašas, kas tika celtas pret mums. Mēs bijām toreiz ne tauta, bet „Undeutsche”, tāpat arī baltkrievi nav tauta, bet masa, no kuras katrs grib iztaisīt ko savā labā. Paši baltkrievi savā lielā masā neskatās daudz citādi, jo viņiem tautiskā apziņa nav tik stipri atmodusies kā mums. Tāpēc ļoti var būt, ka pretiniekam, kas atsaucas uz šo apstākli, ka viņi nejūtas kā tauta, tur viņiem ir taisnība. Bet priekšcīnītāji viņiem ir, tāpat kā mums bija savā atmodas laikā. Šo pretinieku niknums metas uz šiem priekšcīnītājiem. Es gribu drusku apskatīt, kādi ir šie pretinieki. Pirmā kārtā tie ir poļi. Poļi dibinājas uz to, ka viņi ir kulturela tauta, kuru kultūra vecāka nekā baltkrievu. Te jāsaka, ka baltkrievi savā senajā vēsturē nav jaunāki par poļiem. Baltkrievu kultūra vecākos laikos sniedzas līdz XII gadu simtenim, apmēram līdz tam pašam laikam sniedzas arī poļu kultūras pirmie dokumenti, bet baltkrievu tautai nebij tā laime, ka viņa varētu paturēt kultūru savā valstī, un tagad jāsaka, ka šī tauta pamostas it kā no jauna savā tautiskā atmodā, kaut gan viņai ir bijusi vecāka kultūra nekā mums, latviešiem. Poļi atsaucas uz savu tagadējo kultūru, kura ir daudz pārāka par baltkrievu kultūru, un te viņiem ir taisnība, ka tie baltkrievi, kuri grib pie savas kultūras tikt, ka viņiem jāiet caur poļu kultūru un mazākā mērā caur krievu kultūru. Kā jūs zināt, baltkrievi ir sašķelti vairākās daļās: viena daļa baltkrievu pieder pie Krievijas, viena daļa pie mums un daļa pie poļiem. Poļi pretendē uz baltkrieviem tāpēc, ka viņu kultūra ir augstāka par baltkrievu kultūru. Krievu pretenzijas uz baltkrieviem ir tās, ka baltkrievi nav īsta tauta, bet tā ir krievu tautas nozare: krievi neatzīst baltkrievu valodu par valodu, bet tikai par izloksni. Protams šāds uzskats krievu tautā vairs nepastāv – krievu zinātnieki jau kopš ilgāka laika ir atzinuši šo tautu kā pastāvošu, šo valodu par valodu, kaut gan krievu valdības aprindas vienmēr ir centušās nospriest visas slāvu tautas par krievu nozarēm. Tāpat netika atzīta ukraiņu nozare, un poļiem bija tikai drusku vairāk tiesības, kam ir vēsturisks iemesls. [..] No poļu puses es dzirdu to, ka viņi pilnīgi pieslienoties latgaliešiem šai jautājumā un uzskatot baltkrievu jautājumu par mākslotu un izdomātu. No latgaliešiem šāds cīnītājs pret baltkrieviem ir Kempa kungs. Kempa kungs zin ļoti daudz par poļu kultūru. Viņš ir ļoti liels uz to, ka prot poliski tik labi kā varbūt neviens cits latgalietis. Viņš varētu gandrīz palikt par poli, un nebūtu nekāds brīnums, ja viņš sāktu saukties ne savā vārdā – Kemps, bet Kempinskis. Latgalē šinī ziņā gandrīz nav patstāvīga uzskata, ir tikai poļu uzskats. Tas mani pārsteidz savā ziņā un pārsteidz tādēļ, ka latgaliešiem ir atmodusies tautiskā apziņa, ka viņa arī ir izteikusies diezgan spilgti šinī augstā namā un ka tā persona, kura ir izbīdīta šī jautājuma priekšgalā, ka tā izrādās poļiem ļoti tuvu stāvoša persona. Tas mani varēja pārsteigt, jo es nebiju gaidījis, ka Latgale atsauksies uz poļu kultūru, bet gan, ka viņa vairāk atsauksies uz latviešu kultūru, bet tas tā nav noticis. Mani arī vēl citā ziņā pārsteidza tas, ka latgalieši izvēlējušies par to lielo runātāju un par to lielo līderi šinī jautājumā Kempa kungu. Kempa kunga paņēmieni un politika nebija tādi, kuri liecinātu par augstāku kultūru. Es negribu apvainot poļu kultūru, es nedomāju, ka Kempa kungs būtu šīs poļu kultūras reprezentētājs. Kā jūs ziniet, tad poļi ir sevišķi galanti taisni pret sieviešiem, bet no Kempa kunga mums nācās dzirdēt tādas lietas, kuras nebija patīkami dzirdēt taisni sievietēm. [..] Man no paša pirmā uzskata būtu jādomā, ka latgalieši, kas nupat vēl bija apspiesti, varbūt divkārt vairāk nekā baltieši, tagad nu viņi paši grib spēlēt apspiedēju lomu. Man liekas, ka viņiem, kam ir jāvairās pret poļu un krievu kultūru, būtu jāmeklē sev līdztiesīgi ar šādiem pat centieniem kā viņiem. Tādi būtu taisni baltkrievi, kurus arī apspiež tā pati poļu un krievu kultūra”2.
1921. gada 14. oktobrī Rainis uzstājās Satversmes sapulcē (bija debates par Kultūras fondu), tur no tribīnes izklāstīja savas domas par alkoholu:
„Es domāju, ka nevajadzētu ņemt valstij ienākumus no alkoholiskiem dzērieniem, bet tos pavisam aizliegt, tad visa manta paliktu tautā pašā iekšā. Tad tauta būtu stiprāka ne vien garīgi, bet arī materiāli. [..] Valsts varētu nodokļus dabūt no tādas tautas, kas materiāli apdrošināta caur nedzeršanu, daudz vairāk nekā tagad no tautas, kura ir vājināta garīgi un materiāli caur dzeršanu. Es nedomāju, ka man nāktos sevišķi par to plašāk runāt. Dzeršana ir tik nodrāzta patiesība, ka par to nav jārunā"3.
1 Barkovska G., Šteimans J. Daugavpils vēstures lappuses – Rēzekne: Latgales kultūras centra izdevniecība, 2005., 150.–151. lpp.
2 Rainis J. Runas un intervijas – Rīga: Zinātne, 1993., 50.–53. lpp.
3 Latvijas Kultūras fonda gaduraksti. 1987-1988. – Rīga: Avots, 1991., 26.-27. lpp.
Komentāri