Ēvalds Daugulis
muzikologs
Latgales dziesmu svētki Latvijas neatkarības pirmajā periodā (1918–1940)
Ilona Rupaine norāda, ka pirmais lielākais dziesmotais sarīkojums Latgalē bija Emiļa (Emīla) Melngaiļa vadītais koru koncerts 1923. gada 1. jūlijā Daugavpilī. Tas notika Latgales kultūras darbinieku kongresa ietvaros, un programmā bija 20 dziesmas. Koncertā piedalījās arī vietējie kori, tomēr rīdzinieku skaits pārsniedza vietējo dziedātāju pulku, tāpēc vēl nav pamata dēvēt šo pasākumu par Latgales dziesmu svētkiem (Rupaine 2005: 17). Apmeklētāju vidū bija Saeimas priekšsēdētājs Frīdrihs Vesmanis (Pirmie Latgales kultūras svētki. 1923. gada 30. jūnijs b. g.).
1924. gads kļuva par robežšķirtni Latgales kormūzikas kultūrā. To var uzskatīt par Latgales dziesmu svētku ceļa pirmo pakāpienu. Impulsu svētkiem sniedza raksti Jāzepa Trasuna rediģētajā avīzē Jauno Straume. Daugavpils latviešu biedrības telpās notika apspriede, kuras dalībnieki, apmēram 30 kordiriģenti (viņu vidū Latvijas Nacionālās operas diriģents Teodors Reiters, Latgales tautas konservatorijas direktors Nikolajs Vanadziņš u. c.) lēma par Latgales dziesmu svētku rīkošanu. Lai arī šoreiz plašākus svētkus neizdevās sarīkot un to vietā Rēzeknē izskanēja vienīgi šīs pilsētas apvienoto koru koncerts, viss notiekošais iedrošināja (Rupaine 2005: 17).
Pavisam drīz, jau 1925. gada 17. un 18. maijā, Rēzeknē noritēja Pirmie Latgales jaunatnes dziesmu un sporta svētki. Nosaukums liecina par svētku dalībnieku loku: vairums no viņiem bija pamatskolu un vidusskolu audzēkņi, taču piedalījās arī biedrību un baznīcu kori. Svētkos iesaistījās apmēram 2000 dziedātāju – 46 kori no Rēzeknes, Daugavpils un Ludzas apriņķiem. Virsdiriģenti bija Artūrs Bobkovics, Nikolajs Vidulejs un Valdemārs Pauliņš; apmeklētāju vidū bija arī Valsts prezidents Jānis Čakste un citi valdības locekļi. Svētku ietvaros tika rīkota karaspēka parāde, pusdienlaikā baznīcās notika dievkalpojumi. Pēc svētku gājiena, īsas prezidenta uzrunas un lielā pacilātībā trīsreiz nodziedātas Latvijas himnas sākās koncerts, kurā vidusskolu un organizāciju kori atskaņoja divdesmit piecas, bet pamatskolu kori – vienpadsmit dziesmas. Repertuāra dominanti veidoja tautasdziesmu apdares (tai skaitā septiņas latgaliešu tautasdziesmas), izņēmums bija trīs oriģināldziesmas – Baumaņu Kārļa Dievs, svētī Latviju, Jurjānu Andreja Nevis slinkojot un pūstot un Jāzepa Vītola Gaismas pils, kas turpmāk skanēs gandrīz visos Latgales dziesmu svētkos. Otrā diena bija atvēlēta sporta pasākumiem. Šāda tradīcija, aizsākusies jau 1924. gadā, turpinājās līdz pat 1940. gada dziesmu svētkiem, kur dziesma un sports beidzot tika šķirti (Rupaine 2005: 17). Plašāku informāciju par svētkiem sniedz Daugavas Vēstneša 1925. gada numuri – 22. maija raksts Latgales dziesmu svētku iespaidi un 29. maija publikācija Pirmo Latgales dziesmu svētku atskaņas.
20. gadu otrajā pusē koru darbs Latgalē pamazām sāka aktivizēties. Reģiona kultūras dzīves veidotāji šajā periodā bija galvenokārt tautskolotāji, kuru skaits, salīdzinot ar cariskās Krievijas laiku, bija palielinājies desmitkārtīgi. Nozīmīga vieta Latgales koru kustības izaugsmē bija Daugavpils un Rēzeknes skolotāju institūtiem. Rēzeknes skolotāju institūta, Tautas pils un latviešu biedrības koru priekšgalā bija Nikolajs Vidulejs. Daugavpils spēcīgākie kori bija Jāņa Stabulnieka vadītais pilsētas skolotāju institūta koris un Alfrēda Feila vadītais Daugavpils latviešu biedrības koris. Ideja par novada dziesmu svētkiem kļuva arvien reālāka (Rupaine 2005: 16–17).
Tomēr 1927. gadā Rēzeknē rīkotie dziesmu un mūzikas svētki, pētnieces Ilonas Rupaines skatījumā, nekļuva par notikumu ar paliekošu vērtību Latgales kultūrā. Fiziskās audzināšanas dominante bija jūtama kā svētku organizācijā (sporta svētki izvērtās par centrālo norisi), tā arī dalībnieku skaita ziņā. Dziesma palika nomaļus – par to liecina gan samērā nelielais koristu skaits, gan arī vienveidīgais, folklorā balstītais repertuārs. Jaunums bija pūtēju orķestra piedalīšanās, kas neapšaubāmi vērta krāšņāku citādi pelēcīgo dziesmu dienas noskaņu. Šajā pašā laikposmā arī Daugavpils mūzikas dzīves lēmēji steidza īstenot ieceri par dziesmu svētku sarīkošanu Daugavpilī. Viena no galvenajām iniciatorēm bija šīs pilsētas valsts skolotāju institūta direktore Valērija Seile (Rupaine 2005: 18).
Otrie Latgales dziesmu svētki notika 1929. gada 2. jūnijā Daugavpilī. Pretstatā līdzšinējiem svētkiem Rēzeknē, šoreiz dalībnieku pulkā dominēja nevis skolu jaunatne, bet tieši pieaugušo un, kas interesanti, arī cittautiešu kori. Radikāli mainījās svētku programma: tā kļuva starptautiska, jo latviešu, krievu, poļu, baltkrievu un ebreju kori atskaņoja savām tautām raksturīgās dziesmas dzimtajā valodā. Ilona Rupaine secina: šāds Latvijas dziesmu svētku vēsturē nebijis fakts nešķiet dīvains, ja paanalizējam Daugavpils iedzīvotāju nacionālo sastāvu, kurā nevienai tautībai nav absolūtā vairākuma (Rupaine 2005: 18). Svētku kopkorī piedalījās apmēram 3000 dziedātāju virsdiriģenta Teodora Reitera vadībā. Izvērstā koncerta repertuārā (23 numuri) bija iekļautas Jāzepa Vītola, Emiļa Melngaiļa, Alfrēda Kalniņa, Jēkaba Graubiņa, Jāņa Ozoliņa un brāļu Jurjānu dziesmas. Sešus darbus spēlēja karavīru orķestri, izskanēja piecas poļu, trīs krievu tautasdziesmu apdares un divas Jozefa Haidna oriģinālmelodijas. Repertuārā nebija nevienas latgaliešu tautasdziesmas apdares. Jānis Zālītis laikrakstā Jaunākās Ziņas dzirdēto vērtēja šādi:
“Lielā svētku koncerta programma sastādīta pārāk plaši. Tās atskaņošana prasīja gandrīz 4 stundas [..]. Apvienotie kori [..] noskandināja vairākas Vītola, Melngaiļa, Kalniņa, Graubiņa, Ozoliņa, brāļu Jurjānu dziesmas. Balsis svaigas, skanīgas un sakļāvās jau diezgan tīrā intonācijā. [..] Arī grūtākās dziesmas varēja klausīties ar patiku [..]. Interesi modināja tāpat poļu, baltkrievu, krievu un žīdu kori, atskaņodami pa divi vai trim dziesmām savā valodā. [..] Turpmāk vēlams, lai šie cittautu kori visi piedalītos ne vien himnā, bet arī dažās citās dziesmās.” (Zālīt[i]s 1929)
30. gados Latgales garīgais potenciāls strauji palielinājās. Izveidojās un nostiprinājās jaunā diriģentu paaudze – Jānis Stabulnieks, Rūdolfs Skudra, Alfrēds Feils, Berta Reinholde Daugavpilī, Jānis Ģēģeris, Sergejs Duks, Jānis Lukaševics Rēzeknē, Augusts Galants Krāslavā, Kārlis Ģērķis Ludzā. Ļoti strauji auga pamatskolu un arī to audzēkņu skaits (Rupaine 2005: 18).
1935. gadā Rēzeknē notika aktīva gatavošanās Latgales atbrīvošanas 15. gadadienai. Apvienoto koru koncerts bija tikai daļa no plašās svētku programmas. Tomēr vairāku iemeslu dēļ šo pasākumu (29.–30. maijs) ar pilnām tiesībām var dēvēt par Latgales Trešajiem dziesmu svētkiem. To pieļauj gan svētku koncerta dalībnieku kuplais pulks (apmēram 5000 dziedātāju), gan visai sarežģītais, lai arī dziesmu skaita ziņā ne pārāk plašais repertuārs, kura atskaņojumu vadīja Latvijā jau atzīti mūziķi – Artūrs Bobkovics, Sergejs Duks un Alfrēds Feils. Svētkus, kuros uzrunu teica Latvijas Ministru prezidents Kārlis Ulmanis, noklausījās apmēram 12 000 cilvēku (Rupaine 2005: 18; arī Latgales 15 gadu atbrīvošanas svinības Rēzeknē 1935).
Vispārējā nacionāli pacilātā noskaņa, kas valdīja tālaika sabiedrībā, iespaidoja arī koncerta repertuāra izvēli. Trešdaļu programmas, kā secina Ilona Rupaine (Rupaine 2005: 19), aptvēra patriotiskas dziesmas – piemēram, Jāņa Kalniņa Vadoņa suminājums (Viļa Plūdoņa teksts), Dziesma brīvai Latvijai (Plūdoņa teksts), Baumaņu Kārļa Dievs, svētī Latviju, Valdemāra Ozoliņa Dziesma Latgalei ar Antona (Ontona) Rupaiņa vārdiem, Jāņa Norviļa Dziesmu kalnā ar Konstantīna Plencinieka (Stroda-Plencinīka) tekstu, Jāzepa Vītola Gaismas pils (Ausekļa vārdi) un Alfrēda Kalniņa Latvju himna-1917 (Plūdoņa teksts). Šajos svētkos izskanēja arī piecas latgaliešu tautasdziesmu apdares. Kopumā koncerta programmā bija iekļautas 19 dziesmas.
Komentāri