LATGALES DZIESMU SVĒTKI: HRONOLOĢIJAS ASPEKTS III daļa

Ēvalds Daugulis

muzikologs

  Nākamie dziesmu svētki, lai arī būtisks kultūrvēsturisks notikums, tomēr, pēc Ilonas Rupaines atziņas, nebija tik kupli kā iepriekšējie (Rupaine 2005: 19). Tie notika jau pavisam drīz – 1936. gada 15. maijā, šoreiz Daugavpilī. Rīcības komiteja iecēla virsdiriģentus: Latgales tautas konservatorijas direktoru Alfrēdu Feilu un Daugavpils valsts skolotāju institūta kora vadītāju Jāni Stabulnieku. Par koncerta vietu tika izraudzīti Latvijas sporta biedrības (L. S. B.) laukumi uz jaunizbūvētās estrādes. Arī tagad koru koncerts bija tikai daļa no plašajām svinībām, kas iecerētas, atzīmējot Latgales lielākās celtnes – Vienības nama – pamatakmens likšanu. Dziesmu svētku rīkotāji sākotnēji bija paredzējuši aicināt tikai Daugavpils un tās tuvākās apkārtnes korus, tomēr svētku organizācijas gaitā dalībnieku skaits aizvien pieauga: pieteicās dziedātāji kā no visas Latgales, tā arī tuvējās Zemgales pagastiem. Presē atrodam virsdiriģenta Alfrēda Feila pārdomas par svētku sagatavošanu:

„Daugavpils pilsēta, apriņķis un Ilūkstes apriņķis ir sadevušies rokas, lai šoreiz šo vienību apliecinātu arī spēcīgā, daudzbalsīgā dziesmas akordā. Pa retam būs arī attālāki viesi gan dziedātājos, gan klausītājos. [..] Tādi svētki Daugavpilī vēl nav bijuši. Tik daudzas balsis vēl nekad te nav slavinājušas mūsu dzimto zemi, tādā krāšņumā un saskaņā nekad nav cēlušas priekšā tuviem un tāliem viesiem mūsu tautas skaņošo pūru [..]. Viss izdosies, ja klausītāji uzņems dziesmas kā mīļu sengaidītu vēsti, izjutīs tās kā neredzamu spēku, kas vieno mūsu gara mantām bagāto tautu.” (Feils 1936)

Kopumā dziesmu svētkos, pēc Daugavpils latviešu biedrības izglītības komisijas priekšsēdētāja sniegtās informācijas, piedalījās 42 jauktie kori ar 2199 dziedātājiem un 8 vīru kori ar 300 dziedātājiem; svētkus apmeklēja 7000 klausītāju (Pošas dziesmu svētkiem 1936). “Šodien vienoto dziesmu dzied Latgale kopā ar Zemgales daļu — Ilūkstes apriņķi. Tagad brīvā Latvijā var brīvi skanēt latvju dziesma,” īsā uzrunā teica vietējās latviešu biedrības priekšnieks Aleksandrs Kociņš un lūdza tautas labklājības ministru Vladislavu Rubuli atklāt dziesmu dienu. “Dziesma brīvo, vieno, visu augšup ceļ,” uzsvēra ministrs. Viņš nodeva sveicienus no valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa, kara ministra, ģenerāļa Jāņa Baloža un valdības. Koncerta programmu klausītāji uzņēma jo atsaucīgi, dziesmām veltot spēcīgus aplausus. Vairākus darbus nācās atkārtot (J. T. 1936). Koncerta programmā bija 23 kora numuri, to vidū sešas tautasdziesmu apdares. Taču, līdzīgi kā 1929. gada svētkos, arī šoreiz Daugavpilī neskanēja neviena latgaliešu melodija… Acīmredzot rēzeknieši piederību Latgales reģionam izjuta dziļāk. Šis jautājums vēl pelnījis sīkāku izpēti. Lai vai kā, 1936. gada Latgales dziesmu svētki – pēc skaita Ceturtie – atspoguļoja tautas lielo ieinteresētību vietējās kultūras dzīves izaugsmē.

Augsne nākošajiem svētkiem (1940), pēc Ilonas Rupaines atziņas, tika rūpīgi gatavota visā 30. gadu otrajā pusē. Šajā periodā koru skaits Latgalē turpināja pieaugt; arvien biežāk tajos apvienojās aizsargu organizāciju dalībnieki, kas nozīmīgi bagātināja arī dziesmu svētku dalībnieku pulku. Aizsargu organizāciju paspārnē veidojās un attīstījās lielākā daļa no tālaika pūtēju orķestriem. Lieli nopelni kordziesmas kopšanā bija Latvijas Katoļu jaunatnes biedrībai. 30. gados tajā bija pāri par 10 000 dalībnieku. Biedrības kori piedalījās Vispārējos un novada dziesmu svētkos, kā arī rīkoja dziesmu dienas biedrības ietvaros (Rupaine 2005: 19).

Piektie Latgales dziesmu svētki 1940. gada 15. un 16. jūnijā Daugavpilī, Ilonas Rupaines vērtējumā, kļuva par jaunu pakāpi Latgales koru kustības attīstībā. Gan apjomā, gan saturiski tie pārspēja visu līdz šim Austrumlatvijā piedzīvoto. Ja ne ierobežojums novada apmēros (lai gan arī te bija izņēmumi), iespējams, šis pasākums vērienīguma ziņā varētu pārtapt Desmitajos Vispārējos latviešu Dziesmu svētkos. Diemžēl 1940. gada svētkiem bija lemts kļūt par pēdējo brīvās Latvijas tautas rīkoto kultūras pasākumu, jo dienās, kad Daugavpilī pulcējās tūkstošiem dziedātāju un klausītāju, Sarkanā armija jau tuvojās Latvijas robežai (Rupaine 2005: 19).

Par gatavošanos svētkiem vēl dažus mēnešus iepriekš stāstīja Alfrēds Feils izdevumā Raksti un Māksla, publikācijā Latgale pošas lieliem dziesmu svētkiem:

„Par izdevīgāko vietu šiem svētkiem izraudzīja Daugavpili. Svētku mākslinieciskā vadība uzticēta virsdiriģentam Teodoram Reiteram. Virsdiriģents T. Reiters par palīgiem koru pārbaudē uzaicinājis vietējos diriģentus A. Feilu un J. Svenu, bet pūtēju orķestru lietās — kapelmeistaru V. Rulli [..]. Svētku programa paredzēta trīs daļās. Pirmajā daļā lielais kopkoris dziedās jau pazīstamas mūsu skaņražu himniskās un patriotiskās dziesmas. Otrajā daļā uzstāsies vīru kori un apvienotais pūtēju orķestris. Programas trešajā daļā kopkoris dziedās pašu latgaliešu tautas dziesmas. Šai daļai vairāki mūsu skaņraži jau sabalsojuši jaunas tautas dziesmas.” (Feils 1940: 106)

1940. gada dziesmu svētkos iesaistījās 11 000 dalībnieku. Koncerts notika jaunuzceltajā Stropu estrādē. Zīmīgi, ka lielajā dalībnieku pulkā visvairāk dziedātāju bija no aizsargu koriem, tiem sekoja draudžu un katoļu jaunatnes kori. Svētkos bija pārstāvēti visi Latvijas novadi: apmēram 6000 dziedātāju no Latgales, apmēram 1000 – no Zemgales, apmēram 1500 – no Vidzemes, apmēram 200 – no Kurzemes un ap 1500 dziedātāju – no Rīgas. 192 diriģenti gatavoja dziesmu svētku repertuāru jaukto koru grupā, 26 – vīru koru grupā. Viņu vidū bija Haralds Mednis, Oto Zariņš, Valdemārs Ozoliņš, Klements Mediņš, Mamerts Celminskis, Boļeslavs Jermaks u. c. (Rupaine 2005: 19; arī Latgales dziesmu svētki 1940).

No 9. līdz 16. jūnijam Daugavpilī noritēja desmit dažāda veida sarīkojumi, to vidū izstādes, Latvijā uzņemto filmu demonstrējumi, tauru orķestru un kordziesmu svētku ieskaņas koncerti un citi pasākumi. 15. jūnija simfoniskās mūzikas koncerts, kurā piedalījās Daugavpils latviešu biedrības simfoniskais orķestris Teodora Tomsona vadībā, ievadīja Latgales dziesmu svētku muzikālo programmu. Sekoja dziedātāju tautastērpu godalgošanas sarīkojums. Godalgošanas ceremoniju nomainīja solistu koncerts, kurā skanēja galvenokārt Latgales tautas melodijas un oriģināldziesmas Helēnas Ersas-Kozlovskas, Annas Skrūzmanes, Tāļa Matīsa u. c. mākslinieku sniegumā. Viens no klavierpavadītājiem šajā pasākumā bija vairāku dziesmu autors, komponists Jānis Ivanovs (Latgales dziesmu svētki 1940).

attēls. Dziesmu svētku gājiens Daugavpilī 1940. gada 16. jūnijā. Foto no Latgales Kultūrvēstures muzeja krājuma.
Pēc Kārļa Ulmaņa uzrunas radio un Valsts himnas atskaņojuma sākās svētku koncerts. Tā pirmajā daļā uzstājās apvienotie jauktie kori, otrajā – vīru kori un arī pūtēju orķestri (virsdiriģenti Alfrēds Sprincis un Voldemārs Rullis), bet visa trešā daļa bija veltīta tautasdziesmām (skat. 2. attēlu).

Apvienotie kori un orķestri virsdiriģenta Teodora Reitera vadībā noslēdza  koncertu. Repertuārs arī šoreiz bija Latgales dziesmu svētkiem raksturīgs – tika atskaņotas Jāzepa Vītola, Emiļa Melngaiļa, Emīla Dārziņa, Jēkaba Graubiņa un Jurjānu Andreja dziesmas, taču īpaši jāatzīmē sešas latgaliešu tautasdziesmu apdares korim. Koncerts izcēlās arī ar agrāk nepieredzētu tautasdziesmu apdaru pirmatskaņojumu skaitu, to vidū bija Emiļa Melngaiļa Gaismeņa ausa, Jēkaba Graubiņa Eime, eime mōseņis, Jūlija Rozīša Sērmi zyrgi, jauni puiši, Lobs ar lobu sasatyka un Alfrēda Feila Kas maņ beja nadzeivot. Izskanēja  arī Jāņa Ivanova tēlojums pūtēju orķestrim Rāzna u. c. darbi (Latgales dziesmu svētki 1940).

Nav šaubu, ka 1940. gada dziesmu svētki uzskatāmi par lielākajiem šāda veida svētkiem Latgalē starpkaru periodā; tomēr tie nebija pirmie, kā mūsdienās nereti lasām.