Ēvalds Daugulis
muzikologs
Latgales dziesmu svētki PSRS--Vācijas kara laikā (1941–1945)
Kara gadi ienesa daudzas pārmaiņas Latgales ļaužu dzīvē. Taču 1943. gadā, kad frontes līnija pavirzījās krietni uz austrumiem un Vācijas okupētajā teritorijā, tai skaitā arī Latvijā, bija iestājies relatīvs miers, daudzās Latvijas vietās tika rīkoti lielāki un mazāki dziesmoti sarīkojumi – piemēram, 1943. gada 27. jūnijā Liepājā notika Kurzemes novada 5. dziesmu svētki (Dziesmu svētki tuvojas 1943). Arī Latgale nebija izņēmums. 1943. gada vasarā kopdziedāšanas pasākumi noritēja gan Ziemeļ-, gan Dienvidlatgalē – Balvos (20. jūnijā), Daugavpilī (4. jūlijā), Rēzeknē (22. augustā) un Ludzā (5. septembrī). To vidū visplašāk izvērstie un reprezentatīvākie bija dziesmu svētki Daugavpilī (Sestie), kas tika veltīti 1873. gada Vispārējo latviešu Dziesmu svētku atcerei – septiņdesmitgadei. Tiesa, kā vēsta laikraksts Daugavas Vēstnesis, vairākiem koriem no piedalīšanās svētkos nācās atteikties vien tāpēc, ka trūka vīriešu balsu (Veic pēdējos priekšdarbus Latgales dziesmu svētkiem 1943). 38 kori ar 1215 dziedātājiem un pirms koncerta pulcējās Dubrovina dārzā un kopējā gājienā pa galvenajām ielām devās uz svētku norises vietu – bijušo Latvijas sporta biedrības laukumu (pašlaik mikrorajona Gajoks teritorija).
Koncerta programma sastāvēja no trim daļām. Svētkus atklāja ar Lielvācijas slavinājumu – 1929. gadā radīto Horsta Vesela dziesmu1. Pirmās daļas sākumā apvienotie jauktie kori dziedāja Valdemāra Ozoliņa Dzīsmi Latgolai (orķestru pavadībā), tad Jāzepa Vītola Gaismas pili un Volfganga Dārziņa Birzēm rotāts Gaiziņš. Daļas noslēgumā skanēja Jurjānu Andreja kantāte Tēvijai tauru orķestru pavadībā. Daugavas Vēstneša anonīmais recenzents 9. jūlijā rakstīja:
“ “Vai viens sievieša cilvēks varēs piedziedāt tik lielu laukumu?” tā viens otrs teica, kad kopkora priekšā nostājās vokāliste A. Skrūzmane, lai ar Jurjāna kantātes “Tēvijai” solo partiju izteiktu visas latvju tautas lūgumu un paļāvību Dievam. Izrādījās, ka šis lūgums nedzirdēts neaizskanēja garām nevienam 20 tūkstošu lielās klausītāju saimes loceklim [..]. Virsdiriģents Teodors Reiters pusotru tūkstoti lielo dziedātāju saimi bija pratis saliedēt par vienu domu, vienu jūtu, vienu gribu, vienu uzmanību.” (Kā Latgales novada 2. dziesmu svētkus vērtē apmeklētāji 1943)
Otrā daļa bija paredzēta apvienotajiem tauru orķestriem virsdiriģentu Voldemāra Ruļļa un Pētera Bandera vadībā. Orķestri spēlēja Jāņa Ivanova Leģendu (pirmatskaņojums), viņa Rāznu un Ernesta Kuškēvica veidoto Latvju tautas dziesmu vītni nr. 2, kā arī Jāņa Vītoliņa Latvju rapsodiju nr. 2.
Koncerta noslēgumā apvienotie jauktie kori dziedāja latgaliešu tautasdziesmu apdares – Emiļa Melngaiļa Gaismeņa ausa, Jēkaba Graubiņa Eime, eime, mõsenis, Volfganga Dārziņa Myus cīma meitiņa, Jūlija Rozīša Sērmi zyrgi, jauni puiši, Alfrēda Feila Kas maņ beja nadzeivot un Rozīša Lobs ar lobu sasatyka. Vairākas tautasdziesmas vajadzēja atkārtot. Slavinošas atsauksmes varēja lasīt tālaika presē – piemēram, laikraksta Daugavas Vēstnesis 9. jūlija publikācijā: „To sirsnību un vienkāršību, kas tik raksturīga Latgales ļaudīm, komponisti Graubiņš, Rozītis un Feils pratuši pilnā mērā ietvert arī sabalsoto tautasdziesmu melodijās, ko izteiksmīgā atskaņojumā jo teicami parādīja kopkoris.” (Kā Latgales novada 2. dziesmu svētkus vērtē apmeklētāji 1943)
Dziesmu svētku laikā notika vairāki sarīkojumi un izstādes, kurās apmeklētāji varēja tuvāk iepazīties ar Latgales mākslu un kultūru.
Savukārt Ziemeļlatgales dziesmu svētkos Balvos piedalījās 24 kori ar 1100 dziedātājiem2. Virsdiriģenta pienākumus arī šeit pildīja negurstošais Teodors Reiters.
Latgales dziesmu svētki padomju okupācijas laikā (1945–1990)
Pēc kara – padomju okupācijas apstākļos – apriņķu, vēlāk rajonu, tāpat zonālo svētku viļņa bangojumi turpinājās. Bez tiem nebija iedomājami 10.–20. Vispārējo latviešu Dziesmu svētku starpposmi un ieskaņas. Regulāri noritēja Latvijas novadu sadziedāšanās – savveida ģenerālmēģinājumi atbildīgajiem Rīgas sarīkojumiem. Sadziedāšanās ir raksturīga arī mūsdienu laikmetam, un nav šaubu, ka šī sen iekoptā tradīcija saglabās nozīmību nākotnē.
Latgales reģionam būtisks bija 1958.–1959. gads – laikposms, kas iezīmīgs ar mēģinājumiem atdzīvināt Latgales kultūras ritmu. 1959. gada 19. jūlijā Daugavpilī noritēja Latgales dziesmu svētki, kuriem gatavojoties, ar jaunu sparu atsākās latgaliešu tautas mūzikas pierakstīšana, apdarināšana un dziesmu iestudēšana (Grauzdiņa 2005: 50). Šo izcili nozīmīgo pasākumu varam datēt kā Septītos Latgales dziesmu svētkus. Tie aptvēra 14 rajonus un atjaunoja pirmajā pēckara laikā novārtā pamesto novadu dziesmu svētku tradīciju, apvienojot to ar jaunatrastajām koru sacensību formām.
Pirms Latgales dziesmu svētkiem sacensības notika katrā no tās 14 rajoniem. Rajonu skatēs piedalījās 160 kori (6280 dalībnieki) un 83 deju kolektīvi (2280 dalībnieki). Sacensību žūriju vadīja kultūras ministrs Voldemārs Kalpiņš, kas aktīvi iesaistījās arī visā svētku norisē. Labākās pašdarbības kopas (to vidū 33 kori) tika izvirzītas uz Latgales dziesmu svētku sacensībām, kas noritēja jūlija vidū Daugavpilī. Jāņa Mediņa komentāros lasām:
„33 kolektīvu sniegums, kuri šais sacensībās piedalījās jaukto, sieviešu un vidējo mācības iestāžu koru grupās, radīja priekšstatu ne tikai par pašreizējo kora kultūru Latgalē, bet iezīmēja arī jaunas raksturīgas tendences novada kora kultūras attīstībā.” (Mediņš 1959)
Svētku pasākumu klāstā bija lietišķās un tēlotājmākslas izstādes, Latgalē dzimušo rakstnieku un dzejnieku literārs vakars (to atklāja dzejnieks Andris Vējāns), Daugavpils Muzikāli dramatiskā teātra mākslinieku un Daugavpils kultūras nama simfoniskā orķestra (diriģents Pauls Krūmiņš) koncerti; turklāt līdz pat estrādei tika organizēta tramvaju satiksme. (Latgales dziesmu svētki Daugavpilī. 1959. gada 19. jūlijs)
Svētkus vainagoja noslēguma koncerts 19. jūlijā Stropu parkā, kur jauno estrādi “ieskandināja” ap 5000 dziedātāju (19 jauktie, 10 sieviešu un 4 bērnu kori), 70 deju kolektīvi un ap 50 pūtēju orķestriem. Pasākumu atklāja dzejnieks Andris Vējāns. Radioreportāžā priekšnesumu starplaikā dzeju latgaliski lasīja Anna Stepulāne. Virsdiriģentu godā bija Uldis Balodis, Staņislavs Broks, Klements Mediņš, Jānis Ozoliņš un Leonīds Vīgners. Koncertu ievadīja kopkora dziedātā Pētera Barisona Dziesmai šodien liela diena. 18 priekšnesumu (13 kordziesmu un 5 deju) vidū bija arī trīs latgaliešu tautasdziesmu apdares: Staņislava Broka Aiz azara bolti bārzi, Jurjānu Andreja Es sovai māmeņai un Aiz ezera augsti kalni (Latgales dziesmu diena 1959). Koncertu noslēdza Marģera Zariņa dziesma Uz jauno krastu.3 (Latgales Dziesmu svētki Daugavpilī. 1959. gada 19. jūlijs. 1959)
Ilma Grauzdiņa, izvērtējot svētku repertuāru, secina:
“Latgales 1959. gada dziesmu svētkiem veltītajā krājumā bagātīgi pārstāvēti tā laika jaunie autori: Staņislavs Broks, Edmunds Goldšteins, Oļģerts Grāvītis, Valters Kaminskis, Aldonis Kalniņš. Viņi pārstāvēti ar ļoti interesantām apdarēm, kuras vairākos aspektos liecina, ka jaunā folkloras viļņa sākums Latvijā datējams ar 50. gadu nogali.” (Grauzdiņa 2005: 51)
1 Horsts Vesels (Horst Wessel, 1907–1930) ir šīs dziesmas teksta autors; mūzikas autorība nav droši noskaidrota.
2 Dažos avotos šie svētki apzīmēti kā Abrenes apriņķa dziesmu svētki. Skat., piemēram, rakstu par gatavošanos svētkiem laikrakstā Daugavas Vēstnesis (Abrenes apriņķa dziesmusvētki 1943).
3 Dziesma Uz jauno krastu, kuru apvienotie kori dziedāja Latgales novada 1959. gada Dziesmu svētkos, ņemta no M. Zariņa operas Uz jauno krastu. 1955. gadā Latviešu mākslas un literatūras dekādes noslēguma koncertam autors šo svinīgo, melodisko operas noslēguma kori pārveidoja kā atsevišķi atskaņojamu darbu jauktam korim (Stumbre, Cepītis 1959: 37).
Komentāri