Vācu tautības cilvēku kontakti ar pašreizējo Latvijas teritoriju izveidojās 12. gs. otrajā pusē, kad Svētās Romas impērijas ziemeļu piekrastes – Frīzijas, Saksijas – tirgotāji šeit ieradās savās komercdarīšanās un dibināja, it īpaši upju krastos, savas pirmās pārstāvniecības. Īpaša nozīme šajā laikā bija saksiešiem, jo, piem., igauņu valodā vēl šobrīd Vāciju sauc Saksamā. Pēc tirgotājiem ieradās misionāri, vēlāk arī bruņinieku ordeņu dalībnieki, kā rezultātā izveidojās neparasta, interesanta viduslaiku valsts Livonija, kuras sastāvā ietilpa arī pašreizējā Latgale.
13.–16. gadsimtā Livonijā ieceļoja daudz vestfāliešu. Iekšējā saziņā Livonijā visbiežāk tika izmantota vidusaugšvācu valoda.
Korfi, Borhi, Līveni, Zībergi, Moli, Manteifeļi – ietekmīgākās vācu dzimtas Livonijas laikos tagadējā Latgalē. Tie bija komturi, fogti, lēņu īpašumu saimnieki. Kad pašreizējā Latgale nonāca Rečpospolitas valdījumā, lielākā daļa šo dzimtu pārpoļojās. Vāciskums tajās kā relikts palika heraldikā, radurakstos, arhīvos un relikvijās, kontaktos ar dzimtu vāciskajiem atzariem.
Kad 1772. gadā pašreizējā Latgale nonāca Krievijas impērijas valdījumā, līdz pat 20. gadsimta sākumam šeit īpašumus iepirka dažas dižciltīgas vācu dzimtas.
Tādas bija vairākas, bet īpaši gribētos pieminēt Rozenšildus-Paulinus. Jau no Pētera I laikiem Rozenšildi ieņēma nozīmīgus amatus Krievijas galmā, armijā un valsts pārvaldē. Šīs dzimtas piederīgie iegādājās vairākus īpašumus pašreizējā Latgalē, centrālais no šiem īpašumiem bija Zaļmuižas muiža ar vairākām blakus esošām pusmuižām. Šajā muižā, kurai nepiederēja daudz zemes, bija ierīkota intensīva, tā laika tehnoloģijās un saimniekošanas konjuktūrā balstīta saimniecība, proti, bija dzirnavas, kur ne tikai mala graudus, bet arī zāģēja kokmateriālus un kārsa vilnu, bija medību lauki un medību suņu audzētava, augļu dārzi, šajā saimniecībā bija spirta dedzinātava, te arī gatavoja alu un vīnu.
Rozenšildi bija luterāņi, tādēļ viņi uzaicināja pie sevis luterāņu mācītāju, pašā muižā iekārtoja improvizētu dievnamu. 3 km attālumā esošajos Rasnapuļos tika ierīkoti dzimtas kapi, ar žogu apkārt un kapliču centrā, kuros 19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā tika apbedīti šīs dzimtas piederīgie.
Tautā šos kapus sauc par Vāciešu kapiem. Uzraksti uz kapu pieminekļiem ir galvenokārt vācu valodā, uz pāris arī krieviski. Ilgus gadus šie kapi bija atstāti novārtā, neviens par tiem nerūpējās, apbedījumi bija vandāļu vai mantraču izpostīti.
Pirms kādiem desmit gadiem Nautrēnu pagasta pašvaldība šos kapus sakopa – novāca netīrumus un gružus, izgrieza krūmus, izpļāva zāli, šie kapi šobrīd ir tādi kā vietējās nozīmes kultūrvēstures piemineklis. Protams, šo kapu materiālā sakopšana un personāliju izpēte ir tuvākā laika, laikam jau jāsaka, neatliekams, nepieciešams darbs.
Daugavpilij pretējā upes krastā, saimniekodams savos īpašumos, mūža izskaņu pavadīja Hamilkārs Felkerzāms (1811–1856). Viņš „dedzīgi aizstāvējis māju pārdošanu zemniekiem un klaušu likvidēšanu, par ko viņu ienīda vietējie vācu muižnieki”1.
Augšzemē, kā jau Kurzemes guberņas teritorijā, vācu muižnieku dzimtu nebija mazums. Netālu no Daugavpils, tagadējā Vecsalienā, 19. gs. beigās muižu izbūvēja Hānu dzimta. Neogotikas un jūgendstila manierēs būvētā muižas dzīvojamā ēka, kuru vārda pilnā nozīmē var saukt par pili (Červonkas pils), bez lieliem bojājumiem un pārveidojumiem ir saglabājusies līdz mūsdienām. Ir pat palikusi kabineta loga vitrāža ar dzimtas ģerboni, kura centrā ir gailis. Daudzskaitlīgajai Hānu dzimtai piederēja īpašumi visā Kurzemes guberņā, šajā dzimtā iestiepjas Helēnas Blavatskas, teosofijas izveidotājas, saknes.
Latgaliešu folklorā, it īpaši tautasdziesmās un anekdotēs, bieži vien sižets konstruējas uz dažādu tautību pārstāvju īpatnību salīdzinājuma. Ļoti retos gadījumos figurē tālas, eksotiskas, Latgalē reāli nedzīvojošas etniskas kopības, absolūti lielākajā skaitā gadījumu tās ir multikulturālās Latgales vai kaimiņzemju pārstāves: krievi, baltkrievi, lietuvieši, igauņi, poļi, ebreji, vācieši, čigāni, arī paši latgalieši un latvieši-pārnovadnieki. Šis etniskais desmitnieks ir stabils fenomens Latgales kultūrvēsturē, grūti iedomāties, ka kāds etnoss vai subetnoss šo sarakstu var papildināt vai, tieši otrādi, izkrist, izplēnēt no Latgales kultūrvēstures.
Ja runā par vāciešu vietu un marķējumu šajā sarakstā, tad ir jākonstatē, ka vācieša tēlam ir noturīga, ļoti konkrēta un samērā vienveidīga atribūtika.
1913. gada 9. janvārī laikrakstā „Drywa” publicēta šāda latgaliešu tautasdziesma:
„Trejs meitines mameniai:
Wina tiwa, utra rasna,
Treša beja maln-mutite.
Tiwenio wocišam,
Rasnajo orojam,
Maln-mutite čigonam.
Wocits sowu doncot moca,
Orojs sowu staigot jauca,
Čigons sowu mainit wuica.”2
Tradicionāli vācietim tiek piedēvēta izsmalcinātība, tīrība, kārtīgums, punktualitāte, augsts izglītības un kultūras līmenis, saimniekošanas prasme, augsts sociālais statuss.
Iepriekš citētajā tautasdziesmā vāciskums femīnā aspektā asociējas ar tievumu, smalkumu, un šī pazīme visbiežāk latgaliešu folklorā tiek attiecināta tieši uz vāciešu tautības cilvēkiem. Vēl šeit asociējas ar smalkas dejošanas prasmi.
Ir arī latgaliešu folkloras vienības, kuras vēsta par vāciešiem nedaudz ironiskā gaismā, proti, pasmejoties par viņu švītīgumu, pārspīlēto izsmalcinātību un visu sakārtot un aprēķināt kāri.
Vietējās muižniecības vidē saikne ar vācu kultūru nekad nezuda, tā lielākā vai mazākā mērā bija klātesoša vienmēr. Piemēram, vietējie poļu muižnieki 19. gs. vidū izdeva almanahu „Rubon”, kurā publicēja gan savus pētījumus par dzimtās zemes vēsturi, dabu, arheoloģiju, gan pašu un citu sacerētus daiļdarbus. Daudzu gadu garumā, sākot no pirmā, visu šo almanahu titullapas greznoja moto vācu valodā – dzejisks citāts iz Frīdriha Šillera. Un svarīgākā loma šeit bija ne šo dzejas rindu saturam, bet gan autora personībai, jo Frīdrihs Šillers visu 19. gadsimtu bija kā simbols vai pazīšanās zīme tiem, kuri cīnījās vai tikai sapņoja par nacionālo, arī individuālo neatkarību.
Interesanta situācija ir ar latgaliešiem – vācu valodas pratējiem. Pretstatā Kurzemes un Vidzemes guberņām, Vitebskas guberņas Rietumu apriņķu (Rēzeknes, Ludzas, Daugavpils) skolās vācu valoda bija rets mācību priekšmets, arī ikdienā saskarsme ar šo valodu nebija bieža. Visbiežāk iepazīšanās ar vācu valodu notika augstāka līmeņa skolās – apriņķa skolās, komercskolās vai tirdzniecības skolās, ģimnāzijās. Bet nenoliedzami ir tas, ka lielākā daļa latgaliešu pirmās inteliģences vācu valodu prata, tajā lasīja, arī no tās tulkoja un atdzejoja.
Ir tādi daiļliteratūras teksti, kuru tulkojumi vai atdzejojumi kādā citā valodā ir kā indikatori piederībai pie kādas kultūrtelpas, pie kādas noteiktas kultūras tradīcijas. Tas ir tāpat kā ar Tēvreizes un Bībeles tulkojumiem, Hamleta monologa atdzejojumu vai Džeimsa Džoisa „Ulisa” pārlikumu. Vācu daiļliteratūras konvertējamākie, zīmīgākie teksti Latvijas un tās apkārtnes kultūrtelpā ir Johana Volganga Gētes dzejojums „Meža ķēniņš”, arī „Fausts”.
Latgaliski „Meža ķēniņu”3 ir atdzejojis Viktors Nagļa. Līdzīgi kā krievu un latviešu atdzejojumos, virsrakstā vietējai publikai nedzirdētie elfi ir aizvietoti ar vispārīgu, bailes un šausmas iedvesošu meža tēlu. 1914. gadā publicētais atdzejojums ir veiksmīgs gan ritma, gan leksikas, gan arī oriģināla noskaņas pārcēluma ziņā. Kaut arī tolaik bieži vien tulkoja un atdzejoja ar starpniekvalodas palīdzību, nemaz par to nevienu neinformējot, šo atdzejojumu salīdzinot ar oriģinālu un atdzejojumiem krievu, poļu un latviešu valodās, pamatoti šķiet, ka Viktora Nagļas atdzejojums izdarīts tieši no oriģinālvalodas.
1908. gada 15. maijā (pēc vecā stila) iznāca latgaliešu laikraksta „Drywa” pirmais numurs. Un šajā pirmajā numurā daiļliteratūras jeb, kā toreiz teica, feļetonu sadaļā publicēts Šmita no Lībekas dzejolis „Klaidùnis”.4 Latgaliski to atdzejoja Ontons Skrinda, šādos gadījumos parasti viņš izmantoja pseidonīmu Leidumnīks.
Atdzejotājs centās parādīt oriģināla noskaņu, mēģināja vācu realitātes lokalizēt, aizvietot ar latgaliešiem ierastiem objektiem un tradicionālu simboliku.
Grūti izskaidrot, kādēļ Ontons Skrinda atdzejojumā izvēlējās fragmentāru strofiku – vienpadsmit distihus, tos katru vēl atdalot vienu no otra ar zvaigznītēm.
Atdzejotājs konsekventi saglabāja oriģinālā esošās blakus atskaņas, tomēr šīs formas īpatnības konstruēšanā jaušams formālisms, atdzejojumā saturs plešas un saraujas, vienkāršojas un mudžinās, izdabājot sabalsojumiem un zilbju skaitam.
Mēģinājums ir apsveicams un rezultāts nav zemē metams, tomēr atdzejojums varēja būt labāks, ja tam nebūtu traucējuši objektīvie un subjektīvie apstākļi – latgaliešu ortogrāfijas neizkoptība un atdzejotāja poētisko tehniku labāka pārvaldīšana.
Nobeigums sekos.
1Ko rīt pieminēsim // Daugavas Vēstnesis, 17.01.1940.
2 Klausitojis. Tautas dzisme // Drywa, 09.01.1913.
3 Goete. Meža keninš (atdz. W. Naglia) // Drywa, 05.03.1914.
4 Leidumniks. Klaidùnis (pec Schmidt von Lübeck'a) // Drywa, 15.05.1908.
Komentāri