Nobeigums.
Latgaliešu rakstu valodā ir tulkota ne tikai vācu dzeja un ne tikai iz vācu klasikas, bet ir tulkota arī proza, pie tam bieži vien relaksējoša rakstura un ar komerciālu mērķi.
Daudziem parasti ir pārsteigums, ka viens no komerciāli veiksmīgākajiem latgaliešu grāmatniecības projektiem ir Eduarda Kozlovska tulkotie un 1922. gadā izdoties barona Minhauzena piedzīvojumi.1 Iespējams, ka daudz ko šeit sekmēja reklāma un izdevēja mārketings, bet nav noliedzams, ka šī lieta nebūtu iespējama bez oriģināla un tulkojuma kvalitātēm, kā arī bez tā, ka minhauzeniskais filozofiskais komisms ir ļoti tuvs latgaliskajam humoram.
Ir interesanti papētīt, kuri no latgaliešiem kļuva par pirmajiem ģermānistiem. Kā var spriest no preses materiāliem, pirmā Latgales latviete, kas beigusi mūsu universitātes filoloģijas un filozofijas fakultātes germaņu nodaļu, ir Leokadija Skrinda – slavenā Latgales Atmodas darbinieka Ontona Skrindas meita. Ģermāņu filoloģijas studijas Latvijas Universitātē Leokadija uzsāka 1929. gadā2, bet pabeidza tās desmit gadus vēlāk – 1939. gadā.
Īpaša lappuse Latgales un arī Daugavpils vāciešu vēsturē ir repatriācija uz Vāciju 1939. gadā. Šis politisko apstākļu diktētais notikums izsauca neviennozīmīgu reakciju gan pašos aizbraucējos, gan palicējos, izraisīja vērā ņemamu rezonansi gan Latvijas, gan Vācijas, gan kaimiņzemju politiskajā dzīvē un medijos.
Ceturtdiena, 1939. gada 16. novembris ir zīmīgs datums – šajā dienā visi kopā vienā vilcienā, publikas uzmanības apveltīti, no Daugavpils stacijas uz Rīgu, projām no vietām, kur daudzi no viņiem dzīvojuši simtiem gadu, aizbrauc lielākā daļa Latgales vāciešu.3
No Daugavpils un tās apkārtnes projām aizbrauca apmēram 350 vācieši. Kā korespondents raksta, stacijā viņi sapulcējušies īpatnējos zaļganos apģērbos, sporta kurpēs, apkrāvušies ar rokas somām. Jauni un veci, arī kāds vairāk kā deviņdesmit gadus vecs ārsts ar savu kundzi. Līvānos vilcienā aizbraukšanai projām iekāpj apmēram 50 cilvēki, bet Krustpils stacijā – vēl apmēram 100 aizbraucēji.
Tātad kopā šajā dienā – 16. novembrī – vienā vilcienā Latgali atstāja apmēram 500 vācieši.
Tā bija saimnieciskā un intelektuālā elite – tie bija inženieri, tehniskie darbinieki, namīpašnieki, pārvaldnieki, finanšu speciālisti, aptiekāri, skolotāji, ārsti, komersanti u. tml.
Kompensāciju mehānisms aizbraucējiem par viņu īpašumiem un pārbraukšanu bija diferencēts un gana sarežģīts. Citi, nojaušot, ka notiks kaut kas tamlīdzīgs, jau iepriekš iemanījās pārdot savus īpašumus, citi saņēma kompensācijas, bet citiem šis process ievilkās un dažādas varas naudu izmaksāja tikai pēc vairākiem gadiem vai neizdarīja to nemaz.
No valsts puses ar aizbraukušo vāciešu īpašumu administrēšanu nodarbojās Latvijas Kredītbanka. Tā šos īpašumus izvērtēja un novērtēja, lēma, ko atstāt valsts un pašvaldību pārziņā, bet ko pārdot tiem, kuri būs uzrakstījuši iesniegumus ar vēlmi šos īpašumus nopirkt. Par īpašumiem Latgalē iesniegumus varēja iesniegt tikai Latvijas kredītbankas Daugavpils filiālē. „Visā Latgalē aizceļotāji atstājuši ap 40 īpašumu.”4 To pārdošana sākās 1940. gada aprīlī.
Līdz ar vāciešu repatriāciju apstājās arī daudzu institūciju un biedrību darbs, kuras savos pamatos bāzējās uz šīs etniskās grupas cilvēku kopdarbību saimnieciskajā, izglītības, kultūras, reliģijas sfērās. Piemēram, 1939. gada izskaņā tika likvidēta Vācu vecāku biedrības Daugavpils nodaļa, kura starpkaru periodā Daugavpilī bija „vācu garīgais centrs, ap kuru pulcējās lielākā daļa pilsētas un apkārtnes vācu iedzīvotāju”5. Šī biedrība uzturēja Daugavpilī un visā apriņķī vienīgo vācu mācību iestādi – 18. Daugavpils pilsētas sešklasīgo pamatskolu. „Ar vācu izceļošanu skola darbu pārtrauca jau 14. oktobrī, bet to izglītības ministrija oficiāli slēdza 1. novembrī”.6 Šajā skolā mācības pārsvarā notika vācu valodā, mācījās 20 skolēni un pastāvīgā darbā strādāja 2 skolotājas. Daudzi vācu vecāku bērni mācījās latviešu, arī krievu skolās, ar to ir izskaidrojams nelielais skolēnu skaits 18. Daugavpils vācu pamatskolā. Sabiedrisku organizāciju finansētās skolas parasti arī nebija lielas, jo biedrību rocība un bērnu vecāku maksājumi tikai retos gadījumos ļāva daudzskaitlīguma ziņā šīm skolām pietuvoties valsts un pašvaldību finansētām skolām.
Ceļvedī pa Daugavpili 1935. gadam norādīts, ka iepriekš minētā vācu pamatskola toreiz atradās Domes (tag. K. Valdemāra) ielā 357 un ka skolas pārzine bija S. Dubois. Par Vācu vecāku biedrības Latvijā Daugavpils nodaļu šajā pat ceļvedī teikts, ka tās mītne bija Zaļā (tag. Imantas) ielā 35 un tās priekšsēdētājs bija H. Černajs, bet biedrības amatpersonas R. Rozenbergs, A. Koritcs, M. Apsāns, A. Grabbe, E. Zinkels, V. Šnakenburgs, A. Oehrns.8
Biedrības telpas atradās tajā pašā mājā, kur praktizēja tās priekšsēdētājs, Daugavpilī populārais ārsts H. Černajs. Arī A. Oehrns bija ārsts. R. Rozenbergs bija Daugavpils luterāņu vācu draudzes mācītājs, V. Šnakenburgs šīs draudzes padomes priekšsēdētājs, bet A. Grabbe draudzes sekretārs.
Daugavpilī bija 1892.–1893. gados celtā luterāņu baznīca (tag. M. Lutera katedrāle), kura toreiz bija dievnams divām luterāņu draudzēm – latviešu un vācu. Vācu draudzē, kā liecina tas pats ceļvedis 1935. gadam, bija „tuvu pie 400 locekļu”.9
No tā visa var secināt, ka 1939. gadā repatriējās teju visi Daugavpilī dzīvojošie vācieši.
Ja runā par repatriantiem pārējā Latgalē, tad nevar nepieminēt Keisleru dzimtu no Ežezera tuvumā esošās Jaundomes. „Muižas ēka būvēta 19. gadsimta sākumā, vietējie to saukuši par Novomisļu. Vecais muižkungs Pāvels Keislers nācis no Cēsu puses, toreizējās Vendenes. Viņa sieva Anna bijusi pareizticīgā un arī noteicēja muižā. Muižkungu atvase dēls Viktors studējis Vācijā, kurp 1939. gadā pārcēlusies visa ģimene.”10
Daugavpils vācu biedrību „Erfolg”, kura izveidota 1994. gadā, var uzskatīt par pirmskara laikos šeit bijušo vācu biedrību darbu pārmantotāju un turpinātāju.
1 Barona Miunhauzena stósti par wiņa ceļojumim un pidzeiwojumim (tulk. Maltanits). – Rezekne: Ed. Kozlowskò izdawums, 1922.
2 S. Brolu Skrindu fonda stipendija pīškērta // Zemnika Ziņas, 20.03.1930.
3 350 Daugavpils vāciešu vakar devās uz jauno dzimteni // Daugavas Vēstnesis, 17.11. 1939.
4 Repatriēto vāciešu īpašumus Daugavpilī pārdos aprīlī // Daugavas Vēstnesis, 19.03.1940.
5 Likvidē Vācu vecāku biedrības Daugavpils nodaļu un vācu pamatskolu // Daugavas Vēstnesis, 27.11.1939.
6 Likvidē Vācu vecāku biedrības Daugavpils nodaļu un vācu pamatskolu // Daugavas Vēstnesis, 27.11.1939.
7 Vadonis pa Daugavpili uz 1935. g. – Daugavpils: Daugavpils inteliģento bezdarbnieku izdevums, [B. g.]., 57. lpp.
8 Vadonis pa Daugavpili uz 1935. g. – Daugavpils: Daugavpils inteliģento bezdarbnieku izdevums, [B. g.]., 117. lpp.
9 Vadonis pa Daugavpili uz 1935. g. – Daugavpils: Daugavpils inteliģento bezdarbnieku izdevums, [B. g.]., 65. lpp.
10 Minova I. Jaundomes muižā sākusies renesanse // Latgales Laiks, 19.07.2011.
Komentāri