Seniori Jeļena un Nikolajs Ivanovi dzīvo viensētā „Ieviņi” Augšdaugavas novada Vecsalienas pagastā un kopā ir jau četrdesmit sešus gadus. Viņi atzīst, ka nodzīvojuši ļoti sarežģītu mūžu, kurā ir bijis gana daudz rūpju un problēmu, tostarp arī pašu vainas dēļ. Bet galu galā viņi nonāca vecajā Jeļenas vecāku mājā, kura prasīt prasās pēc remonta un, līdz ar to, ir nepieciešami lieli līdzekļi. Tomēr tas īpašniekus nebiedē, gluži pretēji, priecē un iedvesmo, jo runa ir par sirdij mīļu vietu.
Uzbūvēja divi brāļi
Šīs augstās guļbaļķu mājas ar kokgriezumiem rotātām logu aplodām un Ulmaņlaikos uzliktu kvalitatīvu zviedru cinkotā skārda jumtu, kuru tikai šur tur skārusi rūsa un tas joprojām ir lieliskā stāvoklī, vēsturi savulaik jaunākajai meitai Jeļenai pastāstīja māte Anfisa Solopa.
“Māju 1938. gadā uzcēla divi brāļi, ja nemaldos, viņu uzvārds bija Elīši, latvieši, turīgi cilvēki, kuriem bija pietiekami daudz naudas, lai uzceltu labas saimniecības ēkas, kas saglabājušās līdz mūsdienām, un daudzus šķūņus, kas jau ir sapuvuši. Brāļi, kuriem jau bija ap četrdesmit, nez kāpēc bija palikuši vecpuišos. Tā nu sanāk, ka iemesls, kāpēc brāļus izsūtīja uz Sibīriju, bija viņu saimnieciskums un strādīgums. Kā vēlāk iegrozījās represēto liktenis, es nezinu. Pēcāk pagasts izmitināja mājā dzīvesbiedrus Samsonovus, bet 1977. gadā mani vecāki par 600 padomju rubļiem izpirka šo māju. Tādējādi mēs jau gandrīz pusgadsimtu esam saistīti ar viensētu „Ieviņi”, kurai drīz apritēs 100 gadi. Ja līdz tam nodzīvosim, svinēsim ar vērienu,” pastāstīja Jeļena.
Pirms pārcelšanās uz šejieni viņa kopā ar vecākiem un māsu Ludmilu dzīvoja Salienas pagastā, Rezguļos. Tur Jeļena uzsāka skolas gaitas Salienas vidusskolā, kuru absolvēja 1975. gadā. Tā nu ir sagadījies, ka arī es mācījos vienā klasē ar Jeļenu un pat sēdēju vienā solā ar viņu. Arī mūsu viensētas -- mani „Grantskalni” un viņas „Ievini” -- atrodas kilometra attālumā viena no otras. Es labi pazinu Jeļenas vecākus, rakstīju par viņas māti Anfisu – interesantu sievieti ar sarežģītu raksturu, kad viņai apritēja 95 gadi.
Pēc skolas Jeļena pabeidza divus kursus Daugavpils Medicīnas skolā un tika nosūtīta darbā uz Rīgu, kur satika savu nākamo dzīvesbiedru, rīdzinieku Nikolaju Ivanovu, kurš tolaik strādāja galvaspilsētā par elektriķi tekstilfabrikā. Viņi apprecējās, piedzima meita Svetlana.
Taču Ivanovi drīz vien nomainīja Rīgu pret Jēkabpili, jo Nikolaja darbavieta – uzņēmums „BaltRosTrans”, piešķīra ģimenei labu lielāku dzīvokli, kuru 1991. gadā viņi apmainīja pret mājokli Daugavpilī, lai būtu tuvāk Jeļenas vecākiem.
Pēc tam ģimenei Daugavpilī sākās grūti laiki: viņi mainīja dzīvokļus, pat zaudēja mājokli. Jeļenas stāsta, ka tolaik palikuši bez darba un līdz ar to – bez iztikas līdzekļiem, nonāca pat tiktāl, ka dažreiz mājās vispār nebija pārtikas un viņiem nācās to meklēt, kur vien varēja. Nikolajs devās uz Rīgu, pēc tam atkal atgriezās pie ģimenes, līdz viņi pārcēlās uz vecāku mājām "Ieviņi". Taču dzīvot tālu no radiem ir viens, un pavisam cita lieta, ja zem viena jumta apmetas cilvēki ar atšķirīgu dzīves uztveri. Tāpēc Tartaka ciemā Jeļena un Nikolajs par 400 latiem iegādājās daļu mājas, kas vēlāk nodega, un ģimene palika bez jumta virs galvas. Toreiz rajona padome viņiem piešķīra pašvaldības dzīvokli Salienas ciemā, kur pāris dzīvo ziemā.
Satikās Karēlijā
Jeļenas vecāki Anfisa un Nikolajs iepazinās 1955. gadā tagadējā Karēlijā, tolaik Karēļu-Somu PSR -- Petrozavodskā, uz kurieni abi bija devušies strādāt. Daugavpils rajona Salienas pagastā dzimusī Anfisa strādāja dzelzceļa stacijas celtniecībā, bet Nikolajs Solops, kura dzimtene ir Baltkrievija, -- traktoru rūpnīcā. Vēlāk viņi apprecējās, tur piedzima Jeļenas vecākā māsa Ludmila. Tad Nikolaja Solopa tēvs uzaicināja dēlu ar ģimeni uz Baltkrieviju. Viņi apmetās Brestas apgabala Kameņeckas rajonā, Dvorcu ciemā, kur 1958. gadā piedzima Jeļena. "Mani vecāki tolaik strādāja ķieģeļu rūpnīcā, mums nebija aukles, tāpēc mammai un tētim nācās mūs ņemt līdzi uz darbu. Kamēr viņi strādāja, mēs ar Ļusju no māla lipinājām dažādas lelles un zvēriņus. Māla tur bija papilnam, es joprojām atceros tā smaržu," stāsta Jeļena.
Jeļena un Nikolajs nodzīvoja Salienā vairākus gadus, līdz Jeļenas mātei Anfisai, kurai jau bija 96 gadi, bija nepieciešama pastāvīga aprūpe. Tēvs Nikolajs nomira 80 gadu vecumā.
“Man vienmēr ir paticis atgriezties šajā mājā, taču ne vienmēr bijušas labas attiecības ar māti, -- bija jāņem vērā arī viņas cienījamais vecums. Tomēr māte joprojām bija aktīva un enerģiska, staigāja un rūpējās par sevi. Turklāt strīdēšanās ar mums viņai bija gluži kā dienišķā maize, un tad visvairāk nācās ciest Nikolajam. Taču mēs, cik vien bija mūsu spēkos, rūpējāmies par manu mammu līdz pat viņas nāvei,” saka Jeļena.
Jeļenai un Nikolajam ir trīs meitas. Vecākā meita Svetlana piedzima 1978. gadā, vidējā Nadežda -- 1980. gadā, bet jaunākā mantiniece Tatjana nāca pasaulē 1987. gadā. Nadežda pirms vairāk nekā desmit gadiem pārcēlās uz Angliju un apmetās uz dzīvi Londonā, dzīvo viena, uzaudzināja meitu Alīnu, kurai jau ir 24 gadi, viņa ir beigusi prestižu universitāti un strādā savā specialitātē. Ir arī meita Jūlija, viņa dzīvo Daugavpilī. Jeļena un Nikolajs ir bijuši Anglijā, ciemojušies pie Nadeždas, un ir pārliecināti, ka turienes dzīve viņiem nav piemērota.
Tatjana un Viktors Stikuti ar bērniem dzīvo Laucesas pagasta Mirnija ciemā. Tatjana strādā par medmāsu Daugavpils reģionālajā slimnīcā, viņas vīrs ir mēbeļu uzņēmuma līdzīpašnieks. Viņiem ir trīs bērni: divdesmitgadīgais Māris ir precējies, Karīnai -- 18 gadi, bet jaunākajam Daniilam – septiņi gadi, abi ir skolnieki.
Viņi bieži brauc pie vecākiem, atved pārtiku un būvmateriālus remontdarbiem.
Laimīgi un priecīgi
Pēc mātes nāves Jeļena un Nikolajs kļuva par pilntiesīgiem mājas īpašniekiem, taču viņus ne tik daudz priecēja šis statuss, cik biedēja atbildība par lielo māju, kurai nepieciešams nopietns remonts – gan iekšpusē, gan ārpusē. Lai kā priecētu dabas skaistums un plašums, kas paveras ap māju, nav iespējams iztikt bez krāsnīm, kuras Nikolajs savām rokām uzmūrēja visupirms. Kopā ar znotu Viktoru sāka nomainīt vecos sapuvušos rāmjus pret jauniem – plastikāta. Taču ir problēmas, kuras nevar atrisināt uzreiz – saimniekiem jāizbūvē aka, jo pašlaik jāvāc konteineros lietus ūdens, jāremontē pirts, lai nebūtu jāiet mazgāties pie meitas Svetlanas, kura ar ģimeni -- vīru Sergeju Tajevski un bērniem Vadimu, Polinu un Maksimu, dzīvo pāris kilometrus no vecākiem.
Saimnieki plāno arī savest kārtībā lielo akmens pagrabu, kas atrodas zem mājas.
„Ieviņu” saimnieki tur trušus, vistas, iegādājušies pīlēnus. Plāno nopirkt arī telīti, lai būtu savi piena produkti. Jeļenai un Nikolajam ir pietiekami daudz zemes -- apmēram 5 hektāri, no kuriem puse ir viņu īpašums un tikpat daudz tiek nomāts no pagasta. Ja ir vēlēšanās, var veidot zemnieku vai piemājas saimniecību.
Nikolajs uzcēla vistu kūti un siltumnīcas, gana lielā platībā iestādīja dažādas dārzeņu kultūras, palielu dārza daļu aizņem zemenes. Vārdu sakot, viņiem viss ir kā pie daudziem Latgales lauku iedzīvotājiem, -- nevis bagāti un vērienīgi, bet vienkārši un pēc vajadzības.
Saimnieks sakārto teritoriju ap viensētu, zāģē vecos kokus, izcērt krūmus un izved atkritumus: “Vēlos šo mežonīgo vietu pārvērst par atpūtas parku ar soliņiem un citiem pastaigu un atpūtas vietas elementiem. Priekšā vēl daudz darba, bet tas ir paveicams.”
Taču, neskatoties uz to visu, saimnieki raugās uz dzīvi reāli un saprot, ka vecumdienās dzīvot viensētā, tālu no civilizācijas, un jo īpaši vienatnē, kā to darīja Jeļenas mātes Anfisa, ir ļoti grūti. Tāpēc meita Tatjana katram gadījumam sākusi meklēt pircējus vecāku mājai. Taču -- vai nu īpašuma cena neapmierina, vai gaidāmie remontdarbi biedē, bet, varbūt, vientulība vēlāk, neviens no trim potenciālajiem pircējiem, kuri bija atbraukuši uz “Ieviņiem”, vēl nav izlēmis iegādāties viensētu, sakot, ka padomās. Lai gan visiem ļoti patika šī klusā un skaistā vieta.
Tikmēr vasara ir pilnā plaukumā. Šogad daudz jāravē, tāpēc saimnieki pastāvīgi strādā dārzā, tikai laiku pa laikam atļaujoties īsu atpūtas brīdi: "Pagaidām visa kā ir pietiekami. Mums daudz nevajag, nekad neesam dzīvojuši bagātībā, bet tagad ir par vēlu un nav arī jēgas. Galvenais, ka esam laimīgi un priecīgi. Būtu labi, ja izdotos savest kārtībā māju."
Komentāri