Darbs dara darītāju

Darbs dara darītāju

Tas ir par Valdi Pauliņu – Latgales keramiķi, gleznotāju, fotogrāfu, ļoti radošu un harizmātisku cilvēku. Sācis darbu Krāslavā kā keramikas pulciņa vadītājs, vēlāk ceturtdaļgadsimtu bijis Krāslavas Mākslas skolas direktors, arī Daugavpils Universitātes docents. Valdis dara, dara sev un citiem par prieku.

Ar Valdi tiekamies Krāslavas Amatniecības centrā, kas atrodas grāfu Plāteru pils kompleksa bijušajās kariešu novietnes telpās. Šeit kopš ēkas restaurācijas un Amatniecības centra atklāšanas 2021. gadā ir arī Valda un Olgas Pauliņu keramikas darbnīca. Jāatzīmē, ka Olga ir viena no šīs idejas – Amatniecības centra izveidošanas, iedvesmotājām. Parasti te rosās abi slavenie keramiķi, taču šoreiz Olga ar meitu Līgu, arī keramiķi, devušās uz gadatirgu Brīvdabas muzejā Rīgā, bet Valdis palicis, jo jāuzņem grupa ASV studentu, kuri studē Daugavpils Universitātē.

- Valdi, kā sākās jūsu radošais ceļš?

- Radošums man droši vien ir gēnos. Tēvs šo to darināja, bet vairāk laikam no mātes puses, Indrānu dzimtas. Mātes tēvs Ulmaņlaikos bija kalējs, bet ļoti vispusīgs un radošs. Prata gan zābakus šūt, gan kurpes, gan sandales taisīt, izkalt daždažādas sprādzītes, brošiņas, saktiņas. Greba koka karotes, virpoja dažādus koka trauciņus, taisīja vērpjamos ratiņus, laboja stelles. Bija arī progresīvs lielsaimnieks, tāpēc tika izsūtīts trimdā. Mana mākslinieciskā puse sākās laikam no viņa, bet par mani - tas ir garš stāsts. Tas bija sen, sen, sen… 1978. gadā, kad mācījos Ezernieku vidusskolā, mums bija ļoti labs skolotājs, varētu teikt – etalons, tāds, kādam ir jābūt skolotājam -- Pēteris Einbergs. Reiz viņš mūs, puišeļu grupu, pieķēra nedarbos. Tā vietā, lai rātos, viņš mūs pasauca pie sevis uz klasi, apsēdināja un sāka sarunu par to, ka dabā ir tik daudz skaistu lietu, ko vajag tikai ievērot un, mazliet pielabojot, izveidot kaut ko vērtīgu. Tā saruna man palika prātā, sāku pievērst uzmanību agrāk nepamanītām lietām. Pēc negaisa ievēroju daudz nolauztu koku zaru, purva priedītes saknes. Sanesu mājās. Apstrādāt koku biju iemācījies jau Dubuļu astoņgadīgās skolas ceturtajā klasē. Tur mums darbmācības skolotājs ierādīja, ka kokapstrādē var izmantot ne tikai profesionālos galdnieka instrumentus, bet to, kas ir pie rokas.

- Un tā sākās jūsu ceļš keramikā?

- Patiesībā tas sākās agrāk, pirms mākslas skolas, ar grāmatu, kuru man uzdāvināja krustmāte. Tā izdota 1978. gadā. Ļoti vērtīga arī šodien. Todien biju apslimis un paliku mājās. Tēvs darbā, mamma aizbraukusi uz Rēzekni stāvēt rindā pēc desām. Paņēmu grāmatu un manu uzmanību piesaistīja podnieks pie ripas. Izpētīju un nolēmu pamēģināt. Tēvam darbā bija piešķirts rezerves ritenis ratiem, ar ko fermā buļļiem pievest barību. Lai rati skābbarības tvertnē negrimtu, bija nepieciešami plati riteņi, tādi bija norakstītie no lidmašīnām. Tie noderēja pamatam. Lai nofiksētu gultņus, sadzinu tajā pakavu naglas. Brusiņu atradu šķūnī, noasināju galu, savienoju ar bluķīti. Turpat šķūnītī atradās arī citas detaļas, vajadzēja tikai augšējo pamatni. Atcerējos par mammas loloto relikviju, kas rūpīgi noglabāta skapjaugšā – vectēva dāvinātā misiņa paplātīte dievmaizītēm. Sapratu, ka tieši tā noderētu manam izdomātajam aparātam. Uzliku uz asītes un pienagloju ar četrām naglām. Sirdsapziņa gan bija nemierīga, biju mācīts, ka, ja gribi ko paņemt, vajag pajautāt, tomēr ideja bija spēcīgāka un podnieka virpa izdevās. Mālu izraku turpat dārzā, brūnu kā šokolādi. Tā es izvirpoju kaut ko līdzīgu bļodiņai. Domāju, ka varētu noderēt mammai, bet sapratu, ka ielejot ūdeni, tā izšķīdīs. Zināju, ka pirmais no darba mājās pārbrauks tēvs un, lai nesaņemtu pērienu -- “siksnas piedziņu”, kas ir līdz šim nereģistrēts piedziņas veids, sapratu, ka pirmajam jāpielabinās tēvam, tātad – būs pelnu trauks. Bet, lai tas izskatītos glīti, jādabū spīdums. Par apdedzināšanu saprašanas nebija, tāpēc nolēmu krāsot. Par sataupīto kabatas naudu nopirku aerosola krāsu, pirmoreiz nopūtu, bet krāsa sasūcās un izskatījās bēdīgi. Ar otro reizi izdevās brīnišķīgi. Tēvam patiešām patika. Iztiku bez pēriena un mammu tēvs par sabojāto paplātīti arī kaut kā apstrādāja. No prieka savirpoju pilnu plauktu ar bļodiņām un podiņiem. Un tad seko sāpīgā pieredze. Atbrauca uz kapusvētkiem Rīgas radi, viens no viņiem – atzīts mākslinieks. Tēvs nolēma palielīties – dēls taisa podus. Gaidīju uzslavu. Bet izdzirdēju spriedumu: “Jā, laba lieta, bet neapdedzināti trauki sūds vien ir.” Pēc tā nevarēju vien sagaidīt, kad viņi aizbrauks, jau zināju, ko es ar visu savu mantu darīšu – “no zemes tu esi nācis, par zemi tev jāpaliek.” Visu izmetu, virpu izjaucu. Tomēr tā frāze par apdedzināšanu aizķērās. Kad kaimiņu mājās noskatītā figūriņa atkal pamodināja interesi pieķerties mālam un veidot, izdevās diezgan izskatīgs zirgs. Tāds pamatīgs, suņa lielumā. Tomēr pirmais mēģinājums ar apdedzināšanu bija neveiksmīgs. Figūra sasprāga gabalos, jo bija par slapju.

- Latgale kļūst tukšāka. Tas ir fakts. Kāpēc cilvēki aizbrauc?

- Reāli tā ir. Droši vien meklē labāku dzīvi. Kā teicienā -- zivs meklē, kur dziļāk, cilvēks -- kur labāk. Laikam kā Antiņš dodas laimi meklēt. Par to, kā to apturēt, būtu jādomā politiķiem. Varbūt mūsdienās cilvēki ir arī drusciņ izlaidušies. Kaut kas ir noticis. Varbūt sākot no audzināšanas, varbūt pietrūkst darba tikuma ieaudzināšanas. Pietrūkst ģimenes vērtību apzināšanās. Jaunā paaudze pieradusi pie viegli iegūstamām vērtībām. Mēs savā laikā bijām pieticīgāki. No otras puses -- daudz kas arī savulaik, jau brīvajā Latvijā, ir aizlaists postā. Piemēram, cukura fabrikas. Cilvēki audzēja cukurbietes, nodeva, bija sapirkuši jaunu tehniku, bija naudiņa, bija ko bērniem iedot. Bija cerības uz labāko. Un tad viens “hlops” un visas ražotnes aizvēra. Ne visi ir talantīgi uzņēmēji, lielākajai daļai pietrūkst uzņēmības, viņi ir izpildītāji. Un tas ir normāli. Bet šādu darba vietu pietrūkst vai pietrūka. Šobrīd jau saskaramies ar to, ka pietrūkst darītāju. Un, ja runājam konkrēti par pierobežu, tiem, kuri te dzīvo, strādā – šobrīd bankas nedod kredītu. “Krāslava? Oi, nē, tad tikai pusi no jums vajadzīgās summas un tikai uz 10 gadiem…” Kā lai kaut ko uzsāk? Latvija sākas un beidzas Rīgā?

- Vai jūs nekad neesat domājis par aizbraukšanu?

- Nekad. Esmu inficējies ar keramikas vīrusu. Es gribētu to “vilkt”, cik nu būs iespējams. Es gribu pēc iespējas saglabāt Latgales keramiku, senās tradīcijas, izmantot senās receptes gan māla iegūšanā, gan glazēšanā, gan apdedzināšanā. Gribas, lai amats neaiziet postā. Lai cilvēki uzzina, ierauga. Šī iemesla pēc arī esmu saaudzis ar tūrismu pa īstam, no visas sirds izstāstot jebkuram ienācējam, iebraucējam par to, kas ir Latgales keramika, kā tā top un kā to var izmantot. Gribās iesēt cilvēkos to zināšanu sēklu, lai ir informācija, lai pastāsta viens otram, lai tā dzīvo.

- Kur smeļaties spēku?

- Pati vieta uzlādē, cilvēki, daba, apkārtējā vide. Kad atgriežos no īsākas vai garākas prombūtnes, saprotu, ka esmu atkal savā vietā. Uzlādē ekskursantu grupas, ieinteresēti cilvēki. To klātbūtnē aizmirstas, ka nupat kaut kas sāpēja, ka bija grūti. Spēku dod tā atmosfēra, kad dari, radi, stāsti, arī tirgojies, un, protams, māls.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par "Darbs dara darītāju" saturu atbild ''Latgales Laiks'".