Pašvaldību vēlēšanu rezultāti Daugavpilī pārsteidza visus Latvijas iedzīvotājus. Šī ir pirmā reize pilsētā, kad 14 no 15 vietām ieņēma vienas partijas -- šoreiz "Sarauj, Latgale!" -- pārstāvji. Līdz ar to nav nekā pārsteidzoša, ka 1. jūlijā, jaunās domes pirmajā sēdē, Andrejs Elksniņš atkal un šoreiz -- vienbalsīgi, tika ievēlēts pašvaldības priekšsēdētāja amatā. Pēc sēdes laikraksta "Latgales Laiks" žurnālistei izdevās parunāties ar mēru un uzzināt viņa plānus.
-- Vai Daugavpils pašvaldības vēlēšanu rezultāti jūs pārsteidza vai arī tas bija likumsakarīgs iznākums?
-- Tas bija mērķtiecīga darba rezultāts, taču vēlos atzīmēt, ka šī nav mana uzvara, šī ir iedzīvotāju uzvara, jo vēlēšanu rezultāti parāda, kā daudzveidīgajā, daudzšķautņainajā, multietniskajā, multikulturālajā, multireliģiskajā Daugavpilī iedzīvotāji var apvienoties pēc lokālpatriotisma principa. Un mēs patiesībā, ja atceraties, sākot jau ar 2017. gadu, izmantojām pilsētas simbolu -- heraldikas liliju -- kā vienojošu faktoru, lai parādītu un radītu Daugavpili, kas nav sašķelta, kas neskandalē, kur mērs nemainās reizi četros gados vai pat biežāk, kur nenotiek apvērsumi, kur mērs atbild par pieņemtajiem lēmumiem, gan labiem, gan sliktiem. Diemžēl šī atbildība ietver ļoti daudzu un ne vienmēr populāru lēmumu pieņemšanu. Es vēlēšanu rezultātus vērtēju tā, ka iedzīvotāji šo saikni ir saglabājuši četru gadu laikā, deputāti palikuši cilvēki, nevis pārgājuši augstākas kārtas ļaužu kategorijā, ar kuriem varēja sazināties pat sociālajos tīklos, lai atrisinātu to vai citu problēmu. Un tas viss mums deva šādu pilsētas iedzīvotāju vērtējumu. Protams, savu lomu nospēlēja arī Rīgas antagonisms -- jūs šeit esat „ne tādi”, jūs maldāties, viss ir slikti. Un parasti to teica cilvēki, kas šeit nekad nav bijuši.
-- Jums ir četrpadsmit vietas. Vēl viena vieta tika partijas "Latvijas attīstībai" pārstāvim. Taču viens nav karotājs. Līdz ar to nākamos četrus gadus pie mums nebūs īstas opozīcijas. Vai tas, jūsuprāt, ir labi vai slikti?
-- Esmu vienmēr pieturējies un joprojām pieturos pie uzskata, un tas bija viens no maniem priekšlikumiem, ka ir nepieciešamas tiešas mēra vēlēšanas. Piemēram, jebkuras Lietuvas pilsētas mēru ievēl iedzīvotāji tiešās vēlēšanās. Vai viņam ir opozīcija vai nav? Nē, viņu ievēlēja. Iedzīvotāji zina, kas un par ko ir atbildīgs. Un šādu piemēru ir daudz. Mūsu politologi ne visai korekti uzdod jautājumu: pozīcija vai opozīcija. Kas ir opozīcija? Tā ir diskusija par to, pret ko mēs draudzēsimies. Es sev neizvirzu šādu jautājumu. Jebkurā domē, kuru vadīju, man bija viena galvenā nostāja: cienījamie kolēģi, uz jūsu pleciem gulstas liela atbildība, jums tā jāapzinās, lūdzu, realizējiet savas iespējas, lai aizsargātu iedzīvotājus un savus vēlētājus. Jūs nevarat paši izlemt, ka šis deputāts ir slikts, jo jūs atgrūžat nevis viņu, bet gan tos iedzīvotājus, kas par viņu balsoja. Pašreizējā situācija neizslēdz strīdus un diskusijas, turklāt neviens nav atcēlis sabiedrisko kontroli, neviens nav atcēlis kontaktus un saskaņošanu ar attiecīgajām ministrijām vai publisko apspriešanu, kas ir nepieciešama.
-- Kādas ir jūsu prioritātes darbā?
-- Mans amats -- tā ir milzīga atbildība, visu deputātu atbalsts paredz arī viņu līdzatbildību. Tas ir pirmām kārtām. Otrkārt, ir paruna: "Ja zinātu, kur kritīšu, paliktu spilvenu." Pagājušajā reizē, pirms četriem gadiem, mums bija tik daudz lielisku ideju. Un toreiz šķita, ka šodien mēs atrisināsim vienu, rīt -- otru, trešdien -- trešo, ceturtdien -- ceturto un tā tālāk. Bet pašreizējā realitāte, tostarp recesija valstī, padara visus šos plānus neiespējamus. Taču mēs arī šajos apstākļos strādāsim, lai attīstītu pilsētu un uzlabotu daugavpiliešu dzīvi. Nosaukšu pirmos trīs uzdevumus.
Pirmais -- diskusijas Eiropas Savienības (ES) līmenī par atsevišķas ES finansējuma pozīcijas izveidi Latgalei kā pierobežas reģionam. Pēdējos divus gadus esam runājuši par šo ideju dažādās instancēs. Mēs vienojamies par to, lai šis jautājums tiktu risināts nevis valsts, bet gan Eiropas Komisijas līmenī. Mēs vēlamies, lai nākamajā plānošanas periodā ES budžetā Latgale tiktu iekļauta atsevišķi no Latvijas. Ar šo pozīciju mēs nodrošināsim savam reģionam diezgan lielu finansējumu, lielus projektus, piemēram, dzelzceļa elektrifikāciju, kas ietaupītu laiku ceļā uz galvaspilsētu un padarītu šo braucienu ērtāku, kā arī savienotu Daugavpili ar Viļņu, kas mums ir ļoti svarīgi, jo citas iespējas mums pašlaik nav pieejamas.
Otrs ļoti svarīgais punkts ir jaunu darbavietu radīšana. Pašlaik vienīgais industriālais parks "Altop" Latgalē tiek būvēts Locikos. Un ir jāizbūvē nevis viens šāds objekts, bet desmit, jo uz šādu industriālo parku bāzes var radīt jaunas darbavietas, turklāt tās nav jārada „kaut kur”, tām jābūt lokalizētām blakus lieliem, nozīmīgiem administratīviem centriem. Latgalē tā ir Daugavpils un Rēzekne. Pašlaik apspriežam Daugavpils teritoriālo plānojumu, kurā es iesniedzu priekšlikumu izveidot pilsētā jaunu industriālo zonu Vaļņu un Motoru ielas pagarinājumā, kur mums ir aptuveni 20 hektāri brīvas zemes.
Trešais jautājums ir izglītības līmenis. Tā ir Daugavpils Universitāte, kuras statuss mums ir jāsaglabā. Apmēram 90% mūsu jaunatnes aizbrauc uz Rīgu, jo plašākās iespējas iegūt augstāko izglītību ir Rīgā (LU, RTU, Stradiņa universitāte). Būtu pareizi sekot Igaunijas piemēram, kur studentu pilsēta ir Tartu, nevis Tallina.
Turklāt svarīgs ir veselības aprūpes jautājums. Daugavpils reģionālā slimnīca ir trešā lielākā valstī, kurā ir aptuveni 1700 darbinieki un ap 25 dažādi profili. Pašlaik mēs redzam, ka valsts sāk ieguldīt tās infrastruktūrā, lai pacienti nebrauktu uz Rīgu, bet saņemtu nepieciešamos pakalpojumus uz vietas. Agrāk tā nebija, visas diskusijas reducējās līdz gultasvietu skaita, profilu samazināšanai, bet pašreizējā situācijā mēs esam saglabājuši slimnīcu, tās daudzos profilus, speciālistus. Mūsu uzdevums ir nodrošināt, lai veselības aprūpe būtu pēc iespējas tuvāk iedzīvotājiem, un pašlaik šī ir spēcīgākā slimnīca Latgalē.
-- Un kas sagaida mūsu skolas un bērnudārzus, ņemot vērā demogrāfisko situāciju? Manuprāt, vienkāršāk ir samazināt bērnu skaitu grupās nekā slēgt bērnudārzus.
-- Diemžēl statistiku nav iespējams apstrīdēt. Bērnu skaits, dzimstība samazinās, un ne tikai Daugavpilī. Ja 2014., 2016. gadā Daugavpilī notika diskusijas par jaunu bērnudārzu būvniecību, tad pašlaik bērnu skaits sarūk. Un šajā gadījumā vecāki paši izvēlas, kuru bērnudārzu apmeklēs viņu mazulis. Turklāt pastāv normatīvi bērnu skaitam un telpu platībai. Piemēram, Grīva pēdējo gadu laikā ir vienīgā vieta pilsētā, kur bērnu skaits nav samazinājies, bet tajā pašā laikā mēs bijām spiesti slēgt 6. pamatskolu, jo no 700 bērniem 550 mācījās citās skolās. Tas bija viņu vecāku lēmums, balstoties uz dažādiem aspektiem, tostarp izglītības kvalitāti. Un, ja neizdodas nokomplektēt grupu, turklāt nevar būt tā, ka grupa pedagogu slodzes ziņā būtu divas vai trīs reizes mazāka nekā citā bērnudārzā. Lūk, tā ir problēma. Tāpēc mēs sakārtojām skolu tīklu. Mūsu darbu augstu novērtēja Izglītības un zinātnes ministrijā, un, pateicoties tam, mēs tagad varēsim īstenot ļoti lielu projektu.
-- Un ko jūs taisāties darīt ar latvisko vidi Daugavpilī? Vai attīstīsiet latviskumu?
-- Daugavpils ir ļoti daudzšķautņaina pilsēta, dažāda, mēs runājam dažādās valodās. Man nav problēmu runāt krieviski, latviski, angliski, latgaliski, ar poļiem -- poliski. Un manā izpratnē šī valodu daudzveidība sniedz vairāk iespēju. Mana vecmāmiņa teica: "Andrjuša, tev jāievēro divi principi: jāzina savu kaimiņu un sava ienaidnieka valoda. Kaimiņu valoda jāzina, lai tirgotos. Ienaidnieka valoda jāzina, lai tad, kad viņš nāk tevi nogalināt, tu varētu saprast viņa nodomus. Pašlaik Latvijā, atrodoties ģeogrāfiski šajā konkrētajā vietā, nezināt kaimiņa, kaimiņu valodu ir neperspektīvi. Mūsu darba valoda, ko lietojam, ir latviešu, sanāksmju valoda -- latviešu, mans kā pilsētas mēra sākotnējais uzdevums, ir būt mēram visiem, tāpēc es sazinos ar iedzīvotājiem dažādās valodās. Un nav jēgas šajā situācijā minēt Daugavpili kā sliktu piemēru, valstī ir daudz citu tamlīdzīgu piemēru, tostarp arī Rīga.
-- Kā būs, ja jūs nesaņemsiet pielaidi valsts noslēpumam?
-- Es nezīlēšu kafijas biezumos, būs vai nebūs. Tas ir pirmkārt. Otrkārt -- šīs pielaides neizsniedz nedz daži politiķi, nedz daži politiskie komentētāji. Saskaņā ar likumu pašvaldību priekšsēdētājiem un viņu vietniekiem pielaidi valsts noslēpumam piešķir Valsts drošības dienests, tā ir noteikta procedūra, un likums pašlaik nosaka, ka šo lēmumu pārbauda tiesu iestādes. Un tas ir ļoti svarīgi. Treškārt, es arī tagad, būdams pašvaldības priekšsēdētājs, strādāju ar klasificētiem dokumentiem, kas satur nepieejamas informācijas elementus. Pirmām kārtām tas attiecas uz civilās aizsardzības plāniem, Daugavpils pilsētas domes priekšsēdētājs ir arī Civilās aizsardzības komisijas priekšsēdētājs, kur ir klasifikācijas nodaļa, kurā ir plāns uzbrukuma gadījumā, tāpēc domāju, ka nevienam nav pamata spekulēt, bet priecāšos, ja viņi būs vīlušies.
Komentāri