Robežnieki – Latgales stiprie ļaudis. Ludzas novads

Robežnieki – Latgales stiprie ļaudis. Ludzas novads

Latgale – reģions ar spēcīgām saknēm, īpašu kultūrvēsturisko mantojumu un pierobežas specifiku – ir arī vieta, kur pilsoniskā sabiedrība attīstās savā unikālā ritmā. Projekta “Robežnieki – Latgales stiprie ļaudis” ietvaros, balstoties uz intervijām ar sabiedriski aktīviem cilvēkiem Ludzas novadā, uzņēmējiem un ekspertu viedokļiem, piedāvājam ieskatu Latgales pilsoniskās sabiedrības šodienas ainavā – no līdzdalības sabiedriskajos procesos līdz pieredzei uzņēmējdarbībā, dzīvojot pie pašas valsts robežas.

Eksperta viedoklis

Par Latgales cilvēka pilsonisko aktivitāti un drošību

Līga Stafecka, Providus vadošā pētniece, pētījuma par pilsoniskās sabiedrības organizāciju sektoru Latvijā 2020–2024 līdzautore:

– Latgalē jūtama tā pārmantotā sajūta, ka citiem ir jārisina manas problēmas, un, kolīdz tās netiek risinātas, tā valsts ir slikta. Mēs sen nedzīvojam šajā režīmā, mums pašiem jāizcīna šīs cīņas. Mēs nevaram prasīt, lai valsts arvien vairāk investē Latgalē, jo nav jau tā, ka Latgale ir īpaši apdalīta līdz šim. Visos reģionos tiek diezgan daudz investēts, arī Eiropas Savienības fondu līdzekļi. Jautājums – cik gudri šī nauda tiek investēta.

Protams, Latgales reģionam ir vajadzīga lielāka valsts uzmanība, tāpēc ka tā ir pierobeža ar divām agresorvalstīm. Skaidrs, ka tur ir grūti piesaistīt lielas investīcijas no Rietumiem, investori vienkārši baidās nākt šajā reģionā lielo risku dēļ. Tāpēc valstij jārod risinājumi, kā pierobežas cilvēkos vairot šo sajūtu, ka viņi ir piederīgi Latvijai. Labi, ka ir lokālpatriotisms, ka, mēs, latgalieši, izdzīvosim jebkuros laikos, tomēr valstij būtu vairāk jāizrāda interese. Būtu jāspēj izskaidrot svarīgo jau bērnudārzā un skolā, vien jautājums, vai izglītības saturs tam ir gatavs.

Nav tā, ka piederība valstij ir atkarīga tikai no valsts, arī pašvaldības ir valsts daļa, un mums nevajadzētu nošķirt šīs abas atbildības. Pašvaldībai ir daļa par to, vai cilvēki nāk vai nenāk uz vēlēšanām. Cēsīs, Valmierā skolēni balso, piemēram, kur ierīkot puķu dobes. Tas šķiet tāds mazumiņš, bet skolēnos jau veidojas apziņa par balsošanu un procesiem, kurus arī viņi var ietekmēt. Pozitīvo rezultātu redzēsim pēc pāris gadiem, kad viņos būs izpratne, kas ir valsts un ko es kā cilvēks varu darīt.

Tāpat nopietnai interesei par Latgali es ticēšu tad, ja redzēšu, ka lielās valstiskās partijas nopietni strādā reģionos jau vēlēšanu starplaikā (tām ir piešķirts valsts finansējums, lai brauktu un runātu ar cilvēkiem), nevis pēkšņi, iesniedzot sarakstus pirms pašām vēlēšanām, lai cilvēki ticētu politiskiem lēmumiem un tam, kas notiek valstī, lai paši stātos partijās un startētu vēlēšanās. Šobrīd šāds darbs reģionos nenotiek.

Runājot par biedrībām, ir gluži vienalga, kas tās ir par biedrībām, galvenais, ka cilvēki nāk kopā un dara kopīgas lietas. Cilvēki veido tādu kā mikrokosmosu, kur apmainās ar informāciju, var palīdzēt viens otram, darīt to, kāpēc ir apvienojušies, – dziedāt vai dejot, vai runāt latgaliski utt. Ļoti vajadzīgas ir biedrības, kas aktualizē demokrātijas jautājumus un kas sadarbojas ar pašvaldībām, taču tām ir grūti pastāvēt Latvijā, jo nav viegli atrast pastāvīgu finansējumu, tāpēc ka finanšu avoti un konkursi vairāk virzīti uz konkrētām jomām. Ir labi, ka nevalstiskais sektors aptver vairākas jomas – kultūru, sportu –, tomēr būtu vajadzīgas vairāk arī tādas biedrības, kas aizstāv jauniešu intereses (ļaujot gūt pirmo demokrātijas procesu pieredzi) un kas iestājas par senioriem (lai nav tā, ka, tikko cilvēks aiziet pensijā, mēs par viņu aizmirstam), un šīs biedrības varētu iestāties pašvaldībās par jauniešiem un senioriem svarīgo.

Lai iesaistītos biedrībā, lai būtu pilsoniski aktīvs, ir jābūt apziņai par to, ka mūsu dzīve ir tā dzīve, ko veidojam mēs paši, nevis tas, ko diktē citi. Novēlu visiem mums būt darītājiem, nevis čīkstētājiem.

Svarīgs aktivitātes rosinātājs ir lietas, kas cilvēkus uzrunā un liek iedegties

Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs:

– Nebūtu pareizi, ja kāds no Rīgas atbrauktu un teiktu, kā jādzīvo – tas tā nestrādā. Reģionālajās vizītēs tiekos ar jauniešu nevalstiskajām organizācijām, un vienmēr cenšos jauniešus uzmundrināt un iedvesmot būt aktīviem, tiesa, tie, kas redz, ka var būt aktīvi, spēj sadarboties, tie to arī dara. Man bija izcili laba saruna ar jauniešiem Līvānos pagājušajā gadā, un Latgalē šobrīd ir ievēlēts jaunākais pašvaldības vadītājs (Līvānu novada domes priekšsēdētājs Dāvids Rubens), tas parāda, ka jaunieši ir aktīvi arī Latgalē.

Normatīvie akti piedāvā dibināt iedzīvotāju konsultatīvās padomes. Man daudzviet Latvijā ir prasījuši, kā šīs padomes aktivizēt. Vienmēr uzsveru, ka to nevar izdarīt “no augšas”. Ja cilvēks redz, ka vietējās varas vīri strādā, ka viņu dzird un viņš var panākt pārmaiņas, tad arī būs vēlme darboties šajās padomēs un apvienoties nevalstiskajās organizācijās.

Daudziem liekas, ka galvenā recepte ir: iedosim naudu un viss būs labi, bet, manuprāt, tas tā nestrādā, tas nav labākais organizācijas veids. Vēl viens svarīgs aktivitātes rosinātājs ir lietas, kas cilvēkus uzrunā un liek iedegties. Daudz kur Latvijā ir ļoti nopietna kustība pret vēja parkiem, tiek veidotas biedrības. Attiecīgi rodas jautājums gan attīstītājiem, gan pašvaldībām, gan arī Klimata un enerģētikas ministrijai – vai ir pietiekami skaidrots šis jautājums un vai runātāji ir arī ieklausījušies iedzīvotājos.

Lielāka privilēģija ir dzīvot Ludzā, nevis Rīgā

Pārkāpjot Ludzas picērijas “Astotais rajons” slieksni, pārsteidz sienu gleznojumi un fotogrāfijas, latgaliešu grāmatu kolekcija plauktā un... smarža. Krāsns strādā gandrīz bez pārtraukuma, jo īpaši vasarās ludzāniešiem un ciemiņiem garšo picas, teica Agnese Malaka. Bet viņas vīrs Elmārs Malaks, rullējot mīklu kārtējai picai, pajoko: “Ēdot mūsu ceptās picas, cilvēki nesatraucas par liekajiem kilogramiem, jo tās ir ļoti garšīgas.”

Atgriešanās un Astotā rajona stāsts

Agnese, kuras vecāku mājas ir Rēzeknē, un Elmārs, kurš ir ludzānietis, kādu laiku dzīvoja un strādāja Rīgā, bet tad abi un Elmāra brālis Ēriks nolēma, ka jāatgriežas Latgalē, un devās uz Ludzu. Tobrīd gan vecāki, gan draugi bija šokā, taču viņi tika nomierināti, paskaidrojot, ka lielāka privilēģija ir dzīvot Ludzā, nevis Rīgā.

Prātojot par iespējamo nodarbošanos, radās doma par pašu uzņēmumu un nozari, kas iedvesmotu nākt uz darbu ar prieku. “Palikām pie idejas par picēriju, tāpēc ka Rīgā kādu laiku cepu picas, turklāt tās garšo pašiem. Atradām telpas. Šajā ēkā kādreiz bija alus krodziņš, vēlāk – veikals, un, ieraudzījuši to internetā, nopirkām par smieklīgu naudu,” atminējās Elmārs. Agnese pievienojās stāstam, ka ar ēku patiešām paveicies, tās dizains, apdare, aprīkojums... viss tapis ar pašu, ģimenes, draugu pūlēm.

Vaicāts, kāpēc picērijas nosaukums ir “Astotais rajons”, Elmārs pastāstīja, ka jau no bērnu dienām draugi zināja – ja viņu nevar atrast mājās, tad viņš būs pie veikala nr. 8 (arī šodien tur ir veikals, bet jau ar citu nosaukumu), ko viņi ar draugiem bija iesaukuši par “Astotā veikala rajonu”. Kad tapa picērija, tās nosaukums bija zināms uzreiz – “Astotais rajons”. Elmārs uzsvēra: “Kad ludzānieši atnāk pie mums ēst picu, viņi saka: jā, jā, atceros to astotā rajona veikalu, pats tur iepirkos. Esam atpazīstami, un tas ir patīkami.”

Cep to, kas garšo pašiem

Protams, picērijas galvenais satvars ir tās cilvēki un picas, to veidi drīz sasniegs skaitli 40. Agnese un Elmārs priecājas, ka kolektīvs ir stabils un strādīgs, ja apmeklētājs nāk pēc apmeklētāja, picu mīklu veido un picas cep visi, tostarp Elmārs, Agnese un Ēriks.

“Mūsu picērija un tās nosaukums ir kļuvis par sava veida Ludzas zīmolu – gan ludzānieši, kas atbrauc tikai ciemos, gan ciemiņi, pabijuši šeit vienreiz, iebrauc apēst picu arī otro un trešo reizi. Katru jauno picu nogaršojam paši – viss kolektīvs, un, ja tā mums garšo, tad palaižam tautās,” stāsta Agnese.

Kā ir strādāt uzņēmējam pierobežā?

Ludzā dzīvo un strādā atvērti un strādīgi cilvēki, un visi nāk uz picēriju smaidoši, līdzīgi ir arī Kārsavā un citviet Latgalē, priecīgi pauž Agnese. Arī Elmārs Latgales šarmu sajūt cilvēku viesmīlībā, dāsnumā un valodā (latgaliešu izlokšņu dažādība piestāv Latgalei, iestarpina Agnese).

Vaicāti, kā ir strādāt uzņēmējiem pierobežā, Agnese un Elmārs pauž vērojumu, ka Latgalē darba ritms ir mierīgāks, un, ja arī tev nebūs tāda peļņa kā Rīgā, vienalga būs klientu loks, kas cienīs tavu darbu un pirks tavu preci. Arī kultūras dzīve Latgalē, pateicoties Latgales vēstniecībai GORS un norisēm turpat Ludzā, ir kļuvusi daudz aktīvāka, nekā bija savulaik.

Agnese un Elmārs iedrošina Latgales jauniešus veidot savus uzņēmumus dzimtajā pilsētā vai pagastā un mudina – ja biznesa ideja ir rokā, nav jābaidās to īstenot pat tad, ja citi teiks, ka ideja ir absurda. Klausies sevī, nevis citos, uzsvēra Agnese. Ja nesanāks ar pirmo reizi, tad jāmēģina otro, arī trešo reizi, jāvirzās uz mērķi, piebalsoja Elmārs. Abi bija vienisprātis – ja darīsi no sirds un tas, ko darīsi, tev patiks, tad tas būs vajadzīgs un patiks arī citiem.

“Ludza ir vieta, kur var īstenot jebkuru biznesa ideju un kur var dzīvot ar savu ģimeni,” uzsvēra Agnese. “Mūsu picai klāt vēl ir mīlestība uz Latgali, mīlestība uz Ludzu un to darbu, ko mēs darām,” piebilda Elmārs.

Foto: Agnese, Elmārs un Ēriks iedrošina Latgales jauniešus veidot savus uzņēmumus dzimtajā pilsētā vai pagastā, un viņi no savas pieredzes zina teikt – ja biznesa ideja ir rokā, nav jābaidās to īstenot.

Ēriks Kondrāts – Latgales amatniecības un tradīciju sargātājs

Ēriks Kondrāts ir Ludzas amatnieku centra vadītājs, kurā meistari darbojas, radot tautas tērpus, koka, māla, metāla, tekstila darbus, stāstot un mācot senās amatu prasmes un tradīcijas. Turpat pāri ielai izveidojis arī “Latgaļu kukņu”, kas ieguvusi Latgales kulinārā mantojuma zīmi. Ēriks ir īstens Latgales mantojuma un tradīciju sargātājs un glabātājs, jo pats ikdienā ir arī zemnieks un, kā pats saka, “zemniekam ir jāmāk viss” – viņš mākot gan grozu uzpīt, gan kalt, gan izveidot kaut ko no māla.

Kā sākās jūsu ceļš līdz Ludzas amatnieku centra izveidei?

– Es biju biznesa konsultants Lauku atbalsta dienestā Latgales reģionā. Mums bija projekts, kur bija paredzēts apmācīt jaunos uzņēmējus, būtībā iemācīt viņiem pilnīgi visu – mārketingu, grāmatvedību, ekonomiku – līdz pat uzņēmuma dibināšanai, projekta mērķis bija nodibināt četrus uzņēmumus. Mēs šo mērķi izpildījām un uzņēmumus nodibinājām, viens no tiem bija Ludzas amatnieku centrs, kuru dibināja ļoti talantīga amatniece. Diemžēl pēc kāda laika uzņēmums faktiski bankrotēja, bet, tā kā ideja bija ļoti laba, mēs to pārņēmām.

Kāda ir centra misija?

– Veicināt mazo uzņēmējdarbību, ne tikai amatniecību, bet arī dzīvotspējīgu lauku vidi.

Jūs esat sociālais uzņēmums, tomēr reģionos sociālo uzņēmumu aktivitāte ir zema – kāpēc, jūsuprāt, tā ir un kā to varētu mainīt?

– Pirmkārt, es domāju, ka te visvairāk grēko pašvaldības, jo, piemēram, mūsu Ludzas novada pašvaldībai nav pieņemti vispār nekādi noteikumi attiecībā uz sociālajiem uzņēmumiem. Piemēram, veicot cenu aptaujas, pareizi būtu, ja cenu aptaujā sociālajam uzņēmumam būtu priekšrocība.

Ko, jūsuprāt, nozīmē būt sociāli atbildīgam uzņēmējam pierobežas mazpilsētā?

– Mēs izgatavojam tautas tērpus, un būt sociāli atbildīgam mūsu gadījumā nozīmē nenovirzīties no sava mērķa, tātad neražot tos no sintētiskiem audumiem, kas, iespējams, būtu ērtāk. Mēs faktiski esam, es domāju, vienīgie Latvijā, kas gatavo autentiskus tautas tērpus, īpaši arheoloģiskos. Tas nozīmē, ka tos veidojam no dabīgiem materiāliem – svārkus no vilnas, kreklus – no lina – visu kā no arheoloģijas grāmatām.

Šobrīd sadarbojaties ar visiem Latvijas novadiem vai tikai Latgales?

– Sadarbojamies ar visiem, pat ar ārvalstīm – Vāciju, bet, ja mums ir daudz pasūtījumu, mūsu prioritāte, protams, ir šūt pasūtījumus Latgalei.

Šogad pirms dziesmu un deju svētkiem jums noteikti ir daudz darba. (intervija notika pirms XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem)

– Jā, ļoti daudz! Šujam vairāk nekā divsimt tautas tērpu.

Kā jūs vērtējat Latgales amatniecības tradīciju nozīmi mūsdienās?

– Tas ir dzīvesveids, un es uzskatu, ka agri vai vēlu tās pazudīs... Kā jau lielākā daļa, daudz kas ir aizgājis un aizmirsts. Lūk, mēs sēžam keramiķa darbnīcā, bet viņš nomira pagājušajā gadā, un Ludzā vairs keramikas nebūs, un tur neko nevar darīt. Būtu skaisti saglabāt šīs amatniecības tradīcijas, bet praktiski ar to var nodarboties tikai hobija līmenī. Mūsu uzņēmumam šobrīd ir piesaistīti četri pieci speciālisti, trim no viņiem šis ir pamatdarbs, bet pārējās meitenes – audējas paralēli strādā kur citur, savās saimniecībās, un tas ir labi, ka viņas laukos dzīvo un strādā. Ziniet, tas palīdz arī demogrāfiskajai situācijai, jo vienai meitenei ir trīs bērni, otrai – četri, bet trešajai – divi.

Amatniecības centrs noteikti strādā arī kā tūristu piesaistes elements.

– Pavisam noteikti, arī pirmsākumos, deviņdesmitajos gados, Ludzas tūrisma informācijas centru nodibinājām kā privātu iestādi. Bija jāgatavo bukleti, lai parādītu, kas tad mums šeit ir, un sapratām, ka nav jau uz kurieni cilvēkiem braukt – nekas nav sakārtots un īsti pieejams tūristiem. Tāpēc amatniecības centrs kļuva par vienu no pirmajiem tūrisma objektiem. Pirmās veidojām ekskursijas un stāstījām par seniem arodiem. Mums bija dažādi instrumenti un privātās kolekcijas, tās tika veidotas pēc dibināšanas, likām sludinājumu, lai no lauku mājām ved mums visādus senus instrumentus – veda kaudzēm un vēl šobaltdien ik pa laikam kāds kaut ko atved.

Jūs esat Ludzas novada Nirzas pagasta iedzīvotāju konsultatīvajā padomē. Kā vērtējat šo iniciatīvu?

– Ļoti labi, jebkurā gadījumā nekad nevajag nolaist rokas, ir jācīnās, bet ir viena liela problēma. Es divas reizes biju uz sapulcēm, uz kurām arī iedzīvotāji atnāca, un vairs es iet pagaidām nevēlos. Atnākušie iedzīvotāji sūdzas par kanalizāciju, ceļiem, bet tās ir lietas, kas jārisina pagastu pārvaldniekiem, kuri saņem atalgojumu par savu darbu. Iedzīvotāju konsultatīvajai padomei nav ne resursu, ne vajadzības to darīt. Es uzskatu, ka šo padomju funkcija ir vest aktīvu sabiedrisko dzīvi. Tā kā es šogad iešu pensijā, pieteicos vadīt seniorus, un septembrī organizējam braucienu uz Ālandu salām.

Kāda ir dzīve pierobežā un vai, jūsuprāt, šeit ir droši?

– Es domāju, ka mums šeit pat ir drošāk nekā Pierīgā un Jēkabpilī. Padomājiet, ja mēs runājam par karu, šeit pierobežai un Latgalei viņi izies cauri bez apstāšanās, bet īstā cīņa sāksies pie Jēkabpils, pie Rīgas. Un nevajag mežus izcirst pie mums, meži ir arī drošības jautājums!

Lai kas tamā pasaulī nanūtyktu, saime dūd spāku

Ilga i Jurs Ivanovi saimnīkoj sovā apskatis saimnīceibā “Bites” Zaļesjes pogostā, pošā Zylupis pīvōrtē, i, kai soka Ilga, cylvākim vajag pazeit na tikai sovys saimis i sātys viesturi, bet i pļovu, kaida ir jōs bogōteiba.

Kod gribīs pošam sovu styureiti zemis

Ilga i Jurs dzymuši i auguši Nirzā. Jurs pīder pi pyrmūs Latvejis rūbežsorgu saimis. Pyrmūs godus jis iz rūbežys kontrolis punktu, kur strōdova, gōja kōjom (tūreiz nabeja sabīdriskō transporta i pošim sovys mašynys, a ceļu dubļu laikā i zīmā varēja izbraukt tikai ar traktoru), tamdeļ Ilga i Jurs nūsprīde, ka jōnūpierk sāta Zylupē voi pi piļsātys, lai tyvōk Jura dorbam. Gribēja ar vysu zemi, lai byutu sovs styureits, kur kapavōtīs.

Ilga atsacerēja: “Jura kolegis pastōsteja, ka Zylupē dzeivoj jō mama, i jai tik daudz zemis navajag, tai jei myusim šytū gobolu, kas beja aizaudzs, padāravōja.”

Turysms sōkōs ar bazneicu

Ilga i Jurs nu breivys grybys dorbovōs Pasīnis katūļu bazneicā, tur veidōti altaru nūformiejumi, svātku veitnis (vīns rūtōjums bejs pat 24 m garš), i tys vyss beja Ilgys i draudzis ticeigūs darynōts. “Bazneicōs padareits daudz, tagad jau nav tī godi, tagad vairōk dorom sovā sātā. Bet vyss sōkōs ar bazneicu. Pasīnē prāvests beja Pīters Deglis, i vīnu reitu pusē sešūs jis atbrauce pi manis i saceja – mes ar tevi braucam iz seminaru, tu byusi Pasīnis bazneicā par gidu. Seminara pasnīdzieja saceja prīsteram, ka maņ ir lels potencials i ka mani vajag paturēt bazneicā. Daudz turistu brauce iz Pasīni, i, prūtams, vaicova, kū var pasavērt vēļ... I var saceit tai, ka ar bazneicu sōcēs turisms myusu saimē. Jurs aizgōja peņsejā, i mes sōkom aktivi dorbōtīs i sovā sātā,” pastōsteja Ilga.

Jurs vadūšū Latvejis restauratoru vadeibā daudz kū ir atjaunovs Pasīnis bazneicā, itamā dorbā īguļdejs poša laiku i naudu, bet tod jam rodōs iņterese par bārza tōsim. Jis vērēs muzeju fondūs, kai bārzu var izmontōt. Šudiņ Latvejā ir tikai diveji bārza tōšu meistari – Zvierbuļu saime Līgatnē i Jurs Ivanovs Latgalē ar ļūti originalim dorbim (pats daudz eksperimentej, i jam vyss pasadūd, palīlej veiru Ilga). Pi Jura cīmovušīs pat japāņi, īcīnejuši jō dorbus i niu pārk tūs, Ilga stōstēja prīceigi.

Jurs pībiļde: “Vysod vajag koč kū dareit. Bārzs i kūka dorbi maņ pateik jau nu bierneibys. Muns tēte rūbēja kōrmus (ēkas – latgaliešu val.), i bārza tōšu trauki nav muns vīneigais dorbs. Prūtu kaļt, prūtu alumineja līšonu – vysu izprūmeju. Bez dorba laukūs navar.”

Ilga arī voda rodūšōs darbneicis – gatavoj godskōrtu svātku rūtōjumus, rūkyssprādzis i c., i uzskota, ka rodūšums ir kotrā cylvākā. Sovys pūdnīka darbneicys organizej ari dāls Jōņs – vīnā plauktā izstōdeiti jō veidōtī mōla pūdi.

Turpat iz golda salikti piparmātru, raudiņu i cytu augu syrupi, tūs Ivanovu saime gatavoj poši, taipat jī pīdōvoj prīžu produktus (čīkuru zapti, pumpuru syrupu i tt.). Ivanovu saimei pyrmajim Latgalē pīškeire Dabiskūs pļovu produktu sertifikatu gon par augu izceļsmis produktim, gon par amatnīceibu. Taisni Ivanovu saime beja tī, kas izdūmōja veidōt konstruktoru “Puzuris”, kuru vari sasīt pats. Kasteitis, vysbīžōk pyrms pošim Zīmyssvātkim, ceļoj pa visu pasauli, tōlōkō vīta ir bejuse Australeja...

Ūtrs dāls Mārtiņš ari īzasaista “Bišu” dorbūs, bet ikdīnā jis ir multimōkslinīks (gatavoj rekvizitus kinai, taipat dorbojās ar kūku, metalu, mōlu i tt.). Interesanti, ka, pasateicūt Mārtiņa talantim, saimnīceibys pogolmā ir fiļmātys daudzys filmys.

Atsagrīžūt pi sarunys par gida dorbu, Ilga pajūkova, ka vaira navar saskaiteit, cik tūs maršrutu izveidōts, lai gon dažūs jei cīmeņus vairs navad, deļtam ka pīrūbežā nalegalūs migrantu dieļ izsludynōta ōrkōrtys situaceja.

Saime dūd spāku

Mōja ir mōja, bet svareigōks ir cylvāks. Lai paleidzātu obim dālim pōrvarēt smogys slimeibys, Ilga atroda specialistus, poša vuicejōs, i tagad ir prīceiga, ka dāli ir vasali i leli paleigi “Bitēs”.

Obi atsacerēja, kai Ludzys nūvoda cylvāki, i jū saime, pyrmī Latvejā uzjēme Ukrainys biegļus, sazīdova kotrs kū varēja – pōrtyku, drēbis, sagys, naudu; pošvaļdeiba īdeve mōjūkļus. Mes, latgalīši, asam izpaleidzeigi ļauds, tys myusim īvuiceits nu babeņom i dzedim, i vacōkim, – tai Ilga.

Lai kas tamā pasaulī nanūtyktu, saime dūd spāku, soka Ilga i Jurs. “Mes kūpā i kotrs atseviškai prūtam daudz kū, i dolomīs ar sovom zynōšonom ar pōrejū pasauli. Pi myusim kotru godu atbrauc ap 5000 cylvāku. Pasaverit – myusim pļovā aug taidys zōlis, kas nav “Sorkonajā grōmotā”, bet tōs ir unikalys. Mes izmontojam senōkōs latvīšu garšvīlys (maņ dōrzkūpja-agronoma diplomdorbs Bulduru tehnikumā beja par garšaugim). I myusim ir tik daudz jaunu recepšu syrupim i zaptem, tikai vajag drupeit vairōk laika. Bet ir labi. Mes asam sovā saimē, sovā sātā,” Ilga prīcojās.