Ruslana Žorža – iedvesmojoša jauniešu līdere
Ruslana Žorža ir iedvesmojoša līdere – Ludzas novada Zilupes Bērnu un jauniešu centra jaunatnes darbiniece, Zilupes jauniešu iniciatīvu grupas vadītāja, aktīva Zilupes iedzīvotāju konsultatīvās padomes locekle un nupat pabeigusi bakalaura studijas Mākslas menedžmenta programmā Daugavpils Universitātē. Ruslana ir arī deju kolektīva vadītāja un pati aizrautīgi dejo tautas dejas, ar savu piemēru iedvesmojot jauniešus iesaistīties kultūras un sabiedriskajā dzīvē. Par viņas ieguldījumu jauniešu līdzdalības veicināšanā un sabiedriskajā aktivitātē liecina arī apbalvojums – 2021. gadā viņa ieguva “Ludzas novada Jauniešu Gada balvu” nominācijā “Gada jauniete”.
Jūs esat ļoti sociāli atbildīga un aktīva – ieskicējiet savu ikdienu.
– Es esmu jaunatnes darbiniece Ludzas novada Bērnu un jauniešu centrā šeit, Zilupē. Te bērniem nav daudz ārpusskolas nodarbību un pulciņu iespēju, ir tikai Zilupes Mūzikas un mākslas skola, bērnu un jauniešu tautas deju kolektīvi. Šeit es arī vadu un esmu līdere Zilupes jauniešu iniciatīvu grupai, kur mums ir aktīva komanda, ar kuru kopā strādājam, organizējam vietējiem jauniešiem dažādus pasākumus, meistarklases, radošās darbnīcas, manā paspārnē ir deju grupa “Adrenalīns”, un šie jaunieši arī brīvprātīgi palīdz un iesaistās mūsu iniciatīvās un pasākumos, ko rīkojam jauniešiem.
Kas pamudina aktīvi iesaistīties darbā ar jauniešiem un citās sabiedriskajās aktivitātēs?
– Kad es vēl mācījos Zilupes vidusskolā, mana māsa sāka strādāt Zilupes Bērnu un jauniešu centrā, tāpat kā tagad es, par jaunatnes lietu speciālisti, un mēs kopā izveidojām jauniešu iniciatīvu grupu. Tā lēnām un pakāpeniski sākām strādāt un darīt, lai attīstītu un iekustinātu mūsu Zilupes jaunatni, lai viņiem būtu iespēja kvalitatīvi pavadīt savu brīvo laiku. Domāju, mums tas ir veiksmīgi izdevies, jo Zilupes jauniešus zina arī ārpus Ludzas novada.
2021. gadā jūs ieguvāt nomināciju “Gada jaunietis” – ko jums nozīmē šī nominācija un kā tā ietekmēja jūsu turpmāko ceļu?
– Togad mēs ļoti daudz strādājām, un es biju ļoti gandarīta, ka mani ieraudzīja un novērtēja, man bija liels prieks un gods saņemt šo balvu. Šogad viens no mūsu jauniešiem ieguva šo balvu, un patiesībā man bija vēl lielāks prieks par to, nekā tad, kad pati to saņēmu, jo es palīdzēju šim jaunietim būt aktīvam un redzamam Zilupē un Ludzā. Šādi panākumi mani motivē un mudina strādāt vēl vairāk.
Kā jūs raksturotu Zilupes jauniešus, kādi viņi ir?
– Viņi ir enerģiski un traki. Mūsu jauniešu deju kolektīvu sauc “Tracis”, un, manuprāt, tas ir labākais vārds, lai mūs raksturotu. Mūsu jaunieši ir arī ļoti talantīgi, radoši, komunikabli – es vienmēr esmu teikusi, ka viņi ir paši labākie! Varbūt mums ir viens mīnuss, ka mums reizēm ir bail runāt latviešu valodā, jo lielai daļai dzimtā valoda ir krievu valoda, un, lai gan mēs zinām latviešu valodu, iespējams, mūs reizēm sabremzē bailes kļūdīties un tikt nosodītiem. Bet, neskatoties uz šo valodas barjeru, Zilupes jaunieši grib komunicēt un iesaistīties it visā.
Kādas vēl ir vajadzības vai izaicinājumi, ar kuriem sastopas jaunieši pierobežā?
– Iespējams, tas, ka mēs esam ļoti tālu no tuvākās valstspilsētas un vispār no visām lielajām pilsētām. Piemēram, skolai vest bērnus tālākās ekskursijās ir finansiāli izaicinoši. Mūsu Zilupes jauniešu iniciatīvu grupai finansiāli palīdz Izglītības iniciatīvu centrs Jēkabpilī, viņiem ir projekts “Darbīgās kopienas”, tieši ar viņu palīdzību mēs varam noorganizēt mūsu lielāko ikgadējo pasākumu ar nosaukumu “Radošums zaļumos”. Visus pārējos pasākumus gan mēs organizējam un rīkojam paši, darām visu ar savām rokām, izmantojam savu naudu. Bet pieļauju, ka šīs problēmas ir visur, ne tikai pierobežā.
Jūs darbojaties arī Zilupes iedzīvotāju konsultatīvajā padomē – cik aktīvi ir vietējie iedzīvotāji?
– Mēs tikai pavasarī sākām strādāt un sākām ļoti aktīvi. Patiesībā bija ļoti grūti, jo es paralēli beidzu studijas Daugavpils Universitātē, bet mums ir izveidojusies ļoti laba komanda, lielisks priekšsēdētājs un vietnieks – Mihails Martinovs un Anatolijs Lapiks. Mēs tiešām ļoti cenšamies strādāt aktīvi, bet problēma ir tā, ka mēs zinām, ko mēs gribam, bet īsti nezinām, ko grib Zilupes iedzīvotāji. Mums ir pastkaste veikalā, kurā cilvēki var iemest savus ierosinājumus, vēlmes, vajadzības, bet līdz šim brīdim tur nav vēl neviena ziņojuma. Mums ir bijušas arī atklātās padomes sēdes, bet arī tām nav atsaucības no iedzīvotājiem. Vai tās ir bailes vai varbūt domas, ka tam nav jēgas, es nezinu. Tikmēr mēs arī paši vēl mācāmies un mēģinām saprast, ko mēs varam un ko drīkstam darīt, jo ne viss ir mūsu kompetencē.
Ko jūs vēlētos, lai saprot tie, kas nekad nav bijuši Zilupē vai Latgales pierobežā?
– Man ļoti gribētos, lai šeit būtu attīstītāks tūrisms un lai cilvēki nebaidītos no pierobežas. Pirms kāda laika mums bija projekts ar jauniešu organizāciju “Klubs “Māja” – jaunatne vienotai Eiropai”, un viņu pirmais jautājums bija – vai jums nav bail dzīvot pierobežā, tik tuvu Krievijai? Nē, pagaidām nav bail šeit dzīvot. Mums šeit ir interesanti, ir attīstība, un pie mums noteikti ir vērts braukt, lai redzētu Zilupes skaistumu, brīnišķīgo dabu un labsirdīgos cilvēkus.
Daudzi izvēlas braukt prom no pierobežas un Latgales. Kāpēc un kā viņus motivēt palikt šeit dzīvot?
– Patiesībā man nav atbildes uz šo jautājumu, jo es pati gribu turpināt studijas Rīgā un es nezinu, vai es atgriezīšos. Šeit nav darbavietu, un tas ir lielākais klupšanas akmens. Esmu dzirdējusi, ka mums šeit būs jauna viesnīca, kur noteikti būs jaunas darbavietas vietējiem iedzīvotājiem, un tas ir labi. Bet, kā motivēt jauniešus šeit palikt, es tiešām nezinu, jo es pati neesmu vairs tik ļoti motivēta šeit palikt, arī mans tētis dzīvo un strādā Anglijā.
Kā jūs redzat Zilupi pēc desmit gadiem un kādu lomu jūs vēlētos tajā spēlēt?
– Man tiešām gribētos redzēt, ka šeit viss ir lieliski, lai viss attīstītos, cilvēkiem būtu darbavietas, lai mūsu skola strādātu un tajā būtu daudz bērnu. Man sāp sirds par to, jo, kad es vēl mācījos šeit, un tas bija ne tik senā pagātnē, vēl likās, ka bija dzīvība, bet tagad viss sāk pieklust... Tomēr, lai šeit viss izdotos, tas jau nav atkarīgs tikai no zilupiešiem vien, bet pēc novadu apvienošanas arī no Ludzas novada pašvaldības. Es negribētu teikt, ka tagad viss ir sliktāk, bet uzmanības mums noteikti ir mazāk. Patiesībā šķiet, ka šobrīd jaunieši pat sāk pamazām vairāk palikt savā dzimtajā pusē, nekā tas bija pirms kāda laika. Man noteikti nav bail atstāt šo vietu, jo bez manis nekas neapstāsies, šeit ir jaunieši un aktīvi cilvēki, kuri darīs visu, lai aktīva dzīve turpinātos.
Gundas Katrīnas Voveres foto
Priesteris Vitālijs Filipenoks ar pētnieka un galdnieka talantu
Zilupes, Pasienes, Briģu, Istras un Lauderu katoļu draudžu prāvests Vitālijs Filipenoks uztur ne tikai garīdznieka kalpošanu, bet arī īsteno dažādus projektus un organizē saimnieciskus darbus ar mērķi pētīt un atjaunot sakrālo mantojumu, proti, dievnamus, kapličas, krucifiksus... Viņš arī pēta dievnamu vēsturi un priesteru dzīvesstāstus. Sarunā priesteris uzvēra, ka to visu dara Dieva godam.
Atgriezās dzimtās Zilupes draudzē
“Esmu piedzimis šeit, Zilupes apkaimē, un Zilupes katoļu draudze ir mana dzimtā draudze. Dzīvojām gan Zilupē, gan vecmammas mājās laukos pie Pasienes, ģimene bija ticīga, tāpēc gājām uz Zilupes un Pasienes katoļu baznīcu. Kad mācījos Zilupes vidusskolā, sāku piekalpot par ministrantu baznīcā, tobrīd Zilupes baznīcā par prāvestu kalpoja Aigars Bernāns. Gāju uz Svēto Misi katru dienu, bet svētdienās braucām ar priesteri arī uz citu draudžu baznīcām.
Tieši tad jau apzināti iesaistījos draudzes dzīvē, sāku lasīt Svētos rakstus, apmeklēju rekolekcijas, apzinājos, ka man patīk veidot attiecības ar Dievu. Domājot par dzīves jēgas meklējumiem, vēlējos, lai man ir kas tāds, kas ir paliekošs, nezūdošs, un tā pamazām ieinteresējos par priestera aicinājumu.
Pēc Zilupes vidusskolas iestājos Rīgas Garīgajā seminārā. Tur studēju sešus gadus, pēc tam, studijas noslēdzot, bīskaps Jānis Bulis mani Rēzeknes Jēzus Sirds katedrālē iesvētīja par priesteri un uzreiz norīkoja kalpot turpat katedrālē par vikāru, kur mana kalpošana ilga piecus gadus. Pēc tam vienu gadu biju vikārs Preiļu katoļu draudzē. Visbeidzot bīskaps mani nozīmēja par prāvestu dzimtajā Zilupes katoļu draudzē. Tas bija Covid-19 pandēmijas laiks. Sākumā man bija jākalpo Zilupes un Pasienes katoļu draudzēs, tad bīskaps uzticēja arī Briģu, Raipoles, Rundēnu, Lauderu un Istras draudzes, un šobrīd es kalpoju Zilupes, Pasienes, Briģu, Istras un Lauderu draudzēs,” pastāstīja priesteris.
Pēta sakrālo mantojumu
Šovasar Vitālijs Filipenoks vietējo Istras pagasta kopienu iepazīstināja ar savu pētījumu par Istras Jaunavas Marijas Bezvainīgās ieņemšanas dievnama un draudzes vēsturi. Dievnams Istrā iesvētīts pirms 85 gadiem, bet pirmās liecības par katoļticību Istrā datētas ar 17. gadsimtu. Pirms tam, 2022. gadā, izdota viņa grāmata par Pasienes pagastā dzimušo priesteri, Rīgas Garīgā semināra pasniedzēju, floristu un publicistu Viktoru Terenkeviču. Vaicāts, ko pēta šodien, priesteris pastāstīja, cik unikāls ir Pasienes katoļu dievnams un tā klosterēka gan savā arhitektoniskajā, gan vēsturiskajā stāstā, tāpēc pēta abu šo ēku vēsturi.
Atjauno sakrālo mantojumu
Vitālijs Filipenoks saka – kur vēsture un fakti, tur rodas sasaiste ar restaurāciju, turklāt viņš mīl strādāt ar rokām, sevišķi mīļi ir galdnieka darbi jeb darbošanās ar koku, ko viņš sauc par meditāciju. Pasienes dievnamā pie Dievmātes altāra var apskatīt krucifiksu, ko viņš veidojis no koka kā pateicību Dievam par priestera aicinājumu. Priesterim ir sava neliela darbnīca Zilupes baznīcas kurtuvē ar paša radītu darbagaldu, kas darbojas pēc 3D printera principa tikai ar koku. Interesanti, ka Vitālijs Filipenoks darinājis jau desmitiem krucifiksu, tie Latgalē rotā gan dievnamus, gan ceļmalas.
Jāiestarpina, ka pirms šīs sarunas viņš atjaunoja koka solu, kas atradīsies pie Pasienes baznīcas. “Tas man nemaksāja teju neko – sols tapa no nogrieztā koka, kas bija atvests malkai, man vienīgi bija jānopērk skrūves un krāsa. Tagad pie baznīcas veco solu nomainīsim ar jaunu,” priesteris pauda priecīgi.
Viņš gan restaurācijas, gan atjaunošanas darbiem piesaista arī projektu finansējumu, atzīstot, ka tā ir papildu iespēja izdarīt kaut ko vēl labāk un vēl vairāk, lai sakrālo mantojumu saglabātu nākamajām paaudzēm.
Multikulturālā Austrumu pierobeža
Priestera kalpošana Austrumu pierobežā atšķiras no kalpošanas vietās, kas ir tuvāk Rīgai un lielpilsētām, atzina Vitālijs Filipenoks, uzsverot, ka pierobeža galvenokārt ir lauku teritorija, un šeit, tāpat kā citviet laukos, cilvēki labi pazīst viens otru. “Tu redzi viņus ikdienā, un viņi redz tevi ikdienā, satiekamies kristībās, laulībās, bērēs... ar laiku iepazīstam viens otru. Tas nav iespējams lielpilsētās, kur dzīvo daudzreiz vairāk iedzīvotāju. Te kopiena ir draudzīgāka, un tas ir labi, taču baznīca ir viena, tāpēc arī tad, ja ir kādas nesaskaņas, cilvēkiem jāiet un jāsatiekas tajā pašā baznīcā. Tas sirdsapziņas jautājums šeit ir daudz jūtīgāks, tāpēc ir cilvēki, kas šī iemesla dēļ izvairās iet uz baznīcu.
Ja palūkojamies uz Zilupes un Pasienes draudzēm, šeit ir multikulturāla kopiena valodu, tautību, arī konfesiju ziņā. Šeit ir daudz jaukto ģimeņu, un retas ir tās saimes, kur būtu tikai katoļi vai tikai pareizticīgie. Mēs zinām, kas kurā draudzē – katoļu vai pareizticīgo, vai vecticībnieku – notiek, kā jākristī bērni vienas vai otras konfesijas baznīcā, jo viss ir cieši saistīts,” pastāstīja Vitālijs Filipenoks.
Multikulturālai kopienai raksturīgas daudzas valodas, tāpēc arī priesteris Svētās Mises vada vairākās valodās – latgaliski, latviski, krieviski un poliski.
Cik droši jūtas robežnieki?
Priesterim ir savs vērojums par drošību Austrumu pierobežā: “Esmu piedzimis un dzīvojis laukos, mūsu lauku māja atradās 200 m no tagadējās Krievijas robežas. Ļoti labi atceros (lai arī biju vēl bērns), kā atjaunoja Latvijas valsts neatkarību un kā slēdza valsts robežu. Gar mūsu māju stiepās ceļš, atbrauca ekskavators un pārraka to, turpat uzlika dzeloņdrāti, lai neviens tur vairs nebrauktu, pēc tam uz robežas sāka strādāt robežsargi. Atceros, ka mana vecmamma puišus, kas staigāja gar robežu Latvijas armijas formastērpos, cienāja ar pienu... Vēlāk uz robežas attīrīja joslas, tā stiepās uz mūsu zemes, tāpēc piešķīra zemi kompensācijā. Robeža un robežsargi bija mūsu ikdiena. Pakāpeniski šajā robežas pusē mājas palika tukšas, viss aizauga, tagad šeit ir augsts metāla žogs. Cilvēki saka – ja kāds no Krievijas brauks pāri robežai, tad viņi neapstāsies pie mums, jo dosies uz lielākām pilsētām; ja laidīs dronus, tad tie lidos mums pāri. Citi pauž neizpratni par jauno likumprojektu “Pretmobilitātes infrastruktūras izveides likums”, kas ļauj valstij atsavināt privātās zemes armijas vajadzībām, daži pat pajoko – ko tu apstrādā savus laukus, ja tos vienalga atņems. Tas viss šobrīd ir daudz aktuālāks par to, cik droši viņi jūtas šeit, Austrumu pierobežā. Cilvēku prāts šeit ir vairāk nodarbināts ar praktiskiem, sadzīviskiem jautājumiem, tostarp to, vai būs darbs, kāda nākotne ir maniem bērniem utt.”
Vitālijs Filipenoks uzskata, ka pierobežas pašvaldībām un iedzīvotājiem vēl vairāk jāattīsta tūrisms, jo šeit ir ko redzēt – pretī debesīm slejas dažādu konfesiju baznīcas, redzama dabas pērle starp diviem ezeriem – Grebļa kalns, kas veidojies, kūstot ledājiem, un kur ir reti biotopi, taureņi, kas sastopami tikai tur, šeit dzīvo dažādu tautību cilvēki, interesanta ir viņu valoda un kultūra. “Aicinu biežāk apmeklēt pierobežu, jo šeit ir ko redzēt un piedzīvot,” aicināja priesteris intervijas izskaņā.
Komentāri