“Rēzeknes Vēstis” kopā ar laikrakstu “Diena” un vairākiem reģionālajiem medijiem piedalās projektā “Robežnieki – Latgales stiprie ļaudis”. Tāpēc šoreiz stāstīsim par RĒZEKNI un RĒZEKNES NOVADU.
Rēzeknes novads atrodas pašā Latgales viducītī, un tā nav tikai vieta kartē. Tās ir mūsu mājas, mūsu saknes, mūsu spēks. Un Latgale, Latvija dzīvo mūsos tik ilgi, cik mēs viņu sargājam, kopjam un iedzīvinām ikdienas darbos.
Šodien mēs dzīvojam laikā, kad mums visiem neatkarīgi no amata vai dzīvesvietas ir viena kopīga atbildība – stiprināt Latviju. Gan ar darbu, gan ar sirdi.
Mums ir sava koncertzāle, viena no labākajām Latvijā, kuras skatuvi iecienījušas pasaules mēroga zvaigznes. Tā ir vieta, kur cilvēki pulcējas, lai smeltos iedvesmu, atcerētos, kas mēs esam, un justu kopības spēku. Katrs koncerts, katra izrāde un pasākums ir kā tilts starp paaudzēm. Kultūra nav greznums – tā ir nepieciešamība.
Mēs lepojamies ar mūsu zemniekiem, lauksaimniekiem. Viņu darbs nav tikai maize uz galda – tā ir arī ticība savai zemei. Lauksaimnieka darbs ir smags, bet bez viņa darba nav lauku, nav Latvijas. Katrs sējums – tā ir ticība rītdienai.
Un tikai visi kopā mēs veidojam šo valsti.
“gors” – vairāk nekā koncertzāle
Saruna ar Latgales vēstniecības “GORS” vadītāju Diānu ZIRNIŅU
Latgales vēstniecība “GORS” kopš atklāšanas 2013. gadā kļuvusi par vienu no nozīmīgākajām kultūras vietām Latvijā. Tā nav tikai koncertzāle ar izcilu akustiku, bet arī radoša telpa, kur Latgale sastopas ar pasauli, saglabājot savu identitāti un vienlaikus atveroties jaunām idejām.
Diāna ZIRNIŅA – Latgales vēstniecības un SIA “Austrumlatvijas koncertzāle” vadītāja Rēzeknē – harismātiska, sabiedriska un enerģiska, viņa vienlīdz viegli atrod kopīgu valodu gan ar pasaules mēroga zvaigznēm, gan ar savas dzimtās pilsētas iedzīvotājiem. Patiesa Rēzeknes un Latgales patriote, Diāna ar lepnumu nes latgalisko kultūru pasaulē, padarot “GORU” par reģiona radošās dzīves simbolu.
Jau daudzus gadus tieši viņas vadībā koncertzāle “GORS” kļuvusi par īstu Latgales kultūras vēstniecību – šeit notiek koncerti, festivāli, semināri un izstādes, kas piesaista apmeklētājus no visas Latvijas. Diāna pēc savas dabas ir darbaholiķe: vienmēr kustībā, vienmēr ar jaunām idejām un projektiem. Viņas biogrāfijā ir deju soļi tautas deju ansamblī “Dziga”, kas iemācīja mīlēt tradīcijas un strādāt komandā.
Radoša, iedvesmota un atvērta jaunajam, viņa prot pārvērst katru pasākumu par notikumu, bet katru tikšanos – par iedvesmas avotu. Tieši tāpēc mēs nolēmām aprunāties ar Diānu par to, ar ko šodien dzīvo “GORS”, kādi projekti viņu iedvesmo un ko nozīmē būt latgaliskās kultūras vēstnesim mūsdienu pasaulē.
Par “GORA” ceļu, izaicinājumiem un nākotnes sapņiem stāsta tā vadītāja Diāna ZIRNIŅA.
PROJEKTS “GORS” KĀ KULTŪRAS INOVĀCIJA
– Jūs jau no paša sākuma vadāt pirmo reģionālo koncertzāli Latvijā, kas kļuvusi par augsta līmeņa kultūras centru ar izcilu akustiku. Kā radās “GORS”? Kāds bija sākums? Kā jūs nokļuvāt šīs grandiozās struktūras vadībā?
– Katram iesaistītajam ir savs stāsts par to, kā radās koncertzāle “GORS”, jo tās tapšanā bija vairāki posmi, sākot no politiskā lobija, turpinot ar idejas izstrādi un projekta īstenošanu dzīvē. Šajā visā būtiska bija valsts apņemšanās veicināt profesionālās mākslas pieejamību reģionos, sekmējot daudzfunkcionālo koncertzāļu būvniecību Rēzeknē, Cēsīs un Liepājā.
Patiesībā par koncertzāli pirmā sāka runāt Liepāja, un toreizējai kultūras ministrei Helēnai Demakovai radās rosinājums nevis domāt par vienu reģionu (kā tas dažreiz notiek), bet līdzīgi kā Igaunijā un Skandināvijas valstīs – rūpēties par mūsdienu prasībām atbilstoša kultūras piedāvājuma nodrošināšanu visos Latvijas novados. Ne mazāk būtiski ir tas, ka koncertzāles Latvijā tika būvētas arī tāpēc, ka akadēmiskās mūzikas atskaņošanai trūka akustiski atbilstošu telpu, kurās varētu uzstāties dažāda lieluma un sastāva kolektīvi. Secīgi tikpat būtiska bija arī konkrēto pašvaldību gatavība izbūvēt koncertzāles un rūpēties par to darbību, paredzot arī finansējumu. Rēzekne koncertzāļu vilcienā “ielēca” pēdējā, bet savu darbu paveica pirmā, un nu varam lepoties ar patiesi izcilu infrastruktūru, kas joprojām būtiski atšķiras un dažviet nav pārspēta.
Tomēr nekas jau nebeidzas ar ēkas izbūvi un iekārtu uzstādīšanu. Šī ēka ir jāpiepilda ar kultūras norisēm, notikumiem, konferencēm, jāpulcina cilvēki, lai to pilnvērtīgi varētu saukt par “GORU”. Kādreiz noteikti par to varētu rakstīt grāmatu. Vien varbūt vēl jāpagaida daži gadi, jo ceļš uz koncertzāli bija nevienkāršs un arī emocionāls. Un te es nerunāju tikai par sevi, bet par koncertzāles izveidē iesaistītajiem un it īpaši pilsētas vadības risku. Zināms risks varbūt bija arī koncertzāles vadību uzticēt man, šķietami šajā jomā nepieredzējušai. Par to vienā no vietējiem laikrakstiem pat bija liels raksts, ko acīmredzot palīdzēja uzrakstīt kāds, kurš domes izsludinātajā konkursā neuzvarēja. Lasīju un domāju: “Nu, un kur lai lieku savus bakalaura un maģistra diplomus ekonomikā, vadībzinātnē, mārketingā, manu studiju pieredzi ārvalstīs? Tāpat kā darba pieredzi medijos, pasākumu rīkošanā, sabiedriskajās attiecībās un projektu vadībā?” Arī mana 13 gadu darba pieredze tā laika 30 gados nevienu neinteresēja. Nedaudz jau cilvēcīgi skauž, ka citus tagad tā “nemazgā”, bet redzot, ko Rēzeknē esam paveikuši, ir ļoti laba sajūta.
– Kā jūs šodien, 12 gadus pēc koncertzāles atklāšanas, formulējat Latgales vēstniecības “GORS” misiju? Kā kopš tā laika ir mainījusies uztvere?
– Mēs esam palikuši pie sākotnējiem pamatiem – veidot un uzturēt daudzveidīgu, augstvērtīgu kultūras vidi, nodrošinot piekļuvi profesionālajai mākslai un veicinot reģiona radošo attīstību. Pamats jau nemainās – mēs nesam latgalisko kodu. Joprojām vēlamies veicināt arī latgalisko pašapziņu un gribam, lai mēs visi spējam novērtēt to, kas mums ir.
– Kā “GORS” saglabā un attīsta Latgales identitāti, neaprobežojoties tikai ar reģionālo formātu un nepārvēršoties par muzeja eksponātu?
– Latgalisko identitāti jau nesam mūsu nosaukumā, izvēloties nosaukumu “GORS”, kas latviešu literārajā valodā nozīmē “gars”. Atsauces uz latgaliešu valodu, piemēram, burta Y lietojumu, arī var saskatīt mūsu vizuālajās izpausmēs. Pirms koncerta viesiem teikt: “Vasali!” tā ir ikdienišķa lieta. Mēs uzturam latgalisko identitāti, integrējot to mūsdienīgās programmās, radot jaunus projektus, iesaistot mūzikas profesionāļus un jauniešus.
Kultūra tās dažādās izpausmēs ir nenovērtējams medijs, stāstot par latgalisko mūzikā, tēlotājmākslā, vizuālajā mākslā, skatuves mākslā. Mēs cenšamies darboties kā atvērta kultūras platforma, kur Latgale nav muzeja eksponāts, bet aktīvs kultūras spēlētājs. Tajā pašā laikā vēl ir daudz kas darāms. Un te jārunā par sadarbību, resursu pieejamību un radošo un stratēģisko prātu potenciālu reģionā. Būtībā jau uz “GORA” piemēra spilgti redzams, kā mūsu latgaliskās kultūras vērtības iegūst daudz plašāku, ārpus reģiona skanējumu. Kaut vai, piemēram, ja skatāmies uz koncertizrādi “Latgales gredzens” vai Lauras Jēkabsones folk pasiju “Francis Trasuns”.
CEĻŠ UN PERSONĪBA
– Jums ir izglītība ekonomikā, tiesību zinātnēs, komunikācijā un kultūrā. Kā šī pieredze un lomu kombinācija ietekmē jūsu vadības stilu?
– Nu re, mans pirmais maģistra grāds ir vadībzinātnē, bet kultūras izglītība man ir tāds nebeidzams un ilgstošs process. Tieši šobrīd ir doma, ka jāizbrīvē laiks un atkal jādodas studēt. Man vienmēr tas devis iedvesmu, struktūru un jaunas atziņas, spēju saskatīt zinātnes disciplīnu caurviju un pielietojamību praksē. Par savu vadības stilu pašai grūti runāt. Protams, ka to ietekmē gūtās zināšanas un pieredze, bet te lielu lomu tomēr ieņem personiskās īpašības. No tām nekur neaizbēgsi. Tagad jau stilīgi uzdot jautājumus mākslīgajam intelektam. Un par manu vadības stilu tas saka, ka tam piemīt degsme un neatlaidība, multidisciplināra pieredze, mērķtiecīga vīzija un iedvesmojoša vadība, kā arī elastība un kopienas iesaiste. Es pati teiktu, ka ikdienā esmu liberāla un dodu komandai brīvību strādāt patstāvīgi, taču saglabāju stingru kontroli pār rezultātiem un, ja darbs nav paveikts, es kļūstu ļoti prasīga un kategoriska.
– Kāds bija visnegaidītākais pavērsiens jūsu karjerā?
– Iespēja ne tikai vadīt, bet arī veidot Latgales vēstniecību “GORS”, kas ir pirmā reģionālā koncertzāle Latvijā.
RADOŠUMS UN REĢIONĀLĀ KULTŪRAS LĪDERĪBA
– Kā ģimene un meitas piedzimšana ietekmēja jūsu prioritātes un darbu?
– Pozitīvi (smaida). Vēl viena šķautne, caur kuru skatīties uz pasauli. Vēl viena iespēja iemācīties balansēt ģimenes dzīvi un darbu, ko arī mīlu. Jokoju, ka līdz ar Agneses piedzimšanu vairs neesmu 24/7 “GORĀ”. Bet es arī caur viņu redzu, kā kultūras piedzīvošana ietekmē bērnus. Un tas ir vērtīgi.
– Kas jums ir galvenais – kultūras misija, milzīgas ēkas pārvaldīšana vai kvalitātes nodrošināšana?
– Cits bez cita nevar. Kultūrā jau mēs visi strādājam ar misijas apziņu. Kvalitāte un iesaiste vienmēr būs svarīga. Nu bet bez saimnieciskām un piezemētām lietām, t. sk. infrastruktūras uzturēšanas, nekas jau nevarēs notikt. Man labā nozīmē patīk šī savādā situācija, kad jāspēj paturēt tas viss vienkopus. Garlaicīgi nav. Ir interesanti.
– Kā “GORS” saglabā un attīsta Latgales identitāti, nenoslēdzoties tikai reģionālajā formātā?
– Šis laikam jājautā visiem Latgales kultūrā esošajiem. Paši sev arī uzdodam šo jautājumu un redzam, ka gan mūsu rosināti, gan mūsu iedvesmoti ir tik daudz vērtīgi notikumi, kas latgalisko nevis iekonservē šaurā reģionālā ietvarā, bet, tieši otrādi, nes pāri robežām. Tie ir starpžanri, mākslinieku un radošo cilvēku sadarbības. Visu pat neuzskaitīt. Skaidrs, ka Latgaliešu kultūras gada balvas “Boņuks” organizēšana un norise ir centrālais notikums. Un tieši tajā mēs sastopamies ar pašu latgaliešu pretstatītiem viedokļiem. Nereti redzam, cik emocionāli uztver šķietamos “ienācējus” latgaliskajā. Es nedomāju, ka mums jāveido latgaliskais rezervāts. Dažkārt pārsteidzoši redzēt, cik ļoti kāds cenšas šķirot to, kuram ir tiesības un kuram nav tiesību skarties latgaliskajam klāt. Un tad paiet laiks, norimstas emocijas, un mēs lasām, klausāmies un novērtējam tik daudzus brīnišķīgus, paliekošus darbus. Latgaliskais nav ierobežojams ģeogrāfiskajā piederībā. Un tik daudz Latvijā brīnišķīgu cilvēku ir devuši savu pienesumu, savu skatījumu un interpretāciju latgaliskajam. Esam piedzīvojuši un arī līdzdarbojušies vairākos nozīmīgos pasākumos, kuriem skanējums ir plašs. Jau sākot no mūsu atklāšanas koncerta, skanot latgaliešu valodai, līdz pat pēdējiem notikumiem, piemēram, folkpasijai “Francis Trasuns”, Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra festivālam “Vasarnīca”. Tam seko citi jaundarbi, izstādes, koncertiestudējumi.
– Kurus “GORA” projektus jūs uzskatāt par nozīmīgākajiem un kāpēc?
– Strādājot 12 gadus, šis nekad nebūs atbildams jautājums. Mums ir tāda notikumu dažādība tik dažādos žanros, ar tik dažāda mēroga mākslas personībām. Un visi ārkārtīgi vērtīgi. Vienkāršāk uzskaitīt būtu tos notikumus, kas tādi nav, ir ikdienišķi un pārejoši. Bet mans uzdevums nav nopelt, bet censties pašai mācīties un celt.
– Ja “GORAM” nebūtu nekādu budžeta ierobežojumu, ko jūs darītu vispirms?
– Netērēju laiku šādiem nereāliem sapņiem. It īpaši tik jutīgos finansiālos un politiskos apstākļos. Man patīk sapņot, bet es labāk enerģiju tērēšu lietderīgāk. Skaidrs, ka manas prioritātes būtu cilvēki, programma, infrastruktūra un iesaiste.
– Vai jums ir krīzes pārvarēšanas “formula”?
– Man zināmā mērā patīk krīzes, jo, lai izkļūtu no tām, jārod jauni risinājumi. Formulas nav. Protams, tu centies paredzēt krīzes un to, kā rīkosies. Bet tad atnāk tā krīze un tu uzzini reālos apstākļus. Šādos brīžos svarīga gatavība un elastība. Lai gan, ja godīgi, krīzes ne vienmēr tikai stiprina. Tās māk arī izsmelt. Un tad ir jautājums, cik ātri tu atgūsti savu resursu un palīdzi atgūties citiem.
CILVĒKI UN IEDVESMA
– Jūs teicāt, ka iedvesmojaties no cilvēkiem. Vai ir kādi konkrēti piemēri, kad tikšanās ar kādu cilvēku mainīja jūsu uzskatus?
– Man tiešām ir veicies ar sastaptajiem cilvēkiem. Kāds ar skaļāku vārdu, kāds ne tik skaļu, bet ir mani mācījuši, iedvesmojuši, stiprinājuši. Gan mani skolotāji un pedagogi, gan darba devēji, gan kolēģi. Un, protams, arī mūsu cilvēki, ar kuriem lepojamies visā pasaulē. Uzskatus gan neesmu mainījusi, drīzāk saskatījusi jaunas šķautnes. Protams, ir neaizmirstami mirkļi. Esmu pateicīga par iespēju pārmīt dažus vārdus, kas bieži vien ir vairāk nekā garas sarunas, ar maestro Raimondu Paulu, režisoru Jāni Streiču. Man atmiņā vienmēr paliks pēckoncerta mirklis no Ivetas Apkalnas, Bavārijas radio orķestra koncerta, kad piesēsti blakām joprojām sajūtās klātesošajam diriģentam Marisam Jansonam un saproti – esi vairākus centimetrus virs zemes. Un tu nerunā tikai par pasaules koncertzālēm, tev jautā: “Kā tas nācies, ka jums Rēzeknē ir tik brīnišķīga koncertzāle sanākusi?” Un tādu mirkļu ir daudz. Vienkārši tie jāsaskata.
– Kāds kompliments par “GORU” visvairāk palicis atmiņā?
– Tādu ir daudz. Nevarēšu atbildēt. Man patīk tā WOW sajūta, ko joprojām bieži redzam kā no apmeklētājiem, tā arī māksliniekiem.
– Kā jūs atpūšaties no darba, ja dzīvē ir tik daudz notikumu? Kas dod jums spēku?
– Es nevaru sūdzēties, ka mani piedzīvotie notikumi ir smagnēji. Gluži otrādi. Bet mainīt ikdienas rutīnu noteikti vajag. Un to vislabāk ir izdarīt, vismaz uz dažām dienām kaut kur dodoties prom. Vai nu tas būtu vienas dienas izbrauciens gar robežu uz Viļaku, vai koncerts Tallinā, vai brauciens ar vilcienu uz Varšavu.
– Ko par “GORU” rakstīs mūsu avīze pēc desmit gadiem?
– Tie ātri paskries. Varbūt par to, ka pērkam jaunu aprīkojumu, atklājam arvien vairāk pasaules mēroga zvaigznes, te notiek festivāli un cilvēku straume neizsīkst. Mūsu restorāns ieguvis Mischelin zvaigzni. Ir papildus izbūvēta mājīga kinozāle. Nu un daudzi valsts līmeņa pasākumi notiek te, arī ātrvilciens un ātrgaitas šoseja palīdz cilvēkiem daudz ērtāk te nokļūt. Un blakus darbojas neliela lidosta. Un ir jauna viesnīca. Es iepriekš teicu, ka netērēju enerģiju nereāliem sapņiem, bet tas nenozīmē, ka sapņot nevajag. Vajag! Vien šim vajadzīgs, iespējams, vairāk nekā 10 gadi, un ne tikai laiks, bet arī cilvēki, kuri spēj.
– Lai tā būtu!
Diānas Zirniņas stāsts pierāda, ka kultūra nav tikai pasākumi un ēkas – tā ir ticība, darbs un aizrautība, kas spēj mainīt veselu reģionu. “GORS” šodien ir Latgales vizītkarte un vienlaikus apliecinājums tam, ka reģionos dzimst idejas ar pasaules mēroga skanējumu.
Pēc šīs sarunas gribas novēlēt gan Diānai, gan visai “GORA” komandai saglabāt degsmi, drosmi un spēju iedvesmot citus. Lai arī turpmāk koncertzāle būtu vieta, kur Latgales gars satiekas ar pasauli un kur katrs viesis aiziet mājās ar sajūtu, ka kultūra dara mūs bagātākus un stiprākus!
Projektu līdzfinansē Latvijas Mediju atbalsts fonds par valsts budžeta līdzekļiem. Sadarbības projektā piedalās mediji: «Diena», «Latgales Vietējā Avīze», «Latgales Laiks», «Ezerzeme», «Vaduguns», «Rēzeknes Vēstis», radio «Alise Plus», Grani.lv.
Komentāri