Mēs visi nākam no bērnības. Un katram no mums ir savas atmiņas par šo laiku. Vieniem tā asociējas ar vecāsmātes vārītā ievārījuma garšu. Citam tā ir saistīta ar krāsnī ceptas maizes smaržu. Brāļiem Skrindām, kā jau Latgalē pieņemts, tas varētu būt Dieva vārds un krusts. Arī tajā saulainajā sestdienā, kad kāpām Liepu Mukānu kalnā, mūs sagaidīja atjaunotais krusts, kura pakājē uzraksts uz akmens vēstīja -- Skrindu mājas. Mājas...
Lai man piedod vēsturnieki, bet, manuprāt, ka vienīgi Latgalē māju vietas tika izraudzītas novada mālainās zemes augstākajos pakalnos. Tas laikam tāpēc, lai rītos, stāvot uz mājas sliekšņa, ikvienam mājiniekam pavērtos plašāks skats uz to zemes pleķīti, ko sauc par Tēvu zemi.
Droši vien arī Skrindu māju saimnieki Donats un Apolonija, stāvot kalna galā, savai septiņu bērnu saimei mācīja mīlestību uz vietu, kuru sauc par Dzimteni. To viņi pierādīja arī darbos, jo visi septiņi bērni tika sūtīti skolās, bet trim brāļiem -- Benediktam, Kazimiram un Antonam -- bija iespēja turpināt studijas Pēterburgā.
Skrindu mājas... Tieši par mājām, atklājot krustu, runāja Augšdaugavas novada domes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Jānis Proms, īpaši pateicoties visiem, kas piedalās novadnieku piemiņas saglabāšanā, bet šī, nu jau trešā, krusta iesvētīšana liecina, ka joprojām esam stipri ticībā.
Savu svētību apliecināja arī Kalupes draudzes prāvests Antons Aglonietis. Noslēgumā aizkustinoši izskanēja Vaboles etnogrāfiskā ansambļa “Vabaļis” garīgais dziedājums, turpinot krusta dziedāšanas tradīcijas. Krusta pakājē sagūla ziedi. Vēl tikai kopēja fotogrāfija, un varam doties uz Skrindu dzimtas muzeju, kur notika vienam no brāļiem -- Kazimiram -- veltīts pasākums, kuram šogad apritētu apaļi 150. gadi.
K. Skrindam bija darbīgs mūžs -- bijis ne tikai garīdznieks, bet arī Pēterburgas Garīgā semināra profesors, vadījis Pēterburgas latviešu muzikālo biedrību, organizējis skolotāju sagatavošanas kursus, lasījis referātus un organizējis diskusijas, kuras dēvēja par „Skryndas tejas vokorim”. K. Skrindas mūža lielākais devums – avīze „Drywa” -- visilgāk pastāvējusī latgaliešu pirmās atmodas avīze. Relatīvais avīzes ilglaicīgums un izaugsme izskaidrojama ar laikraksta „Drywa” mērķiem: ticības, tautiskās (latgaliskās) apziņas, tikumības un labklājības veicināšana.
Un nu, sēžot plecu pie pleca mājīgajās Skrindu muzeja “Utragola” telpās, baudot muzeja kulināro mantojumu, klausoties folkloras kopas “Dyrbyni” priekšnesumu, kā arī literatūrzinātnieka un rakstnieka Valentīna Lukaševiča un vēsturnieka Arņa Slobožaņina paustajās atziņās par dažādās ekspedīcijās iegūtajiem faktiem, sāc saprast, cik bagāti mēs esam!
Pašlaik, kad sabiedrībā virmo neapmierinātības un tādas kā nolemtības spriedze, es lepojos un esmu sajūsmā par cilvēkiem, kas sēž man līdzās. Cilvēkiem, kas nepadodas. Manuprāt, viņu garu stiprina ticība, cerība un mīlestība. Jo tikai ticība ir tas pamats, kas ļauj izturēt visas vētras. Ticība ir brīnums, kas ļauj paveikt neiespējamo. Cerība ir dvēseles stāvoklis, kas neļauj padoties. Savukārt mīlestība ir enerģija, kas spēj vāju padarīt par stipru ceļā uz mērķi. Un vabolieši to var. Ar īsti latgalisku spītu.
Komentāri