Anastasija Grigorjeva savas sporta karjeras laikā izcīnījusi četrus Eiropas čempiones titulus un piedalījusies trīs olimpiskajās spēlēs. Šī gada maijā sportiste paziņoja par sporta karjeras beigām. Tas nebūt nenozīmē, ka tagad Anastasija atpūtīsies un par sportu aizmirsīs. Viņa saka, ka tagad drīkst runāt un paust savu viedokli, tāpēc ir apņēmības pilna pārstāvēt sportistu intereses.
Gudra un labsirdīga -- tā var raksturot šo trauslo un vienlaikus stipro sievieti.
Intervijā Anastasija Grigorjeva dalās pārdomās par bērnību, karjeru un saviem nākotnes plāniem.
-- Kāda bija bērnība un ceļš, kas savijās ar sportu?
-- Stāstot par bērnību intervijās, man katru reizi sanāk atbildēt citādāk. Bērnībā dzīvojām Nīderkūnu apkaimē, kas ir patālu no centra, un ģimenei nebija iespēju ne laika ziņā, ne finansiāli atbalstīt mani, vedot uz pulciņiem. Skolas laikā izmēģināju kādus desmit sporta veidus, gan volejbolu, gan hokeju, arī skrēju. Taču turpat, Nīderkūnos, Ļubova Kopilova atvēra interešu pulciņu fakultatīvu – teniss, novuss un daudz kas cits jauniešiem, lai kvalitatīvi varētu pavadīt savu brīvo laiku tuvu dzīvesvietai.
Vasarā, kad man bija 12 gadi, aizgāju paskatīties, kā brālis nodarbojas ar džudo, un Ļubova pie manis reāli piesējās, lai es nāku uz treniņu. Izmēģināju, sasitos un nodomāju, ka tas nav mans sporta veids. Ļubova gan visu nākamo gadu, redzot mani, sauca: „Anastasija, kāpēc tu nenāc uz treniņu!” Man bija kauns atteikt pieaugušam cilvēkam, tāpēc atgriezos. Pēc tam viss bija kā pa viļņiem – trenējos un gāju prom un tā -- uz riņķi. 2005. gadā, kad pārgājām uz brīvo cīņu, es sadraudzējos ar kolektīvu un tas bija uz palikšanu. Kopā jutāmies kā ģimene, nākot no nepilnas ģimenes, man bija ļoti svarīga savas kopienas sajūta. Ļubova, manuprāt, katrā bērnā redz potenciālu, kaut ko īpašu. Cilvēks ar plašu sirdi, kura bērniem pati pirka apavus, ēdināja un deva vairāk nekā vienkārši trenere -- viņa bija blakus. Runājot par finansēm, man ļoti patika džudo, bet es nevarēju to finansiāli atļauties, vasarā strādāju, lai pēc tam varētu piedalīties sacensībās. Arī tagad uzskatu, ka pilsētā šis sporta veids pamests novārtā.
-- Kas motivēja censties un uzvarēt?
-- Mana lielākā motivācija sporta karjeras sākumā bija šī kopienas sajūta, atbalsts un, protams, rezultāts. Pirmajā Eiropas čempionātā man šķita, ka pieveikšu visas pretinieces un braukšu mājās. Pēc tam, kad divās cīņās neieguvu nevienu punktu, sapratu, ka kaut kas ir jāmaina. Ieraudzīju, kāds līmenis ir pasaulē, tāpēc uzstādīju mērķus, pirmkārt, pierādīt sev, ka es varu. Jebkurā nodarbē nauda nevar būt motivācija, tas var būt patīkams bonuss. Pat ja man piedāvātu miljonu par olimpisko medaļu, vai es to spētu? Diez vai. Pat tad, kad man neviens nesolīja miljonu, es centos, cik vien spēju. Bieži karjeras laikā dzirdēju sakām, ka man paveicās, ka nākamreiz neuzvarēšu, ka esmu jau veca un neko nesasniegšu, tāpēc, protams, arī citiem gribas pierādīt savas spējas. Ja kaut ko varētu mainīt, tad vairāk izbaudītu visu savu sportistes karjeru, ne tikai mēģinātu kādam kaut ko pierādīt, bet otras iespējas nav.
-- Sportiste un mamma vienā personā. Kas mainījās, bērniem ienākot jūsu dzīvē?
-- Daudzi noteikti domāja, ka mana karjera ir beigusies līdz ar bērniņu ienākšanu manā dzīvē. Gribu uzsvērt, ka tas, ko teicu, trenējoties ar bērnu uz rokām, bija viens, tagad, atskatoties atpakaļ, saprotu, ka tas nebija normāli. Sieviete apvieno darbu, bērna auklēšanu, mācības, personīgo dzīvi – ārprāts. Apkārtējie saka – bet tā ir tava izvēle. Tomēr vīrietim šāda izvēle -- vai viņš grib būt tikai tēvs vai arī vienlaikus strādāt -- nav jāizdara. Kurš ir teicis, ka dzemdības atjauno sievietes ķermeni? Veselība, emocionālais stāvoklis ir iedragāts, kauns prasīt palīdzību. Sporta karjeras laikā man bija pārliecība, ka es nedrīkstu žēloties, man vienmēr ir jāsmaida un jārāda, ka ar visu tieku galā. Lielākā daļa sportistu tikai parāda pozitīvo ikdienas pusi, jo, pasakot par grūtībām, sabiedrība sāk „noēst”. Ja varētu atgriezties pagātnē, es neko nemainītu. Bērni ir vislabākais, kas var notikt cilvēka dzīvē. Māmiņām sportā būtu jāsniedz papildu atbalsts, jo ikdienā sievietēm tāpat ir lielāka slodze un sieviete un vīrietis nekad nav bijuši vienlīdzīgās pozīcijas sportā. Esmu izdzīvojusi ar savu pārliecību – es varu paļauties tikai uz sevi. Esmu tāds cilvēks, kuram vajag aktīvu ikdienu un jaunas lietas – šogad uzrakstīju maģistra darbu, esmu izgājusi dažādus pašizaugsmes kursus, nevaru teikt, ka tagad atpūšos.
-- Kādi ir nākotnes plāni?
-- Sportisti bieži vien baidās teikt, ko viņi patiesībā domā. Ir daudzas lietas, ko nedrīkst skaļi teikt, jo ir bail, ka atņems finansējumu, nelaidīs uz sacensībām, būs problēmas. Tagad, kad plānoju strādāt ar sportistiem, es vēlos būt sportistu balss, manuprāt, jāmaina struktūra. Tā ir izveidota tā, ka noteiktas lietas ir vadītāju ziņā un viņi ir epicentrā, tomēr centrā jābūt sportistiem. Tieši sportistam ir jājautā, ko viņš vēlas, ar kādām grūtībām saskaras un kā varētu risināt problemātiskus jautājumus. Protams, var turpināt klaigāt, ka vajag tikai finansējumu, tomēr realitātē sportistiem vajadzīga ne tikai nauda, bieži vien trūkst cilvēkresursu.
Savu maģistra darbu rakstīju par sportistu integrēšanos sabiedrībā pēc karjeras beigām. Mums ir atbalsts sportistiem aktīvās karjeras laikā un pensionēšanās vecumā. Mēs zaudējam lielu sportista resursu, kamēr viņš ir šajā starpposmā. Nav runa par to, ka katram jāsagatavo silta vietiņa, tomēr ir jādod pietiekami resursi, lai jau karjeras laikā varētu paplašināt savu redzesloku un sagatavotu plānu. Sportistam ir duālā karjera, viņš var mācīties un trenēties, jā, var, bet izglītība, kas iegūta 20 gados, pēc sportista karjeras beigām var būt neaktuāla, neinteresanta un arī sportistam nav nekādas pieredzes šajā jomā. Aktīvās karjeras laikā apgalvo – tev jādomā tikai par sportu! Pēc karjeras jautā – par ko tu domāji?
Ikviens no mums pats ir atbildīgs par savām izvēlēm, paši esam izvēlējušies kļūt par sportistiem, bet tā var teikt par katru profesiju. Ja jāsadala finansējums jaunajam sportistam vai tam, kurš pabeidzis karjeru, arī ir jautājums – kāpēc jāatbalsta jaunais sportists, ja viņš noteiktā vecumā nonāks tādā pašā situācijā, bez skaidra nākotnes un plāna. Jāmaina pieeja šai sistēmai. Pēc paziņojuma, ka beidzu karjeru, es atļāvos kādu laiku nezināt, ko gribu darīt, atļāvos neizvēlēties karjeru visai dzīvei.
Tuvākajā laikā vēlos strādāt augsto sasniegumu sportā. Tā kā esmu atlētu komisijas locekle, kandidēju uz Eiropas atlētu komisijas sastāva locekles amatu. Vēlos runāt un aizstāvēt sievietes sportā, viņām nepieciešams atbalsts, gan sievietēm, gan jaunajām māmiņām. Runāt par karjeras pāreju noteiktā vecumposmā, izveidot atbalsta mehānismus, lai vismaz notiktu kādas karjeras konsultācijas, lai saprastu nākotnes virzienu. Mani interesē arī koučings, tie ir instrumenti. ko es pati izmantoju karjeras laikā, tas ir psihologs, koučs. Ja es savas karjeras laikā būtu vairāk izmantojusi šos mentora pakalpojumus, šķiet, ka rezultāti būtu vēl labāki. Kā bijusī olimpiete es pašlaik saņemu šos mentora pakalpojumus un tas ir ļoti vērtīgi, notiek saruna un viss sakārtojas „pa plauktiņiem”. Ir pieejami atbalsta mehānismi, bet daudzi par to nemaz nezina. Nākotnes redzējums ir attīstīties kā mentālajam trenerim, mentoram, lai palīdzētu sportistiem, īpaši sievietēm, izdegšanas stadijā. Cilvēks ir sistēmas centrā -- tas jāatceras vienmēr.
Foto no A. Grigorjevas personīgā arhīva
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par "Anastasija Grigorjeva – sports kā piederības sajūta" saturu atbild ''Latgales Laiks".
Komentāri