Šī gada rudens Latvijai ir dāvājis košu un daudzkrāsainu lapkriti. Varbūt, tieši šeit – starp ugunssarkanām kļavām un dzelteniem bērziem -- mūsu novadu pakalnos un birzēs mīt rudens. Un kāpēc gan ne? Ne katru valsti pārstaigā tik devīgs un krāšņs gadalaiks. Un tūlīt, tūlīt mēs iesoļosim novembrī – mēnesī, ko saucam par Latvijas mēnesi.
Laikam gan ikvienu no mums šajā laikā pārņem patriotiska, latviska sajūta. Tā ir sajūta par vērtībām, kas ieliktas Latvijas valsts izveides pamatos: brīvība, neatkarība, tiesiskums, drošība, cilvēka cieņa, ilgtspēja un kopējais labumus. Tā ir mūsu valoda, kultūra un tradīcijas. Tā ir māju sajūta. Un šo māju sajūtu var radīt tikai paši cilvēki. Cilvēki, kas dzīvo mums līdzās.
Tāda ir arī Jadvigas un Jāņa Mideru ģimene Ilūkstē. Un ne tikai. Viņus labi pazīst arī Eglaines puses ļaudis, jo šī ģimene aktīvi piedalās Lašu draudzes sabiedriskajā dzīvē. Un arī šajā reizē Jadvigas kundzes ierosa sanākt kopā un atcerēties vokālā ansambļa “Sidrabrasa” pirmo uzstāšanos pirms nu jau piecdesmit!!! gadiem atrada dzirdīgas ausis arī otrajā Ilūkstes vokālajā kolektīva ”Kamenes” -- un kopābūšana varēja notikt.
Var jau teikt, ka dzied daudzas tautas un daudz, bet latviskā dziedāšanas tradīcija, manuprāt, ir iedzīvojusies latvieša apziņā kā rupjmaize un biezpiens. Un, lai arī, gadiem ejot, ir mainījies dziesmu repertuārs, aranžējumi, mainījušies dalībnieki un vadītāji, dziesmas mīlestība un prasme dāvāt prieku saviem klausītājiem dziedošo kolektīvu dalībniekos ir dzīva joprojām.
Arī tajā svētdienā, skatoties no malas, sapratu, ka šāda kopā sanākšana un vienošanās dziesmā ir vajadzīga. Vajadzīga gan pašiem dziedātājiem, gan mums -- klausītājiem. Tovakar bija viss -- dziesmas, kas mijās ar atmiņu stāstījumiem par interesantiem notikumiem gan uz skatuves, gan aizkulisēs. Par tērpiem -- kad vajadzēja likt lietā izdomu, lai uz skatuves izskatītos patiesi eleganti. Ar lepnumu tika stāstīts par uzstāšanās mirkļiem gan pašu mājās tepat novadā, gan Stendera muzejā, gan J. Jaunsudrabiņa muzejā “Riekstiņi”. Svētku gaisotni padarīja vēl siltāku brīži, kad savijās Ainas Bukas un Laimas Buķes lasītās dzejas rindas un atmiņas uzjundīja Indras Madarnieces savāktais fotoalbums. Un pašu gatavotais cienasts!
Tikšanās izskaņā brīdī, kad tika dziedāts dziesmu popūrijs, mēs, klātesošie, nevarējām palikt malā un braši dziedājām līdzi. Mēdz teikt, ka tur, kur ir, tur arī rodas. Viss tā kā dzīvē šo piecdesmit gadu laikā -- kad līdzās ikdienas mazajiem priekiem bija arī skumjas, kad ikdienas rūpes par bērniem un mazbērniem kļuva par tā brīža galvenajiem notikumiem. Lai vai kā, bet visos šajos notikumos klāt stāvēja Dziesma -- septiņas notis, kas mūsu tautai ir palīdzējušas izturēt un izdziedāt savus priekus un bēdas. Dziesma, kas tika no sirds dāvāta klausītājiem katrā koncertā.
Un tovakar Ilūkstes dziedātājas to pierādīja. Šķiroties attapāmies, ka novembris jau klauvē pie durvīm. Valsts svētku laiks. Laiks, kad zem sarkanbaltsarkaniem karogiem uzzied sarkanbaltsarkans mārtiņrožu lauks. Tas ir laiks, lai apstātos ikdienas skrējienā un atcerētos – kādā Latvijā mēs gribam dzīvot. Ir dažādas sajūtas. Tostarp arī kāda ļoti īpaša – sarkanbaltsarkana sajūta. Ilūkstieši mēdz teikt, ka vieglā zemes un pielijušo lapu smarža vēsta – laime nav tālu jāmeklē!
Komentāri