-- Esam pazīstami jau daudzus gadus, un neatceros, ka jebkad būtu redzējusi jūsu sejā skumju izteiksmi. Kā jums izdodas saglabāt pozitīvu noskaņojumu?
-- Nozīmīgs faktors katra cilvēka dzīvē ir viņa senči. Manējie ir latgalieši. Visi stāsti par Latgali ir dziļi, nereti ļoti sāpīgi un traģiski. Un ik reizi mums bija tikai vienas zāles -- ceļš uz priekšu. Visi latgalieši vienmēr gāja ar augstu paceltu galvu. Pat tad, kad bija pavisam skumji, grūti un skarbi, mēs vienmēr ticējām, ka būs arī cerības stars un viss kļūs labāk. Patiesībā, ja tev ir pavisam slikti, atrodi kādu, kam klājas vēl sliktāk, un palīdzi viņam.
-- Jūs esat cilvēks -- orķestris. Esmu jūs redzējusi dažādos ampluā. Ko jūs darāt tagad?
-- Atceros, ka manā bērnībā bija tāda rotaļlieta -- robots transformeris. Un, attiecinot šo tēlu uz sevi, varu teikt, ka es joprojām transformējos. Dzīvot Latgalē ir liela privilēģija, par kuru jācīnās bieži un katru dienu. Es transformējos radošā vidē. Ir vārdu salikums, kas man nepatīk, bet tas izskaidro, kas es esmu. Esmu multimākslinieks -- režisors, organizēju dažādus pasākumus, piedalos dažādās aktiermākslas aktivitātēs, bet pats galvenais – audzinu un izglītoju savus bērnus. Bet tajā pašā laikā es nenovelku sarkano līniju starp saviem bērniem un skolēniem, kurus mācu. Joprojām mācu bērnus Krāslavas novadā, Mūzikas un mākslas skolā, pirms tam 22 gadus strādāju par skolotāju Indras mākslas skolā. Un, starp citu, no Indras var redzēt Baltkrievijas mežus.
– Kāpēc?
– Man ir daudz iespēju aizbraukt. Dažādos laikos daudzi mani draugi pameta dzimto vietu un devās dažādos virzienos. Viņi man saka: "Māri, brauc šurp, tev nebūs jāstrādā kaut kur cehos, tu vari nodarboties ar menedžmentu." Bet es atsakos. Es ļoti labi saprotu, kas man dod nepieciešamo enerģiju, -- tā ir mana dzimtā zeme: šī apbrīnojamā Latgales zeme, šī maģiskā ainava. Latgale ir lielas vēstures krustceles, šeit valda vēsturiska daudzveidība. Šeit dzīvo apbrīnojami, interesanti cilvēki. Protams, ir arī daudz muļķu, bet kur gan viņu nav? It īpaši, ja runājam kara kontekstā. Esmu no jauna atklājis daudzus cilvēkus, īpaši šeit, pierobežā. Šeit valda patiesi pārsteidzoša brīvības sajūta. Vari iziet vēlu vakarā ārā un kliegt no visa spēka, un tas nevienu īpaši netraucēs. Esmu bijis Beļģijā, Holandē un apceļojis pusi Eiropas. Tur cilvēki dzīvo netālu cits no cita. Un šajā gadījumā zeme nomierinās vien ap trijiem naktī. Tāpēc dzīve Latgalē ir liela privilēģija. Šajā zemē ir tavas dzimtas spēks. Šeit draudzīgi dzīvo latgalieši un vecticībnieki. Tā ir nepopulāra frāze, bet tās ir pamatvērtības. Ir vēl viens faktors, kas mani notur šeit. Mana māte diemžēl nekļūst jaunāka, un es vēlos būt viņas tuvumā. Viņa var man jebkurā brīdī piezvanīt un palūgt atvest zāles. Es to izdarīšu 15–20 minūšu laikā. Man ir ļoti svarīgi redzēt, kā mana māte noveco, un es vēlos būt viņai blakus.
-- Ko vēl, izņemot spēku, jums sniedz Latgales zeme?
-- Ja runājam par cilvēkiem, Latgale ir ne tikai vēstures krustojums, tā ir arī kultūras krustojums. Šeit dzīvo slāvu tautas, latgalieši, latvieši un ebreji. Redzot šo krāsu paleti, rodas impresionistiski toņi. Šis mākslinieciskais atoms Latgalē ir ļoti jūtams. Patiesībā mūsu pierobežai piemīt maģisks skanējums. Tāpēc Latgale man sniedz nepieciešamo maģiju.
-- Vai jūs nebaidāties dzīvot blakus Krievijai un Baltkrievijai?
-- Manuprāt, tie ir nepareizi vārdi -- "baidos" vai "nebaidos". Ir vienkārši jādzīvo un jādefinē latviskās un eiropeiskās robežas. Būtu muļķīgi tagad runāt par to, ko nezinu, un visu to laiku, ko esmu šeit nodzīvojis, nomest malā tikai tāpēc, ka baidos. Mēs esam ģenētiski mantojuši spēku visu to pārdzīvot un nebaidīties, jo mūsu senči šeit jau ir tik daudz piedzīvojuši un pārdzīvojuši, ka bail par to runāt. Ir jāsaprot, ka tad, ja pie mums kaut kas notiks -- labs vai slikts --, mēs ģenētiski zināsim, kā reaģēt.
-- Ko šeit var mainīt uz labo pusi, varbūt, ar valdības palīdzību?
-- Daudzi mums Latgalē ir mēģinājuši palīdzēt. Taču ir jāsaprot vissvarīgākais: uz Latgali nedrīkst skatīties caur stereotipu prizmu. Mūsu reģiona vēsture runā pati par sevi. Tā ir spilgtāka un krāsaināka, atšķirībā no Vidzemes vai Kurzemes. Latgalieši ir dzīvojuši dažādu impēriju laikos. Centrālajā Latvijā viss bija nedaudz citādāk, tāpēc arī mūsu mentalitāte atšķiras. Tas ir pirmkārt. Otrkārt – nevar tikai runāt par Latgali, ir jābrauc šurp un jārada cita kultūrvide. Kārlis Ulmanis par to savulaik padomāja. Kārļa Ulmaņa virzienā var raidīt daudz pārmetumus. Viņš apkaroja latgalisko literatūru, daudzus lietvārdus pakārtoja latviskajam, bet vienlaikus veica lielas un svarīgas reformas. Piemēram, cilvēki, kas pārcēlās uz pierobežu, saņēma lielus aizdevumus māju un zemes iegādei, viņš būvēja skolas, viņš būvēja"gaismas pilis" skolās. Un, ja šodien dosimies uz Indru vai Robežniekiem, un visā pierobežas teritorijā, mēs redzēsim Latgalei neraksturīgās luterāņu kapsētas, kur dominē uzvārdi Bērziņš un Vītoliņš. Tas pierāda, ka reforma tolaik darbojās, un cilvēki no Centrālās Latvijas pārcēlās uz pierobežu, jo valsts to veicināja. Savukārt pašlaik mēs esam izvēlējušies amerikāņu dzīvesveidu: divi lielsaimnieki, kuriem pieder visa zeme un kuri nodarbina vietējos iedzīvotājus. Bet arī šajā gadījumā notiek fermu optimizācija. Tas nozīmē, ka, izvēloties šo amerikāņu ainavu, mēs atteicāmies no savas nacionālās ainavas. Un tad mūs vaino, ka mums trūkst latviskuma. Viņi brauc līdz Jēkabpilij, un tālāk, viņuprāt, pa ielām klīst lāči un visi dzer degvīnu. Ir jāinteresējas par vēsturi, kad runājam par Ludzu, Daugavpili un Rēzekni, un tad saņemsim atbildes uz visiem saviem jautājumiem.
-- Paldies par sarunu.
Foto no M. Suseja arhīva
Komentāri