Jau otro gadu pēc kārtas Latgales reģionālie mediji kopā ar laikrakstu "Diena" īsteno, mūsuprāt, ļoti svarīgu un aktuālu projektu "Robežnieki – Latgales stiprie ļaudis", kura mērķis ir pastāstīt, kā rit dzīve pierobežas reģionā, kas robežojas ar agresorvalstīm, pastāstīt visiem Latvijas iedzīvotājiem par mūsu reģiona stiprajiem ļaudīm. "Zilo ezeru zeme" ir bagāta ne tikai ar dzidrām un gleznainām ūdenstilpēm, zaļiem mežiem un zeltainiem labības laukiem. Tās vislielākā bagātība ir lieliskie cilvēki, kuri, neskatoties uz grūtībām un izaicinājumiem, dara brīnumus un tic gaišai nākotnei. Šoreiz stāstīsim par Daugavpili un Augšdaugavas novadu.
Jorens Dobkevičs: "Mēs runājam par problēmām, lai padarītu dzīvi labāku"
-- Joren, jūs esat daugavpilietis, vai ne?
-- Esmu dzimis un uzaudzis Daugavpilī. Mani senči šeit -- gar Daugavu, no Naujenes līdz Piedrujai -- dzīvo jau vairākus simtus gadu. Viņi ir vecticībnieki, katoļi, luterāņi, pareizticīgie, latvieši, poļi, latgalieši, krievi, ebreji. Visi ļoti dažādi, bet -- visi kopā. Latgale ir manas mājas, lai kādas tās arī būtu. Taču gan es, gan daļa mūsu "New East” komandas esam remigranti. Mēs bijām aizbraukuši, un es tajā neredzu neko sliktu, bet atgriezāmies, un tas ir galvenais. Dzīvojām ārzemēs, mācījāmies, strādājām un kādā brīdī, proti, pandēmijas laikā, kas kardināli mainīja dzīvi visā pasaulē, atgriezāmies mājās. Kāpēc es nolēmu palikt šeit? Tāpēc, ka tas ir interesanti. Tas ir sarežģīts uzdevums, problēmu risinājumu meklēšana. Tas, ar ko pašlaik nodarbojas "New East”, ir meklējumi -- kas mēs esam un ko šeit darām. Pie mums ir daudz foršu, jaunu, atvērtu cilvēku, kuri vēlas pierādīt sev un citiem, ka Daugavpilī ir iespējams būt atvērtiem un brīviem, ka ir cilvēki, kas to saprot un kuriem tas interesē, ka Daugavpilī un Latgalē ne visi ir "sarkani" un ne visi ir "vatņiki". Šeit dzīvo cilvēki, neatkarīgi no tā, vai viņi ir krievi vai latvieši, pilsoņi vai nepilsoņi, kuri pašreizējā ģeopolitiskajā realitātē atbalsta Ukrainu, nevis Krieviju. Un ar kultūras, mediju, izglītības programmu palīdzību viņi cenšas to pavēstīt un padarīt mūs stiprākus šajā reģionā. Es atceros brīdi, kad sapratām, ka viss ir ļoti slikti, ka ir sācies pilna mēroga Krievijas iebrukums Ukrainā. Šādā brīdī kļūst neiespējama mūsu sadarbība ar pašvaldības struktūrām un zināmā mērā pat ar valsts struktūrām šeit, Daugavpilī, kur ir cenzūra, kur ir pašcenzūra, kur tic Krievijas propagandai, bet mēs vēlamies sarīkot pasākumu Ukrainas vai Baltkrievijas opozīcijas atbalstam, runāt par šīm tēmām, par to, kas notiek divdesmit minūšu brauciena attālumā no mums, bet, lai to izdarītu, ir nepieciešama ne tikai telpa pārdomām, bet gan fiziska telpa. Tāpēc 2023. gada beigās -- 2024. gada sākumā atvērām mūsu organizācijas "New East” telpas, kur tagad rīkojam izrādes, izstādes, pasākumus Ukrainas atbalstam, par bēgļu tēmu, situāciju uz robežas un runājam par cilvēktiesībām. Mēs parādām, ka Daugavpils var būt citāda, tā var būt daudzveidīga: eiropeiska, latviska un atvērta. Mēs runājam par to, kas notiek patiesībā, nevis darām tikai to, kas izklaidē. Jā, tas ir biedējoši, bet tas ir svarīgi. Tāpēc organizācija "New East” ir kļuvusi par sava veida bāku tiem, kas vēlas dzīvot un atklāti runāt par visu. Un šajā brīdī es sāku justies vajadzīgs, noderīgs par spīti tam, ka heiteri raksta, ka esmu nodevējs un padevies latviešiem, vai dēvē par NATO bāzi – īsi sakot, visādas muļķības.
-- Problēmu ir daudz. Vai dažreiz negribas visu pamest un aizbraukt kaut kur, kaut vai uz Rīgu vai atkal uz ārzemēm?
-- Gribas, un ikviens laiku pa laikam izjūt šo vēlmi. Manuprāt, mums visiem ir sava veida iekšējie svari, uz kuriem sveram „par” un „pret” argumentus. Mēs esam jauni cilvēki, dažiem ir ģimene, bet gandrīz visi bez bērniem, tāpēc mums nebūtu liela problēma aizbraukt, bet kaut kas mūs tur šeit, un tā noteikti nav nauda vai lieliska karjera, ko šeit var izveidot, bet gan brīvības sajūta, ko mēs šeit varam sev radīt. Un tas ir forši.
-- Vai „New East” ir jūsu bērns, jūsu ideja?
-- Nē, tas ir dažādu cilvēku bērns, kuri dažādos dzīves un attīstības posmos ir daudz ko paveikuši. Ideja radās pirms desmit gadiem, kad kopā ar klasesbiedriem un draugiem vēlējāmies organizēt pasākumus. Toreiz mēs radījām performanci par Zolitūdes traģēdiju. Pēcāk rīkojām līdzīgus pasākumus, bet jau par Ukrainu. Organizējām mediju laboratorijas ar skolēniem un žurnālistiem, kur pievērsāmies arī medijpratībai un tās pamatiem, runājām par satura veidošanu un to, kas ir žurnālistika. Runājām ar cilvēkiem par viņu pārdzīvojumiem. Un ar šīm mazajām, vietējām iniciatīvām sākās sabiedriskās organizācijas dzīve; mēs ieguvām juridisku statusu un pateicoties tam varējām izziņot pasākumus un iesaistīt cilvēkus. Tā bija loģiska attīstība. Viss notika mērķtiecīgi, bet pie savām telpām tikām vien astotajā pastāvēšanas gadā.
-- Vai jums ir sava spēka vieta?
-- Man tās ir vairākas. Tās ir dažādas un ir atkarīgas no manām vēlmēm konkrētā brīdī. Kad vēlos sajust cilvēkus un dzirdēt pozitīvas idejas, tas ir šeit, „New East” telpās. Ja vēlos mieru un klusumu, tad tas ir velosipēds, mūzika un mežs. Ja esmu noguris no visa, tad ir laiks sapakot ceļasomu un doties kalnos.
-- Nesen Daugavpilī notikušajā medijpratības konferencē izskanēja jautājums: vai jūs šeit jūtaties drošībā? Vai jūs savā dzimtenē jūtaties droši?
-- Pēdējos gados es arvien mazāk un mazāk jūtos drošībā. Diemžēl arvien biežāk saskaros ar ksenofobiju un rasismu sava vārda, uzvārda dēļ, arī tāpēc, ka esmu no Daugavpils. Šeit jāņem vērā vairāki faktori. Ja runājam par karu, tas ir viens emociju spektrs. Otrs faktors ir drošības jēdziens. Šajā gadījumā runa nav tikai par ārēju apdraudējumu; daudz kas ir atkarīgs arī no mums pašiem. Vai es jūtos drošībā pēc Daugavpils pašvaldības vēlēšanām? Nē, es nejūtos drošāk, dzīvojot šādā vidē. Vai es jūtos drošāk valstī, kur sievietēm aizliedz veikt abortu vai vēlas izstāties no Stambulas konvencijas? Nē, nejūtos. Tieši šis man vairāk saistās ar drošību, nevis tas, vai ienāks Krievijas tanki vai nē.
-- Ko jūs gribat novēlēt savai dzimtajai pilsētai, novadam un valstij?
-- Mums ir lieliski jaunieši, atvērti un radoši, protams, ne jau visi. Pateicoties šim un citiem faktoriem, es redzu un zinu, ka Daugavpils, Latgale un Baltija nav sala. Mēs esam lielākas pasaules, Eiropas daļa. Reizēm šķiet, ka starp Latgali un Latviju ir milzīgs, nepārvarams attālums, bet, ticiet man, ir ceļi un takas, kas mūs savieno. Patiesībā mēs esam daudz tuvāk un visi esam daudz draudzīgāki. Mēs bieži runājam par problēmām Latgalē, bet tas ir tāpēc, ka mīlam vietu, kur dzīvojam, un nebaidāmies runāt par problēmām nevis tāpēc, ka viss ir slikti, bet gan tāpēc, ka vēlamies, lai viss būtu labāk.
-- Paldies par sarunu un -- lai viss ir labi!
Foto no J. Dobkeviča arhīva
Komentāri