Mani aizrauj vēsture. Es labprāt, tāpat kā daudzi no mums, lasu un vācu informāciju par senām dzimtām un vecām pilīm, kuras šīs dzimtas cēlušas savām vajadzībām. Mums ir laimējies, jo Latvija ir ievērojama ar daudzajām pilīm un muižām, ko esam saņēmuši mantojumā no iepriekšējiem gadsimtiem. Daudzas no tām ir atjaunotas agrākajā spožumā, dažas vēl tiek restaurētas, bet daudzas ir zudušas uz visiem laikiem. Un tāpēc mēs nevarējām vienaldzīgi palikt malā vakarā, kad Latvijā norisinājās tradicionālā “Leģendu nakts 2025” – nakts, kurā kultūras mantojuma vērtības ikviens interesents var iepazīt neierastā daudzveidībā.
Izvēlējamies Augšdaugavas novada Vecsalienas (Červonkas) pili, kas tovakar kļuva par noslēpumainu vietu ar īpašu gaisotni. Vietu, kur savijās realitāte un leģendas par Rozes balli un mūžīgo mīlestību. Spītējot lietum un brāzmainajam vējam, pie izgaismotās pils mūs sagaidīja automašīnu rinda ceļa malā, bet krāsainie pils mūri, no iekšpuses izgaismotie logi radīja romantisku un noslēpumainu noskaņu, kuru brīdī, kad pa taciņu devāmies uz pili, vairoja trio “Vitrum” atskaņotā klasiskā mūzika.
Pils tik tiešām ir iespaidīga. Arī lietaini vējainā naktī. Pili 1870. gadā neogotikas stilā cēlis barons fon Hāns. Arhitekts gan nav zināms. Ķieģeļi vesti no vietējā cepļa, bet kaļķi dedzināti no Daugavas krastos iegūtā dolomīta. Celtniecībā par pamatu tika ņemti konkrēti angļu gotikas “manor house” (muižas māja) paraugi, taču parters ir izpildīts baroka stilā. Pa nelielām sānu durvīm nokļūstam pilī. Vietējie zina stāstīt, ka tajā bijušas 40 istabas. Pilij bija dakstiņu jumts, taču 20. gadsimta 30. gadu vidū tos nomainīja pret augstas kvalitātes skārdu. Vecās vītņu kāpnes, kurām saskaitījām 62 pakāpienus, uzved mūs pils tornī, no kurienes paveras brīnišķīgs skats uz Vecsalienas parku.
Reti kura Augšzemes pils līdz mūsdienām saglabājusies nebojāta. Un vēl mazāk ir tādu, kas izskatās tikpat labi kā Červonkas pils kungu māja. Tā, staigājot starp daudzajiem viesiem, mums palaimējās sastapt meiteni baltā tērpā ar rozi rokās, kura gandrīz nemanāmi paslīdēja mums garām kādā muižas telpā un tikpat klusi pazuda. Kā jau Leģendu naktī... Arī Červonkas pils ir saistīta ar seniem notikumiem un nostāstiem par baronu Hānu dzimtu un tās dēliem. It sevišķi par jaunāko, kurš iemīlēja meiteni tepat, no muižas ļaudīm. Viņu mīlestība bija klusa, vecāki to neatbalstīja, par to neviens nedrīkstēja zināt. Katru reizi, slepus satiekoties muižas parkā vai pie dīķa, barons savai mīļotajai dāvināja rozi. Tās nebija parastas rozes – katrs zieds un tā krāsa un smarža pauda viņa jūtas un cerības. Varbūt tāpēc muižas dārzā vienmēr varēja atrast ziedošas rozes, kas atšķīrās no apkārtējo muižu īpašnieku audzētajām rozēm. Laime bija īsa -- kādu dienu meitene pazuda. Daži runāja, ka aizbēgusi uz tālām zemēm, citi sačukstējās, ka viņu paņēmuši dīķa klusie ūdeņi. Patiesību nezina neviens līdz pat šai dienai. Bet jaunais barons līdz mūža galam nepārstāja gaidīt. Viņš turpināja stādīt parkā rozes ar cerību, ka mīļotā meitene atgriezīsies... Tā vēsta leģenda. Un tovakar tā vien šķita, ka jau no baronu laikiem pils nebija piedzīvojusi tādu vēsturisku reminiscenci, un tieši rozes kļuva par pasākuma galveno tēmu un simbolu.
Mazajā zālē viesi varēja baudīt mākslinieces Andas Sproģes gleznu un apģērbu izstādi “Rozes”. Vēsturisko deju biedrības “Dinaburg 1812” un Tabores pagasta vēsturisko deju kopas “Senlaiku motīvi” sniegums pils zālē radīja īstu 19. gadsimta balles gaisotni. Un vēl lieliskais klasiskās mūzikas skanējums trio “Vitrum” (Dārta Stašāne un Luka Perlini – flauta, Justīne Bauļina – čells) izpildījumā, kas tik lieliski iederējās pils zālē, bet pasākuma noslēgumā -- dziedātāja Uģa Rozes sniegums. Pils otrajā stāvā darbojās fotogrāfes Svetlanas Pokules fotogrāfiju izstāde “Rudens kā rudens” un vairākas darbnīcas. Izejot ārā, vietējās saimnieces mūs visus glāba no aukstuma, cienājot ar karstu tēju. Malkojot tēju, nevilšus skats pavērās uz augšu, kur uz viena no pils skursteņiem savīta stārķa ligzda. Mēdz teikt, ka stārķi nes mājās svētību, un tas ir vēl viens, jau mūsdienu stāsts, kas sasaucas ar seniem pils nostāstiem. Un tas nozīmē, ka leģendas radām mēs paši un tās dzīvo cauri laikiem, mums vien vajag kādā rudens vakarā ieklausīties, ko stāsta dižie pils mūru akmeņi un ļauties piedzīvojumam! Arī nākamajā rudenī – Leģendu naktī!
Komentāri