Jūlija Ļaha -- par varēšanu būt sava likteņa lēmējai

Ar Jūliju Ļahu Daugavpils teātrī tiekamies tieši pirms Eiripīda traģēdijas “Hekube” pirmizrādes. Jūlija pastāstīja par savām pārdomām, Hekubes likteņa dzīparu līdzību ar mūsdienām un kultūras nozīmi ikviena cilvēka dzīvē.

Uz teātri jānāk sagatavotam, jāpapēta izrādes žanrs. Nav ko šausmināties un brīnīties, ja atnākat uz traģēdiju, lai gan bijāt gaidījuši komēdiju. Jūlija saka -- izrādei “Hekube” būs mazāk skatītāju nekā Jaungada koncertam, bet tas nebūt nenozīmē, ka izrāde ir sliktāka, tā ir dziļa, pārdomām bagāta un ļoti pamācoša, -- ņem savu likteni savās rokās.

Jūlija, kādas ir pārdomas par izrādi “Hekube”?
“Hekube” ir sengrieķu traģēdija, žanrs radies Grieķijā un cilvēkiem ir jārēķinās, ka izrādē nesanāks “atpūsties”. Būs jādomā līdzi, interesanti, ka ir sajūta, ka darbs ir tapis tagad, nevis pirms daudziem gadsimtiem. Tieši par šo brīdi, tieši par situāciju, kādā esam, par politisko situāciju pasaulē. Tiek apskatītas dažādas tēmas, kas ir īpaši aktuālas mūsdienās – līdzpārdzīvojums, mākslas sūtība. Ar mākslas palīdzību -- vārdu, vizuālo mākslu, kultūru, cilvēki iemācās līdzpārdzīvot. Trīs mēnešus iestudējot šo izrādi un vakarā, ieslēdzot ziņas, man bieži ienāca prātā -- mēs tieši par to runājām mēģinājumā. Sengrieķu traģēdija latgaliski, tā pat nebija tulkota latviski, bet ir sanācis ļoti interesanti. Eksperti, noskatījušies izrādi, teica, ka latgaliski izrāde „izklausās” ļoti harmoniska, jo latgaliešu valoda skan arhaiski.

Kas īpašs ir Hekubes tēlā?
Mēs, aktieri, atnākot mājās, nevaram nedomāt par to, kas noticis mēģinājumā. Mēs dzīvojam kopā ar tēlu, esam procesā nepārtraukti. Režisore saka -- ja naktī sapnī redzēts kaut kas tāds, kas saistās ar izrādi, tātad iepriekš bijis labs mēģinājums. Gatavojoties izrādēm, mēs visas dzīves situācijas redzam caur sava tēla prizmu. Mēģinām saprast tēla domas, sajūtas, izprast to. Es Hekubi sapratu, jau pirmo reizi lasot tekstu. Ir cilvēki, kuri lūzt un salūzt, un ir cilvēki, kuri ceļas no pelniem pat tad, kad šķiet, ka nekas nav palicis pāri. Situācija, kādā ir nonākusi Hekube, kāds ir viņas liktenis, -- tas ir briesmīgi, cits būtu beidzis savu dzīves ceļu, bet viņa cīnās, pieprasa taisnīgumu, uzņemas atbildību par savu dzīvi. Hekube bija sieviete, kurai bija viss, un vienā mirklī viņa visu zaudēja -- gan vīru, gan bērnus, gan mantu. Verdzenes statusā viņai nav tiesību, bet viņa rīkojas. Analoģija ar mūsdienām -- ja tu sēdi dīvānā un kauc par kādu pasaules netaisnību, kas tu esi? Vai tu esi vergs, kurš pats sev atņēmis tiesības lemt un rīkoties? Vai tomēr vari uzņemties atbildību, kaut vai par savu dzīvi, un darīt.

Vai visi ir spējīgi darboties, vai cilvēki mūsdienās saprot šīs kultūras izpausmes.
Ja mēs iznīcināsim kultūru, tad nebūs līdzpārdzīvojuma tuvākajam, nebūs izpratnes. Kultūra iet roku rokā ar izglītību, caur kultūru iemācās empātiju. Ja iznīcināsim kultūru, nākotnē vairs nesapratīs, kāpēc lauciniekam vajag ceļu. Kāpēc jādomā, lai brauc uz pilsētu!! Caur mākslu un kultūru cilvēks mācās saprast otru. Visi ir cilvēki ar savām vajadzībām, bez otra pilsētā varbūt arī neizdzīvotu. Kultūra šobrīd ir pēdējā vietā un tas, manuprāt, ir ļoti netālredzīgi, vienaldzība pret mūsu nākotni.

Kuram būtu jāuzņemas atbildība par mūsu nākotni?
Ja cilvēki, kuri pieņem lēmumus, no kuriem ir atkarīgi pārējie, uzņemtos atbildību par saviem lēmumiem, tad tie nebūtu tik vieglprātīgi. Es neredzu, ka kāds uzņemtos atbildību.

Savas prasmes mācāt arī skolēniem. Kā skolēni uztver teātra mākslu?
Es priecājos, ka šis priekšmets beidzot tiek piedāvāts skolā. Caur teātra mākslu, caur teātra mākslas uzdevumiem, caur vingrinājumiem tiek attīstītas dažādās spējas un prasmes. Skolēni gada beigās atklāj jaunu potenciālu, kāds iemācās rakstīt scenāriju, citam patīk ietērpt pārējos, kāds iemācās grima mākslu, attīstās māka strādāt grupā. Jaunieši mācās komunikāciju, sadarbību un pat vadību. Skolēni nāk uz teātri un vēlāk pazīst mani skolā. Viena klase mani pirmajā septembrī sveicināja “Konichiva”. Tā es sveicinājos kā robots vienā no izrādēm. Bez demagoģijas, bet ar sava skatījuma atklāšanu jauniešiem es atveru durvis uz teātra mākslu. Šajās klasēs jaunieši mācās izteikties, vērtēt un ieklausīties citu viedoklī.

Kas, jūsuprāt, būtu jādara, lai sabiedrība vairāk pievērstos kultūrai un prastu to novērtēt?
Pirmkārt, visiem kultūras veidiem vajadzīgs finansiāls atbalsts, ja runājam par teātri vai koncertiem, lai kultūra netiktu turēta pie dzīvības uz biļešu cenu rēķina. Cilvēkiem kultūra nav pirmās nepieciešamības prece, ja ir jāizvēlas, nopirkt bērnam apavus vai aiziet uz koncertu, lēmums ir acīmredzams. Tāpēc biļešu cenas nedrīkst paaugstināt, jādomā par cilvēkiem, kas dzīvo reģionā un ko viņi var atļauties. Tāpat kā rit cilvēka dzīve -- bērnība, jaunība, briedums, tāpat attīstās pasaule, tai skaitā Latvija. Latvija ir jauna valsts, mēs kāpjam uz grābekļiem un mācāmies. Es dažreiz domāju, vai mēs esam sasnieguši pusaudžu vecumu? Kad sāks veidoties izpratne par dažādiem procesiem? Man pašai ir svarīga skatuve, ne tas, kas notiek ap skatuvi. Caur mani mākslas forma runā, un, ja mana spēle uz skatuves uzrunā kaut vai vienu cilvēku, tas jau ir daudz, tā ir mana misija.

......................

Daugavpils teātra valdes priekšsēdētājs, režisors Oļegs Šapošņikovs

“Lielākais fokuss vienmēr ir uz pirmizrādi, šoreiz tā ir izrāde “Hekube”. Pārējais šķiet ikdienas rutīna, kaut arī teātrī rutīnas nav. Runājot par lielākiem plāniem, mums ir apzināta vēlme paplašināt mūsu teātra ģeogrāfiju. Ambiciozs mērķis, kas nav saistīts tikai ar teātri, bet ar Latviju un īpaši Latgali. Latgale Latvijā ir nomale ne tikai teritoriāli, bet arī psiholoģiski, par mums runā kā par provinci, kura ir atpalikusi. Es uzskatu, ka tas ir pārspīlējums, un tas radies fobiju un stereotipu dēļ. Kad runa ir par teātra ģeogrāfiju, runājam arī par to, cik daudz Daugavpils teātri var identificēt ar Latgales panākumiem, un tad gribas plašākai sabiedrībai pastāstīt, kas notiek un top šeit, mūsu nomalē, lai pārliecinātu visus, ka ģeogrāfiskais punkts uz kartes nav spriedums. Teātra panākumi var būt apliecinājums tam, ka Latgale ir tikpat eiropeiska, jā, savdabīga, bet tā nav atpalicība vai pelēcība vai kaut kas ar negatīvu pieskaņu. Mēs ceram, ka mūsu viesizrādes būs ne tikai Rīgā, ka Daugavpils teātri pazīs arī citās valstīs. Jau pašlaik braucam uz Lietuvu, nākamā gada sākumā brauksim uz Tallinu un plānos ir vēl citi, daudz tālāki galamērķi. Attālumi ir pārvarami un mākslai nav robežu. Galvenais, lai tā nav tikai frāze, bet realitāte.”

............................

Februāra sākumā notiks Daugavpils teātra un Sidalinnas teātra (bijušais Igaunijas Krievu teātris) viesizrāžu apmaiņa. 7. un 8. februārī Daugavpils teātrī varēs noskatīties divus Sidalinnas teātra iestudējumus – izrādi bērniem "Pasakas no malu malām. Hušams un vējš" un teātra fantāziju "Kabīrija" ar Raimonda Paula mūziku. Tajā pašā laikā Daugavpils teātris viesosies Tallinā ar izrādēm "Vecākais dēls" un "Džeina Eira".

Foto: Gatis Timofejevs un Liene Virza

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par "Jūlija Ļaha -- par varēšanu būt sava likteņa lēmējai" saturu atbild ''Latgales Laiks'".