Renāts Cvečkovskis: „Esmu improvizators -- tā dzīvoju, jūtu, spēlēju un diriģēju”

Jauns, ambiciozs, mūzikas iedvesmots cilvēks. Tas viss -- par viņu, mūsu šodienas sarunas biedru Renātu Cvečkovski -- mūziķi, komponistu un orķestra „Daugavpils Sinfonietta” galveno diriģentu.

Šim mūzikas kolektīvam, kas darbojas Vienības nama paspārnē un pirms kāda laika bija palicis bez diriģenta un lielākās daļas mūziķu, Renāts bija īsta likteņa dāvana. Kopā ar Vienības nama orķestru māksliniecisko vadītāju Jevgeņiju Ustinskovu viņam izdevās izveidot jaunu komandu, kas tagad ir gatava jebkādiem muzikāliem eksperimentiem.

Šoruden orķestris „Daugavpils Sinfonietta” uzsāka astoņpadsmito sezonu. Un, kā stāsta Renāts Cvečkovskis, klasiskās mūzikas cienītājiem jābūt gataviem pārsteigumiem un nevērtēt mūziķus pārlieku bargi. Jo būs daudz, par ko padomāt.

Diženie mums to piedos...

„Pēc dabas esmu improvizators," saka Renāts Cvečkovskis, "tā es dzīvoju, tā jūtu, tā spēlēju un diriģēju. Lieta tāda, ka visas visneiespējamākās idejas rodas acumirklī. Un tad pienāk ekspromta laiks un visi noteikumi paliek otrajā plānā. Atklāti sakot, man patīk šī mana īpašība un es to novērtēju. Tā arī ir radošā brīvība, kas ļauj īstenot savus sapņus. Esmu laimīgs, ka mani kolēģi mūziķi, tie, kas šodien ir līdzās, ir ar mani uz viena viļņa. Tā ir milzīga veiksme. Tieši tāpēc, es atkārtošos, šodien mēs baudām radošo brīvību.”

-- Tomēr, runājot par Bēthovenu, Šopēnu, Čaikovski, Šūmani un citiem izciliem komponistiem, improvizācija tiek uztverta kā sava veida "huligānisms". Protams, pozitīvi, bet tomēr. Vai improvizācijai vajadzētu būt robežām vai arī -- lai viss deg zilās ugunīs…

R. Cvečkovskis. (Smejas.) Katram skaņdarbam ir partitūra, kas uzrakstīta pēc saviem likumiem, harmonijas likumiem un formas. Galu galā -- pēc radošā ģēnija likumiem, pretējā gadījumā par skaņdarbu neviens neko nezinātu. Bet... Šie meistari savos darbos nākamajām paaudzēm ir atstājuši mīklu, rēbusu, kas mums ir jāatrisina. Esmu par to pārliecināts. Jā, vienmēr bijis, ir un būs mūžīgais strīds par to, kā interpretēt Diženos, jo katram ir savs redzējums. Taču laiks iet, tendences mainās, bet ar roku rakstīta partitūra vienmēr paliek nemainīga. Un sonātes, simfonijas vai etīdes galvenā līnija ir mūžīga. Tā ir Bībele, kurai mēs [mūziķi] sekojam. Bet tas, kā mēs to interpretējam, ir atkarīgs no indivīda kultūras, laikmeta un mūziķa izglītības.

Diriģents nosaka toni visam

-- Jūs diriģējat orķestri „Daugavpils Sinfonietta” aptuveni divus gadus. Mēs zinām, ka šajā kolektīvā ir diezgan daudz mūziķu, ar kuriem kopā mācījāties, piedalījāties konkursos, draudzējāties utt. Tagad Renāts Cvečkovskis ir diriģents. Priekšnieks. Cik ērti jūtaties šajā lomā? Kā ir diriģēt tos, ar kuriem skolas gados mukāt no solfedžo stundām?

R. Cvečkovskis. Savā radošajā dzīvē esmu strādājis ar dažādiem kolektīviem. Man ir bijuši projekti ar Nacionālo orķestri, Liepājas orķestri un ārzemju kolektīviem. Taču „Daugavpils Sinfonietta” -- tā ir mīlestība. Tas ir kolektīvs, kas ir izturējis, pārdzīvojis visus kāpumus un kritumus un atdzimis. Es rūpējos par šiem cilvēkiem, uztraucos par viņiem un cenšos atbalstīt, ja viņiem tas ir nepieciešams. Un te vairs nav runa tikai par mūziku. „Daugavpils Sinfonietta” ir dziļas, personiskas attiecības. Ceru, ka ne tikai no manas puses. Tas jau ir jautājums par mīlestību citam pret citu.

-- Jūs tikāt iecelts par orķestra -- kolektīva, kas pirms diviem gadiem piedzīvoja pat ne pārstartēšanu, bet gan revolūciju (!), vadītāju. Tolaik orķestris bija palicis bez diriģenta, no tā aizgāja arī vairāki mūziķi. Un tad atlikušajiem orķestra dalībniekiem saka: sveiki, šis ir jūsu jaunais vadītājs. Kā jūs uzņēma?

R. Cvečkovskis: Jā, toreiz situācija bija gana sarežģīta. Bet atcerēsimies gudro Zālamanu, kurš teica: „Viss pāriet, viss reiz beidzas…” Lūk, vēl viena viņa frāze: „Laiks akmeņus mest un laiks akmeņus vākt”. Tas ir, mēs nebijām ne pirmie, ne pēdējie. Izturējām visus šos pārbaudījumus un ir labi. Savukārt, runājot par orķestri „Daugavpils Sinfonietta”, mani uzņēma šajā kolektīvā vairāk nekā labi. Manas attiecības ar kolektīvu veidojas līdz pat šim laikam. Un mans diriģenta, vadītāja uzdevums ir radīt orķestrī visiem maksimāli komfortablu mikroklimatu. Mums var būt domstarpības un strīdi par materiāla lasīšanu un izpildījumu. Gadās, lec dzirksteles. Tomēr mums ir viens mērķis, viena misija visiem, viens virziens, kurā mēs visi dodamies. Mēs visi esam vienā laivā.

Es neskatos tālā nākotnē. Saprotu, ka agrāk vai vēlāk pienāks laiks, kad man būs jāatstāj kolektīvs. Es ļoti labi zinu, ka dzīvē neviens nav neaizstājams.

-- Vai pašlaik ir viegli būt diriģentam? Jo tas, kā tiek pirktas biļetes uz koncertu, ir atkarīga no šī cilvēka, viņa dinamisma, pozitīvisma, avantūrisma (vārda labā nozīmē). Jūs taču nenoliegsiet, ka diriģenta harisma ir svarīga, vai ne?

R. Cvečkovskis. Pilnīgi pareizi. Diriģents nosaka toni visam. Bet viņš vienmēr ir vainīgs, ja kaut kas noiet greizi. Tas ir likums, un to nevar ignorēt.

Ja mēs runājam par mūziķi -- diriģentu, viņš ir unikāls cilvēks. Mūziķis, kurš uzstāšanās laikā neizdod ne skaņas. Un es tāds esmu. Es izdzīvoju mūziku sevī. Es nedejoju orķestra vai publikas priekšā, bet tajā brīdī manā dvēselē ir vulkāns, kas dažreiz izlaužas uz āru. Lai tā būtu. Galvenais, lai tas netraucē mūziķiem.

Ja diriģents ir radošs, atbildīgs cilvēks un savu darbu dara ar mīlestību, viņš noteikti plūks sava darba augļus. Un, kā zināms, "katru koku pazīst pēc tā augļiem”. Es tam akli ticu.

Kad dvēsele gavilē

-- Pēdējos gados cilvēki sākuši interesēties par klasisko mūziku. Par to liecina pilnās zāles un tas, kā cilvēki uzņem mūziķus. Mocarta opera "Bastiēns un Bastiēna", kuras pirmizrāde notika "Muzikālā augusta" priekšvakarā, ir tam pierādījums. Tāpat arī "Muzikālā augusta" koncerti. Kas, jūsuprāt, izraisījis šo interesi?

R. Cvečkovskis. Mūzika, ko mēs tagad uztveram kā nopietnu klasisko mūziku, kādreiz bija popmūzika. Un tajā nav nekā nosodāma. Bija tāds laiks. Laiks, kad radīja Mocarts, Verdi un citi. Piemēram, Verdi vēl nebija paspējis prezentēt savu jauno operu, bet tās spilgtākie fragmenti jau pirms pirmizrādes bija izplatījušies pa visu pasauli. Štrausa operetes vai Vīnes valši -- arī tāpat. Un šī mūzika tolaik bija populāra visos sabiedrības slāņos. Tā bija vienkārši izklaide.

Vēsture ir cikliska. Ir periodi, kad cilvēki biežāk apmeklē klasiskās mūzikas koncertus. Citreiz cilvēki vēlas kaut ko vieglāku. Daugavpilī pašlaik ir pieprasīta klasiskā akadēmiskā profesionālā mūzika. Un tas ir lieliski.

-- Jūs nesen teicāt, ka Vienības nams sāk atgādināt filharmoniju... Par ko tas liecina?

R. Cvečkovskis. Tas nozīmē, ka Vienības nama radošo projektu formāts kļūst dārgāks. Jā, es uzskatu, ka Vienības nams pamazām pārvēršas filharmonijā. Es nezinu, vai šai kultūras iestādei ir nepieciešams šāds statuss, bet mani priecē attīstība šajā virzienā. Esmu gandarīts, ka "Daugavpils Sinfonietta" īsteno starptautiskus radošos projektus. Astoņpadsmitās sezonas atklāšanā mēs uzstājāmies kopā ar slavenu pianisti no Somijas. Viņas menedžeris pats mūs atrada un piedāvāja uzstāties kopā.

-- Renāt, jūs esat ne tikai diriģents. Jūs esat arī komponists. Vai tagad atliek laiks muzicēšanai?

R. Cvečkovskis. Jā. Ir arī komerciāli piedāvājumi. Un ir arī kaut kas dvēselei. Un rakstīt tai gribas vai nu cenšoties tikt galā ar lielām dvēseles sāpēm, vai arī tad, kad dvēsele gavilē.