...Sarkanajā saulrietā ietērptā Venēcija lēni grima dzidrajā krēslā. Starp daudzajiem apjūsmotājiem, kas izbaudīja šo neaizmirstamo skatu, pludmalē atradās arī grāfs Teofīls Staņislavs Plāters-Zībergs un viņa sieva Jadviga. Viņi pat nepamanīja, kā viņu priekšā iznira cilvēks, kas lēnā gaitā devās uz netālu pietauvoto laivu. Varēja redzēt, ka viņš bija apveltīts ar milzu spēku, jo uz viņa pleca gulēja kuģa masts. Kā knaiblēs zvejnieks iespieda koka stumbru starp plecu un pārāk labi attīstīto izvirzīto apakšžokli. Kā gan citādāk viņš varēja nest smagumus, jo viņam nebija abu roku...
Ar šādu grāmatas “Dzīve bez rokām” fragmentu lasījumu Daugavpils teātra aktrises Milenas Savkinas un tulkotājas Kristīnes Kuņickas-Dzalbes izpildījumā oriģinālvalodā un tulkojumā, ļaujot klausītājiem izbaudīt autora tēlaino valodu un ieskatīties viņa dzīves stāstā, Vabolē tika atvērta grāfa Ireneja Plātera-Zīberga grāmata “Dzīve bez rokām”. Grāmata, kas ir autobiogrāfiska skice par 1897. gadā Vabolē Teofīla Staņislava Plātera-Zīberga un Jadvigas Marijas ģimenē dzimušā grāfa – „bezroku prinča” dzīvi. Irenejs Plāters-Zībergs sarakstījis vairākas grāmatas poļu valodā, bijis viens no pirmajiem cilvēkiem pasaulē, kas rakstīja ar kājām.
Grāmata „Dzīve bez rokām” ir tēlainā valodā ietverts mēģinājums aprakstīt invaliditātes ietekmi visās ar cilvēka dzīvi saistītajās jomās. Grāmata, kas pirmo reizi publicēta poļu valodā 1931. gadā Varšavā, nu ir piedzīvojusi īstu renesansi un tagad nonāk lasītāju rokās arī latviešu un poļu valodā. Savas dzīves laikā Irenejs Plāters-Zībergs bija rakstnieks, filmu scenāriju autors, režisors. Grāmatas atvēršanas pasākumā Skrindu muzeja vecākā speciāliste, biedrības “Lixten” valdes priekšsēdētāja Ilze Ozoliņa pavēstīja klausītājiem, ka laikam jau zvaigznēm vajadzēja nostāties tādā stāvoklī, lai grāmata atrastu savu lasītāju šeit, Latvijā. Sākums šai iecerei tika dots pirms vairākiem gadiem, kad Vaboli apmeklēja Polijas vēsturnieks Roberts Zaviša, kurš pastāstīja par grāfa Ireneja daiļradi, tostarp grāmatu “Dzīve bez rokām”, kurā grāfs apraksta savu dzīvi Vaboles muižā.
Nākamais posms -- LTV1 raidījums “Tas notika šeit”, kas meklēja dažādus vēsturiskus notikumus pagastā. Vēsturnieci Innu Gīli uzrunāja stāsts par grāfu bez rokām. Liktenīgi, ka tajā naktī pirms raidījuma noslēguma viņai izdevās šo grāmatu pdf formātā iegūt internetā, jo tā tikko bija digitalizēta Polijas arhīvā. Savukārt šo raidījumu redzēja antīko grāmatu tirgotājs Kristaps Laucis, kurš, sekojot raidījuma vadītāja aicinājumam, “iedegās” pats atrast šo reto izdevumu. Kristaps lika lietā visus savus sakarus Polijā un grāmata nokļuva Latvijā. Kādā ciemošanās reizē Vabolē Kristaps to uzdāvināja muzejam. Tad arī radās doma grāmatu iztulkot un nodrukāt. Un nu divu gadu darbs vainagojies ar skaistu izdevumu poļu un latviešu valodā kā veltījums abu tautu kopīgai vēsturei.
Grāmatas tulkošana bija liels izaicinājums tulkotājai Kristīnei Kuņickai-Dzalbei, kura tobrīd bija dēliņa Dāvida gaidībās. Atvēršanas svētkos Kristīne sacīja, ka, zinot Ireneja dzīvesstāstu un viņa mammas piedzīvoto grūtniecības laikā, ļoti pārdzīvojusi par savu gaidāmo mazuli, taču uztraukumam, kā redzams, nebija pamata. Savukārt mazajam Dāvidam tā kļuva par pirmo lasāmgrāmatu, līdzīgu pasakai, vēl atrodoties māmiņai zem sirds.
Grāmata tiešām ir vērtīga vēsturniekiem un īpaši vaboliešiem, jo tā ir pirmā dokumentālā liecība par Vaboles muižu, kas nodega 1917. gadā. Tā vēsta par Vaboles muižas un saimnieku ikdienu, iekļaujot vēsturiskus faktus un liecības. Man palika atmiņā Ilzes stāstītais, kādas vietējās iedzīvotājas atmiņas par “bezroku princi”. Irenejs redzējis, ka labības kulšanā vietējie kalpi ne sevišķi centušies čakli strādāt un uz grāfa aizrādījumu vien atteikuši: “Ja jau tik gudrs, tad parādi, kā to dara”. Uz ko grāfs paņēmis zobos maisu, uzmetis to plecos un aiznesis uz klēti.
Atklāšanas svētkos klātesošos uzrunāja Augšdaugavas novada domes priekšsēdētāja vietniece Olesja Ņikitina un Polijas Republikas vēstniecības Rīgā politiski ekonomisko lietu padomnieks Gžegožs Jageļskis. Padomnieks savā uzrunā uzsvēra, ka grāmata ir svarīga arī cilvēku ar invaliditāti kontekstā. “Ja Irenejs pašlaik būtu dzīvs, darītu ļoti daudzas lietas, lai pierādītu, ka cilvēku ar invaliditāti dzīve ir ļoti piepildīta. Man ir liels prieks, ka Latvijā un Polijā cilvēki ar invaliditāti gūst arvien lielāku atbalstu dažādās dzīves jomās”.
Savukārt Augšdaugavas novada pašvaldības izpilddirektors, Latvijas Poļu Savienības priekšsēdētājs Pēteris Dzalbe aicināja ikvienu izlasīt šo grāmatu, pie viena mācīties arī poliski, jo Irenejam bija ļoti skaista poļu valoda. Aizkustinošs šķita brīdis, kad pasākuma viešņa Irēna Voitāne dāvāja Skrindu dzimtas muzejam divas relikvijas no savas ģimenes arhīviem -- lūgšanu grāmatu un kaklarotas fragmentu, ko Ireneja māte bija dāvājusi pateicībā par labo darbu grāfa guvernantei Terēzai no Austrijas, kas, savukārt, bija Irēnas vīra Oļega Fogelmana vecvecmamma.
Jā, pasaule ir maza... Man rokās ir grāmata, kura vēl mazliet smaržo pēc tipogrāfijas krāsas. Grāmata par cilvēku, kurš par spīti fiziskajiem trūkumiem nepadevās un centās dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Šajās dienās mēs atzīmējam Starptautisko personu ar invaliditāti dienu.
Diemžēl pasauli ir grūti mainīt. Dzīve uz zemes pastāvēs vienmēr. Cilvēkiem jāiemācās dzīvot harmonijā ar sevi un citiem – būt iecietīgiem, atsaucīgiem, iejūtīgiem un dāsniem. Tikai tā mēs varēsim dzīvot cits citam blakus mierīgi un laimīgi. Padomāsim par to. Sevišķi šobrīd, ieejot Adventa laikā .
Komentāri