Iepriekšējā laikraksta “Latgales Laiks” numurā stāstījām par situāciju, kad Latvijas Radio Latgales studijas žurnālists Tenis Bikovskis tika izraidīts no Rēzeknes pilsētas domes darba grupas sēdes, kurā tika apspriests vietējo kultūras iestāžu turpmākās darbības modelis. Izrādās, ka neatkarīgie mediji ar negatīvu attieksmi šajā pašvaldībā saskaras ne pirmo reizi. Un, manuprāt, tas ir arī valsts drošības jautājums.
Par savu sadarbības pieredzi ar Rēzeknes pilsētas domi laikā, kad pilsētas mērs ir Aleksandrs Bartaševičs, pastāstīja vietējā neatkarīgā laikraksta “Rēzeknes Vēstis” galvenā redaktore Marina Tetarenko.
— Pēdējā laikā Rēzekni satricina viens skandāls pēc otra. Īpaši saspringtas šajā ziņā bija jau pagājušā gada beigas. Vispirms situācija ar koncertzāli “GORS”, tad notikums ar žurnālistu Teni Bikovski. Rēzeknes pilsētas domes rīcību jau nosodījusi gan Latvijas Žurnālistu asociācija, gan daudzi politiķi. Taču patiesībā — un jums tas ir labi zināms — žurnālisti ar šādu negatīvu attieksmi pašvaldībā saskaras ne pirmo reizi, un jo īpaši jūs kā laikraksta “Rēzeknes Vēstis” galvenā redaktore.
— Diemžēl man jāatzīst, ka attiecības ar pilsētas domi tieši Aleksandra Bartaševiča vadības laikā visus šos gadus mums ir bijušas sarežģītas. Viss, iespējams, sākās ar to, ka tika izveidota domes avīze, kas sākumā iznāca reizi mēnesī, bet vēlāk — katru sestdienu. Protams, kāpēc rēzekniešiem abonēt vietējo reģionālo laikrakstu, ja pastkastītē katru sestdienu ir pašvaldības izdevums, kurā tiek ziņots par to, kas notiek pašvaldībā: kādi lēmumi pieņemti, kādas kompensācijas paredzētas un tamlīdzīgi. Tāpēc es uzskatu, ka tas radīja neveselīgu un netaisnīgu konkurenci tiem, kuri veido kvalitatīvu un profesionālu žurnālistiku.
— Pašvaldības avīze taču nav īstas ziņas, bet gan visīstākā vietējās varas reklāma?
— Jā, izmantojot pašvaldības resursus, par nodokļu maksātāju naudu darbu sāka nevis laikraksts, bet izdevums, kas pretendē uz laikraksta statusu. Tajā nebija vietas ne varas kritikai, ne reālam Latvijas dzīves atspoguļojumam. Tas bija pirmais “sprungulis ritenī”. Protams, bija arī citi iemesli. Vietvarai nepatika tas, ka neatkarīgā laikrakstā — un tāds tas ir arī tagad — žurnālisti pauda savu viedokli un kritiski izturējās pret to, kas mūsu, žurnālistu, skatījumā, bija izdarīts nepareizi vai netaisnīgi, piemēram, uzņēmumu vadītāju atstādināšanu, aizbildinoties ar uzticības zaudēšanu. Mēs, kā laikraksts, nosodām to, ka bez jebkāda pamata, aizbildinoties ar formulējumu “uzticības zaudēšana”, no amata tiek atlaisti kvalificēti mūsu pilsētas speciālisti no pašvaldībai nozīmīgām iestādēm un uzņēmumiem. Tā tika atbrīvota uzņēmuma “Rēzeknes namsaimnieks” vadītāja, kura konkursa kārtībā ieņēma šo amatu un vadīja uzņēmumu, kas apsaimnieko pilsētas dzīvojamo fondu. Jāatzīmē, ka viņa šo darbu uzsāka ļoti apzinīgi un ar lielu atdevi, un mēs, laikraksta žurnālisti, priecājāmies, regulāri saņemot informāciju par to, kādi darbi un kad tika veikti. Tā bija ļoti svarīga un noderīga informācija mūsu lasītājiem. Tāds pats liktenis piemeklēja Sociālā dienesta, uzņēmuma “Rēzeknes siltumtīkli”, bet tagad arī koncertzāles “GORS” vadītāju. Tas nozīmē, ka tas nav atsevišķs gadījums. Un tas dod pamatu secināt, ka tā ir mērķtiecīga domes vadības politika — atbrīvoties no visiem “svešajiem”, cilvēkiem, kas nepieder partijai. Šajos amatos tiek iecelti tikai savas partijas biedri vai partijai lojāli cilvēki. Es uzskatu, ka šādi uzņēmumi ir jāvada savas jomas profesionāļiem. Tāpēc mūsu kritiskie raksti izraisīja negatīvu rezonansi.
Pēc dažiem mūsu rakstiem laikrakstā „Rēzeknes Vēstis” Rēzeknes pilsētas domes oficiālajā interneta vietnē tika publicēts, viņuprāt, iznīcinošs raksts par Marinu Tetarenko, proti, par mani — it kā es visu būtu sagrozījusi un izkropļojusi. Taču mans raksts balstījās tikai uz konkrētiem dokumentiem -- tie ir manā rīcībā, un audioierakstiem, kas arī ir saglabāti.
Šajā gadījumā tika izmantots pašvaldības resurss, jo šo nomelnojošo publikāciju rakstīja pašvaldības darbinieks, kurš saņem algu no nodokļu maksātāju līdzekļiem. Uzbrukumi žurnālistam tika publicēti pašvaldības oficiālajā vietnē. Turklāt tā bija sagrozīta informācija. Atbildot uz to, es uzrakstīju pilsētas mēram vēstuli, kurā norādīju, ka uzskatu to par izrēķināšanos un uzbrukumu žurnālistam, un, ja tas turpināsies, es vērsīšos tiesā, lai aizstāvētu savas žurnālistes tiesības. Pēc tam uzbrukumi mūsu laikrakstam domes mājaslapā beidzās.
Vienlaikus vēlos uzsvērt, ka visus šos gadus pašvaldības darbiniekiem bija aizliegts sniegt mums informāciju. To saku no savas personīgās pieredzes — kad atnāc pie kāda no domes darbiniekiem, viņš liek roku uz sirds un saka: “Atvainojiet, visu cieņu, bet, ja es jums tagad kaut ko pateikšu, es zaudēšu darbu.”
— Kā jūs tagad iegūstat informāciju?
— Mums ir divi avoti: pirmais ir domes mājaslapa, kas tagad ir pārcēlusies uz sociālajiem tīkliem, otrais — opozīcijas deputāti. Starp citu, pusgada laikā, kas pagājis kopš pašvaldību vēlēšanām, mērs nav uzskatījis par vajadzīgu sarīkot nevienu preses konferenci, izņemot pēdējo darba dienu pagājušajā gadā, kad sacēlās ažiotāža ap koncertzāli “GORS”. Agrāk šādi pasākumi pie mums notika vismaz reizi mēnesī.
Turklāt domes darbinieki, teikšu saviem vārdiem, ir tik ļoti iebiedēti, ka baidās atvērt muti, lai kaut ko paustu. Daži domes darbinieki stāstīja, ka pat tad, lai mūsu laikrakstā izteiktu līdzjūtību kolēģa vai viņa tuvinieku nāves gadījumā, tas bija jādara slepus, lai mērs par to neuzzinātu. Visu 13 gadu laikā pilsētas mērs ne reizi ar laikraksta starpniecību nav apsveicis iedzīvotājus Jaunajā gadā vai citos svētkos. Vienīgais izņēmums bija periods, kad Bartaševičs nebija pie varas. Tad viņš pēkšņi mūsu laikrakstu “iemīlēja” -- labprāt nāca uz redakciju, lai sniegtu interviju par kādu aktuālu jautājumu. Viņš izmantoja brīdi, kad janvārī, vēl pirms oficiālās priekšvēlēšanu kampaņas sākuma, laikrakstā tika publicēta politiskā diskusija. Mēs uzdevām savus jautājumus partiju līderiem un bez maksas nodrošinājām vietu laikrakstā, lai viņi varētu paust savu viedokli. Un, tiklīdz Bartaševičs atgriezās mēra krēslā, es saprotu, ka mūsu “draudzība” atkal ir beigusies. Jaunā dome darbu sāka 1. jūlijā. Septembrī es nosūtīju pašvaldībai priekšlikumu atbildēt uz jautājumiem rubrikā par dzīvi bez politikas „Bez kaklasaites”, lai iepazīstinātu ar jaunajiem domes deputātiem. Nosūtīju jautājumus krievu un latviešu valodā ar ielūgumu, taču ne domes priekšsēdētājs, kura sākotnēji solīja uz tiem atbildēt, bet pēc tam nez kāpēc apklusa, ne citi koalīcijas deputāti vēl līdz šim nav uz tiem atbildējuši. Esmu viņiem to vairākkārt atgādinājusi. Pašlaik, kad es zvanu pilsētas mēram, viņš vienkārši neatbild un neatzvana.
Tagad, tāpat kā visus šos gadus, informāciju mums sniedz opozīcijas deputāti -- to informāciju, kas viņiem ir pieejama. Taču arī viņi nevar iegūt visu informāciju. Tāpēc esmu pateicīga opozīcijas deputātiem, kuri aktīvi uzdod jautājumus komiteju un domes sēdēs un pēc tam izskaidro pieņemtos lēmumus. Mūsu laikrakstā ir rubrika “Vārds politiķiem” un „Deputāta viedoklis” , taču valdošo partiju deputāti Rēzeknē tajā nav izteikušies ne reizi.
Mūsu laikraksts ir iestājies Latvijas reģionālo mediju asociācijā, kur esam atraduši gan atbalstu, gan domubiedrus — kolēģus no citiem laikrakstiem, ar kuriem varam pārrunāt, kā viņi strādā un kāda ir viņu komunikācijas pieredze ar vietvaru. Esmu iestājusies Latvijas Žurnālistu asociācijā, lai gadījumā, ja pašvaldības vadība izteiks draudus, varētu saņemt palīdzību un juridisku atbalstu.
— Vai tas tiešām ir nepieciešams?
— Jā. Pēc mana plašu rezonansi izraisījušā raksta, ko vēlāk pārpublicēja visi Latvijas mediji, par to, kā finanšu krīzes laikā četrdesmit uzņēmuma “Rēzeknes siltumtīkli” darbinieki lidoja uz Čehiju, lai saliedētu kolektīvu, par to samaksājot 26 tūkstošus eiro. Tas notika pagaidu administrācijas laikā 2024. gadā. Pēc šī materiāla publicēšanas amatu zaudēja abi uzņēmuma valdes locekļi un izpilddirektors, jo viņš bija uzņēmuma “Rēzeknes siltumtīkli” kapitāldaļu turētāju pārstāvis. Pēc tam sākās uzbrukumi man. Bijušais uzņēmuma vadītājs vērsās ar iesniegumu policijā, lai ierosinātu pret mani lietu par goda un cieņas aizskaršanu, izmeklētāji izsauca mani uz pratināšanu. Protams, nervus tas pamatīgi pabojāja. Tajā pašā laikā, rakstot šo materiālu, es skaidri zināju, kurā tūrisma firmā pakalpojums tika iegādāts, cik par to samaksāts un cik cilvēku brauca. Man par visu bija dokumenti. Protams, lieta tika izbeigta, taču nepatīkama pēcgarša palika.
— Kā ir tagad?
— Tagad mūsu mērs ir kļuvis par interneta blogeri. Katru pirmdienu pulksten sešos vakarā viņš sēž pie datora un uzrunā “TikTok” un “Facebook” lietotājus, stāstot, cik daudz laba un skaista ir izdarīts, it kā atbildot uz jautājumiem. Taču šie jautājumi no „TikTok” auditorijas viņam tiek iesniegti rakstiski. Tā ir šaura auditorija, kas viņu uztver ar sajūsmu. Cilvēki ar kritisko domāšanu, tie, kuri lasa “Rēzeknes Vēstis”, uz šādas “makaronu karināšanas uz ausīm” vairs neuzķeras.
Taču mēs nepadodamies un ceram, ka pašvaldība sadzirdēs kritiku un katrs darīs savu darbu. Un mums, žurnālistiem, tiks dota iespēja saņemt informāciju un apzinīgi veikt savu darbu žurnālistikā.
— Paldies par sarunu.
Foto no laikraksta “Rēzeknes Vēstis” arhīva
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par "Marina Tetarenko -- par reģionālā laikraksta dzīvi Rēzeknē" saturu atbild ''Latgales Laiks".
Komentāri