Daugavpils iedzīvotājam Bernardam Beļevičam ir 88 gadi — cienījams vecums, taču šo apbrīnojamo cilvēku tas nekādi neietekmē. Seniors ir enerģisks un dzīvespriecīgs, un viņa atmiņu var tikai apskaust. Ar Bernardu var runāt par jebkuru tēmu, turklāt bez mazākajām bažām, ka tevi varētu nesaprast. Savos gandrīz deviņdesmit gados viņš vada automašīnu un ar baudu rosās vasarnīcā. Turklāt Bernardam piemīt talanti daudzās dzīves jomās.
Četras paaudzes
Laikraksta «Latgales Laiks» lasītāji Bernardu pazīst kā cilvēku, kurš redakcijai atnesa fotogrāfijas ar albīnu pīli, kas nesen mitinājās Gubiščes ezerā, bet es uzrakstīja par to.
Bernarda Beļeviča dzimtas saknes, sākot jau ar vecvectēviem, meklējamas tikai un vienīgi Daugavpilī. Līdz ar to sanāk, ka viņš ir savas dzimtas pārstāvis jau ceturtajā paaudzē.
Gan Bernards, gan viņa divi brāļi un māsa piedzima Grīvā. Savas ģimenes ciltskoka zarus un dzimtas pārstāvju dzīvesstāstus Bernards Beļevičs nepārzina visos sīkumos, taču, piemēram, par vecvectēvu ir zināms, ka viņa tālais sencis gājis bojā briesmīgā nāvē: “Viņš ganīja vēršus, vienu no tiem piesēja pie rokas, lai neaizbēg. Dzīvnieku kaut kas sabiedēja un tas metās skriet, velkot ganu sev līdzi pa zemi. Atbrīvoties no nāvējošā slazda vecvectēvs, neskatoties uz visiem centieniem, nespēja vai nepaguva, tāpēc vērsis viņu saplosīja gabalos.”
Savukārt Bernarda vectēvs Mihails ar vecmāmiņu Jūliju 1917. gada revolūcijas laikā evakuējās uz Krievijas pilsētu Sizraņu, bet vēlāk, kad viss nomierinājās, vecmāmiņa atgriezās Daugavpilī.
Bernards atceras arī viņas stāstus par milzīgiem arbūzu kalniem Sizraņā, pa kuriem kāpelēja bērni, un storēm bagātajām turienes upēm: “Taču pats galvenais — kad vecmāmiņa sataisījās doties šurp ar kuģi, viņai nomira bērns, tāpēc braucienu nācās atlikt. Tas vecomāti izglāba, jo kuģis ceļā tika uzspridzināts un visi pasažieri gāja bojā. Tādējādi sanāca, ka vecmāmiņa izdzīvoja par bērna dzīvības cenu. Kad viņa ieradās šeit, es jau biju puika. Drīz mūs piemeklēja nelaime — 1955. gadā četrdesmit piecu gadu vecumā nomira tētis Jāzeps, un visas rūpes par ģimeni gūlās uz mammas un maniem pleciem: brālis mācījās tehnikumā -- viņu nolēmām netraucēt, bet man nācās gan mācīties skolā, gan strādāt. Taču mēs tikām galā, visi izaugām par krietniem cilvēkiem. Starp citu, mūsu tētis bija muzikants un pašdarbības vokāli instrumentālajā ansamblī spēlēja ģitāru.”
Virpotājs, atslēdznieks, galdnieks…
Pēc vidusskolas Bernards sāka strādāt Daugavpils vagonu depo. Pēc viņa teiktā, darbs tur bija ļoti smags, jo viņam, tolaik sešpadsmitgadīgam pusaudzim, visu maiņu nācās staipīt smagumus: “Visas detaļas svēra ap 15–20 kilogramiem, pacelšanas mehānismu nebija, cehā bija auksti -- pat ūdens sasala un sienas nosarmoja. Strādnieki atpūtās tikai svētdienās, bet atvaļinājumā devās vien uz divām nedēļām. Trīs gadu laikā, strādājot depo, es iedzīvojos sirds reimatismā.”
Taču tas bija tikai B. Beļeviča dzīves ceļa sākums. Bernarda darba stāžs ir gandrīz pusgadsimts: viņš strādāja labiekārtošanas kombinātā kapu pieminekļu izgatavošanas kantorī, apbedīšanas birojā, kur nācās darīt nepatīkamu, taču nepieciešamu darbu —apbedīt bezpajumtniekus, kā arī tajos laikos solīdā uzņēmumā «Balttransstroj», būvējot dažādus objektus un dzīvojamās mājas, kas stāv vēl šobaltdien, atgādinot Bernardam par viņa jaunības darba gadiem. Strādāja arī par atslēdznieku AK-7, kur ieguva šofera tiesības, tāpēc piedalījās ceļa būvniecībā uz Slobodku: “Tagad to ir bail pat atcerēties. Zemē mēs atradām kaulu kaudzes un galvaskausus, kā arī karavīru šineļus ar Polijas armijas uzšuvēm. Diemžēl toreiz neviens nenodarbojās ar mirstīgo atlieku izpēti un cienīgu pārapbedīšanu. Tās atrada un ar tehniku atkal apraka. Tā kritušie kareivji tur arī dus. Atceros arī, ka tajā vietā bija apmeties čigānu tabors. Čigāni ieradās vasarā un tur dzīvoja, bet ziemā basām kājām pa sniegu spēlēja futbolu.”
Bernards strādāja arī releju dienesta pārvietojamajā laboratorijā. Tomēr, neskatoties uz daudzajām darbavietām, viņš nekad nav bijis viegla ceļa meklētājs. Gluži pretēji — bija vienkāršs strādnieks, kurš visatbildīgākajos iecirkņos veica savu darbu visaugstākajā profesionālajā līmenī. Kad nebija virpotāja, ātri apguva šo amatu, tāpat kā daudzas citas profesijas. Pat tad, kad B. Beļevičs 1998. gadā devās pensijā, viņu aicināja palīdzēt, jo visus darbus, kurus viņš prata, tāpat kā iesniegtos racionalizācijas priekšlikumus, nemaz nav iespējams saskaitīt. Bernards vairākkārt ir apbalvots par augstiem darba sasniegumiem, neklātienē absolvējis Višķu lauksaimniecības tehnikumu.
Baloži — tā ir mīlestība!
Šī tēma Bernarda dzīvē ieņem īpašu vietu un tāpēc viņam tā ir ļoti nozīmīga. Bernards sāka audzēt baložus jau astoņu gadu vecumā, laikā, kad Beļeviču ģimene dzīvoja Grīvā: “Tajos laikos Daugavpilī bija ļoti daudz baložu audzētāju -- tas skaitījās moderni. Sākumā es iegādājos mājas baložu pāri — parastus putnus, nopirku tos «tolkučkā» -- krāmu tirgū Jaunbūvē.”
Pēc tam Bernards nopirka pasta baložu pāri. Lai pārbaudītu, cik labi tie orientējas apkaimē, saimnieks tos speciāli aizveda tālāk no mājām, piemēram, uz Rēzekni vai citu pilsētu, un palaida vaļā: “Es vēl nebiju paspējis atgriezties, kad viņi jau mani gaidīja Grīvā. Vēlāk iegādājos Nikolajevas baložus, t.s. mākoņgriezējus, jo tie spēj pacelties ievērojamā augstumā un stundām ilgi planēt pat virs gubu mākoņiem, jo tiem ir īpašs spārnu un astes apspalvojums. Es tos vēroju ar pašdarinātu tālskati.”
Kolekcijā bija arī baloži, kas gaisā meta kūleņus. Reizēm tie tik centīgi demonstrēja augstāko pilotāžu, ka, pārmērīgi aizrāvušies, pat ietriecās zemē. Kopumā baložu mājā bija aptuveni 40 putni. Taču pienāca brīdis, kad nācās šķirties no spārnotajiem draugiem. Grīvā tos varēja turēt — apstākļi to ļāva, taču Bernards saņēma dzīvokli: “Sāpošu sirdi es tos pārdevu. Vēlāk mamma ne reizi vien zvanīja un teica, ka putni atkal atgriezušies ierastajā pagalmā un lūdza, lai es tos nogādāju atpakaļ. Taču tie atlidoja atkal un atkal, jo baložiem ir ļoti attīstīta māju sajūta — vieta, kur tie dzīvo. Starp citu, tie ir vienīgie putni pasaulē, kas pēc mazuļu izšķilšanās pirmajās trīs dienās tos baro ar pienu — tas veidojas guzā.” Jāpiebilst, ka Bernards turēja arī citus putnus un dzīvniekus: pūci, vārnas, sesku, ežus…
Tā tik ir dzimta!
Beļeviču ģimenē ir vēl divi dēli — vecākais Jāzeps, kuram tagad ir 90 gadi, viņš dzīvo Daugavpilī, un jaunākais, arī daugavpilietis, Staņislavs, kuram ir 80 gadi, kā arī māsa Irina, kura dzimusi 1946. gadā, arī viņa dzīvo Daugavpilī. Tas savā ziņā ir unikāls gadījums, kad brāļi un māsa, dzimuši vienā vietā, sasnieguši cienījamu vecumu, joprojām ir pie labas veselības un turpina pilnvērtīgu dzīvi tepat, sazinoties, palīdzot un atbalstot cits citu. Sasummējot viņu vecumu, sanāk gandrīz 350 gadi. Savukārt visus dzimtas radus un tuviniekus nemaz nav iespējams saskaitīt.
Ar sievu Janīnu Bernards iepazinās 1965. gadā deju vakarā toreizējā Kultūras namā (tagad -- Vienības nams): “Viss bija klasiski. Viņa man uzreiz iepatikās, es norunāju randiņu, kādu laiku mēs tikāmies, bet pēc tam teicu — ko nu vilksim garumā --, precamies! Tā mēs arī izdarījām — nosvinējām kāzas.”
Janīna un Bernards ir kopā nu jau 60 gadus — dimanta kāzu jubileja, taču viņi sapņo nodzīvot arī līdz dzelzs jubilejai (65 gadi) un pat līdz briljanta kāzām -- 70 kopdzīves gadi, kas, ņemot vērā viņu aktīvo dzīvesveidu, ir pilnīgi iespējams.
Bernardam un Janīnai ir divi bērni — dēls Anatolijs un meita Elana. Anatolijs absolvējis Latvijas Medicīnas akadēmiju, strādājis un turpina strādāt dažādās medicīnas iestādēs, pašlaik kopā ar ģimeni dzīvo Klaipēdā. Elana ir precējusies, dzīvo Anglijā un strādā slavenajā uzņēmumā „Amazon”. Arī Janīnas un Bernarda mantiniekiem ir bērni un mazbērni.
Ir ko atcerēties
Janīna Beļeviča visu mūžu strādāja par krievu valodas un literatūras, kā arī latviešu un vācu valodas skolotāju. Padomju laikā viņu kā vienu no labākajām pedagoģēm pat nosūtīja uz Čehoslovākiju, lai tur mācītu vietējiem skolotājiem krievu valodu.
Laulātie bieži atceras savu dzīves ceļu. Piemēram, kā ar “Zaporožecu” — nebūt ne luksusa klases auto, kuru izskata dēļ dēvēja par “kupraini”, — viņi izbraukāja visu Padomju Savienības Eiropas daļu: “Mēs priekšā, bērni aizmugurē, bet augšā — bagāžniekā — divas benzīna kannas un mantas. Nakšņojām teltī, kur pagadījās. Un mēs bijām laimīgi! Un cik daudz iespaidu guvām šajos ceļojumos!”
Pašlaik pensionāri ar nepacietību gaida pavasari, kad varēs doties uz savu vasarnīcu «Saulīte», kas atrodas Krāslavas virzienā, lai visu vasaru un līdz pat vēlam rudenim tur rastu prieku, gan atpūšoties dabā, gan kopjot mazdārziņu.
Turklāt Bernards prot arī fotografēt, tāpēc ģimenē ir sakrājies milzīgs fotoarhīvs, ko dzīvesbiedri ik pa laikam ar prieku pārlūko un pārrunā — jo viņiem patiešām ir, ko atcerēties.
Foto no Beļeviču ģimenes arhīva un autora foto
Komentāri