Torija Uzvara
Tuvojas datums, kas izmainīja ikkatra ukraiņa dzīvi — 2022. gada 24. februārī sākās karš. Tas skāra ikvienu cilvēku, atbalsojās visās valstīs un kontinentos, atnesa un joprojām nes bēdas un nāvi. Kā izdevās izkļūt no apšaudēm un kā tagad dzīvo parastie Ukrainas pilsoņi Latvijā?
Viktorija (Harkivas apgabals): “Jau pirmajās kara dienās Kupjanskas pilsēta, Kovšarovka, bija okupēta. Mēs viņu priekšā staigājām uz pirkstgaliem, dzīvojām pēc viņu noteikumiem. Komandantstunda — deviņos vakarā visiem bija jābūt mājās. Reiz aizkavējos pie draugiem un biju spiesta doties mājās pēc deviņiem. Mēs paskatījāmies, ka autobuss, kurš savāca cilvēkus, kas okupantiem nepakļāvās, bija aizbraucis uz jauno mikrorajonu — viņiem vajadzēja aptuveni 15 minūtes, lai tur visu apbraukātu. Bet man līdz mājām bija jāiet kādas 10 minūtes, un no bailēm es aizskrēju kādās piecās.
Un tā es skrienu pussakņupusi, cenšoties izvairīties no apgaismotām vietām, atskatoties, mēģinot palikt nepamanāma, no krūma pie krūma. Tas bija šausmīgi — es baidījos, ka okupanti atgriezīsies un iegrūdīs mani tajā busā. Visus, ko viņi satika uz ielas, savāca un aizveda nezināmā virzienā; tos, kas pretojās, smagi piekāva un arī iestūma mašīnā.
Mūsu mazā pilsētiņa un ciems bija slazdā no visām pusēm. Tilti uzspridzināti, produktus no Harkivas vairs nebija iespējams piegādāt veikaliem. Vietējais lielveikals gatavojās slēgšanai, pārdeva pēdējos pārtikas krājumus un konservus. Cilvēki bailēs, ka paliks bez pārtikas, izpirka visu, kam vien pietika atlikušās naudas. Bankomātus, protams, vairs neuzpildīja, tie bija tukši — pensiju, algu, stipendiju izņemt skaidrā naudā nebija iespējams. Veikalos, kas vēl pieņēma bezskaidras naudas maksājumus, rindā stājās jau agri no rīta, jo tā bija vienīgā iespēja dabūt kaut ko no tā, kas vēl būs palicis plauktā, kad pienāks tava rinda. Maizi deva vienu klaipu cilvēkam — par to plūcās, cīnījās. Ja gadījās dabūt divus klaipus, tā jau bija īsta laime!
Lauki visapkārt bija nomīnēti — tie, kas mēģināja izbraukt, vai nu uzsprāga paši vai arī tika nošauti pa ceļam. Un tad pa radio paziņoja, ka atvērts “zaļais koridors”, piebrauca bezmaksas autobusi: steidzieties izbraukt, kamēr ceļš ir atvērts! Un visi metās uz autobusiem, jo tā bija iespēja, un nav zināms, kad tāda būs nākamreiz. Arī es „iedegos” un saku mammai: braucam, kamēr ir tāda iespēja! Bet viņa man saka: es nebraukšu, un tu arī nebrauc. Es nesapratu, kāpēc viņa ir tik kategoriska, biju sašutusi, taču paliku. Cilvēkus no visām pusēm veda un veda uz Kramatorskas dzelzceļa staciju, un pēc tam tai trāpīja raķete ar kasešu kaujas galviņu. Tur, milzīgajā cilvēku pūlī, bija daudz bojāgājušo un ievainoto: daudzus cilvēkus, bērnus saplosīja gabalos…
Es neizturēju un aizbraucu no valsts. Pēc tam piezvanīja brālis un palūdza atgriezties un izvest no okupācijas slimo mammu. Kad atbraucu, pie mums jau notika kaujas, nepārtraukti lidoja šāviņi, mūsu enerģētiķi atslēdza, sakravāja un aizveda savu aprīkojumu tālu prom -- uz valsts iekšieni… Pilnīgi iespējams, ka tā izdarīja arī citi dienesti, un mums vairs nebija ne elektrības, ne gāzes, ne ūdens.
Cilvēki nāca lejā no saviem stāviem un pie kāpņu telpu ieejām uz ugunskura gatavoja ēdienu, vārīja tēju. Arī mēs ar mammu nokāpām no astotā stāva un nolēmām — jābrauc prom. Atradām taksometru. Taksisti ar katru dienu paaugstināja cenu: jo bīstamāks bija ceļš, jo vairāk prasīja. Mūsējais teica, ka cilvēki ir gatavi atdot visu, kas viņiem ir, lai tikai izbrauktu un izglābtu dzīvību, un viņš, izmantojot situāciju, ņēma visu — sudrabu, zeltu, eiro, rubļus, grivnas. Un, kad mēs braucām prom, viņš teica, ka brauc pēdējo reizi, jo ir bīstami un rīt izbraukt jau vairs nebūs iespējams.
Mēs zinājām, ka iepriekšējo kolonnu nošāva tiešā tēmējumā — tur bija grūtniece un bērni, kopā 26 cilvēki, nevienu nepažēloja. Tomēr mēs mēģinājām izbraukt. Tā bija iespēja izkļūt no elles. Kad taksistu kolonnā devāmies robežas virzienā, redzējām sašautas automašīnas abās ceļa malās. Mamma sāka skaļi lūgties, bija ļoti bail — īpaši, kad braucām gar mežaudzi un tur stāvēja tanks, kas sāka griezt savu torni mūsu virzienā… Tad dedzīgi lūgties sāka visi, kas apzinājās, kas tūlīt var notikt. Mēdz teikt — karā ateistu nav… mēs turpinājām braukt un lūgties… un tanks tā arī neizšāva.
Visā ceļā līdz robežai bija daudz sašautu mašīnu, bet pie robežas stāvēja autobuss, uz tā lieliem burtiem bija uzrakstīts “Bērni”, un tas bija pilnībā sašauts, viss vienos caurumos. Pēc tam bija daudz transporta, un tad mēs tikām līdz Latvijas robežai, atbraucām uz Rīgu, mūs sagaidīja, izmitināja istabiņā Saldus novada Brocēnu sporta kompleksā.
Latvija mūs labi uzņēma. Šeit atradām draugus, savu draudzi — te ir mūsu otrās mājas un te ir droši. Mamma un visi mani radinieki atrada darbu. Latvija mums kļuvusi par otrajām mājām — šeit ir ļoti labestīgi, sirsnīgi cilvēki. Šeit esmu ieguvusi ļoti daudz draugu, mīļu cilvēku, un es gribētu palikt šeit, atrast darbu. Jau nokārtoju latviešu valodas eksāmenu A2 līmenī un turpinu mācīties, esmu pieteikusies B1 līmenim. Turklāt mums nav, kur atgriezties — Kupjanska un Kovšarovka ir drupās. Kas būs tālāk, nezina neviens, izņemot Dievu.”
Irina un Aleksandrs (Kramatorska): “Februārī sākās ofensīva, mēs tik tikko noturējāmies līdz aprīlim. Tiklīdz pienāca vakars, mūsu pilsētu sāka bombardēt — bija ļoti bail. Sēdējām gaitenītī vai vannasistabā, jo mums teica: ja mājai trāpīs, tā sabruks kā kāršu namiņš, bet vannasistabu un tualeti būvē kā atsevišķu bloku, kam ir lielāka iespēja palikt neskartam, un tur var kādu laiku nosēdēt zem gruvešiem, līdz tevi atrod, izrok, un palikt dzīvam.
Vilkām vairākas biezas apģērba kārtas — ja nu trāpa stikla lauskas. Tā mēs cietāmies, līdz 8. aprīlī okupanti trāpīja dzelzceļa stacijai. Milzīgs upuru skaits, tur bija šausmīgi! Mēs vairs nespējām to izturēt — palikt bija pārāk bīstami. Mums izdevās izbraukt nākamajā dienā, 9. aprīlī.
Atbraucām uz Pavlohradu, dzīvojām pie radiniekiem mājā ar nogrieztiem apkures radiatoriem, bez ūdens, tualete bija ārā. Pēc kāda laika uzzinājām, ka ir iespēja doties uz Latviju. Pavlohradas baznīcā mācītājs Jurijs iedeva mums naudu ceļam, bet Rīgā mūs sagaidīja cits Septītās dienas adventistu mācītājs Viktors, atveda uz Daugavpili un iekārtoja kopmītnē, bet pēc trim mēnešiem atrada mums divistabu dzīvokli.
Šeit mūs sagaidīja lieliski, baznīca palīdzēja. Gan valsts, gan cilvēki ir ļoti labi, atsaucīgi. Saņemam Sarkanā Krusta palīdzību — gan pārtiku, gan citu atbalstu, brīvprātīgie atnes drēbes. Mums palīdzēja daudzi, esam ļoti pateicīgi jūsu valstij.
Kā mums klājas tagad un kādi ir nākotnes plāni? Dzīvojam labi. Ja Dievs dotu veselību, pie jums ir labi, var vēl padzīvot. Protams, mēs vēlamies, lai karš beigtos… Bet atgriezties nav kur — palikušas tikai drupas. Mūsu māju tagad bombardē, izsistas dzīvokļa durvis un sprādziena vilnis izsitis logus. Mūsu bērni ir tur — divi dēli ar invaliditāti, bet no valsts viņus neizlaiž. Tagad ziemā pastāvīgi apšauda, mājoklim izsisti logi… sirds sāp par dēliem. Sazvanāmies, pastāvīgi uzturam sakarus, pārdzīvojam, naktīs neguļam… kad tas viss beigsies? Tā nu mēs vecumdienās esam palikuši šeit vieni, bez nekā. Paldies Dievam, Latvija mūs uzņēma, iedeva visu nepieciešamo — liels jums paldies!”
Nataļja (Vovčanska): “Mani sauc Nataļja, esmu bēgle no Ukrainas un pašlaik kopā ar vīru un trim bērniem dzīvoju Latvijā, Daugavpilī. Mēs pametām Ukrainu un savu skaisto pilsētu Vovčansku, kuras vairs nav kopš 2022. gada maija. Mūsu pilsēta tika okupēta jau kara pirmajā dienā, var pat teikt, ka pat pirmajās stundās. Nebija ne elektrības, ne ūdensapgādes, ne jebkādu sakaru, kā arī pārtikas, zāļu un personīgās higiēnas preču. Dzīvojām pastāvīgās bailēs un apšaudēs. Nespējām to izturēt un, lai cik grūti bija pamest savas mājas, radus un tuviniekus, pieņēmām lēmumu, ka jābrauc projām, kamēr vēl ir tāda iespēja, dodoties nezināmā virzienā, bez jebkāda plāna.
No pilsētas mūs izlaida vien reizi nedēļā, un tas nozīmēja 10–12 stundas ilgu gaidīšanu rindā, rūpīgas telefonu un personīgo mantu pārbaudes, kā arī nopratināšanas. Nekādā gadījumā nedrīkstēja teikt, ka dodamies ārpus Krievijas teritorijas — tad lika griezties atpakaļ. Bet mums paveicās — visu izdarījām pareizi, un mūs izlaida. Atstājām tur visu, kas mums bija dārgs, un devāmies garā ceļā cauri Krievijai, līdz nonācām skaistajā un brīnišķīgajā Latvijā.
Pirmo nedēļu es lāgā neatceros šoka dēļ. Bet atceros, kā šķērsojām robežu —bija jau vēls vakars, un es vienkārši nesapratu, ko mums darīt tālāk, kur iet un elementāri — kur pārnakšņot. Pateicoties robežsargu sniegtajai informācijai, mēs nonācām nelielā pilsētiņā Zilupē. Tur bija kopmītne, kur uzņēma bēgļus. Mēs atbraucām, palūdzām, lai mūs pieņem, un mūs izmitināja. Esmu par to ļoti pateicīga — mums deva iespēju nomazgāties, izgulēties un, kas pārsteidza visvairāk, paēst, un tas viss bija bez maksas.
Pēc mēneša mūs pārcēla uz Ludzu, uz citu kopmītni, kur nodzīvojām vēl trīs mēnešus. Tad sākās mūsu jaunā dzīve Daugavpilī, kur notika adaptācija valstī, kur mēs mācījāmies un joprojām mācāmies valodu. Ar vīru jau esam nokārtojuši A2 līmeņa eksāmenu, apmeklējam kultūrorientācijas kursus. Esam iemācījušies dzīvot jaunā valstī ar citiem likumiem un noteikumiem, pilnībā tos pieņēmuši. Atradām draugus, iespēju strādāt, attīstīt valodas prasmes, mācīties.
Un tagad, pēc gandrīz četriem gadiem, varu teikt — jā, mēs pieņemam Latviju, un tā pieņem mūs, lai gan vēl daudz kas jāmācās. Man bieži jautā: vai jūs paliksiet Latvijā vai atgriezīsieties mājās? Taču man nav atbildes uz šo jautājumu. Manu māju vairs nav, arī manas pilsētas vairs nav — palikušas tikai drupas un atmiņas. Iespējams, manas mājas tagad ir šeit. To ir grūti pieņemt un saprast, un mēs šeit pagaidām esam tikai viesi. Paldies par viesmīlību, palīdzību un iespēju gulēt klusumā un bez bailēm.”
Tie ir tikai trīs parastu ukraiņu stāsti, kuri palikuši bez mājām un kuriem pat vairs nav, kur atgriezties. Patiesībā ir miljoniem šādu stāstu. Un tomēr šie cilvēki cer, ka tuvākajā nākotnē šis murgs beigsies un iestāsies taisnīgs miers. Dod Dievs, lai viņu un mūsu lūgšanas tiktu sadzirdētas. Pietiek putiniskajam ļaunumam, putiniskajai pasaulei bradāt un iznīcināt lepno un neatkarīgo Ukrainu!
Komentāri