Aija MIKELE-STRUŠELE
Tagad dzeivojam taidā laikā, kod globalas lītas nav kaut kas tōls un naaizsnīdzams, jo par visim pasauļa nūtykumim mes uzzynojam uzreiz. Tys vyss roda gona daudz satraukuma. Bet cylvāks navar vysu laiku dzeivōt bailēs voi satraukumā, un tod jam jōpasaļaum uz Dīvu un sovas vaļsts sorgim.
Uz sarunu aicynōju pravestu Rinaldu BROKU (jys apkolpoj Rozentovas, Feimaņu un Pušas draudzes), kurš ir ari Zemessardzes 3. Latgolas brigades kapelans.
-- Pastōstit, lyudzu, par jyusu ceļu pi Dīva.
-- Ceļš pi Dīva – tys nav cylvāka projekts. Dreižōk tei ir atbiļde uz iniciativu, kas myusus ir apsteiguse. Goreigajā dzeivē tū sauc par žēlesteibu: Dīva pyrmū sūli pretim cylvākam. Tikai vēlōk, atsaskotūtīs, saprūtam – tys, kū uzskatejom par sovu meklējumu, patīseibā beja Dīva klōtbyutnes lāna atsaklōšonōs.
Bērneibā ticeiba nabeja formulāta jēdzīņūs, bet īmīsōta dzeivē. Gimines ticeiba, vacmēmeņu lyugšona, vacōku pīmārs – tys vyss veidōja īkšejū orientieri. Dīvs nabeja skaidrōjams ar vōrdim, Jys beja pošsaprūtams, leidzeigi kai gaisma voi elpa. Tikai vēļōk saprotu, ka tys beja Dīvs, kurš mani meklēja pyrmais.
Aicynōjums uz prīstereibu nasaveidōjōs vīnā mirklī. Tys auga leidzeigi kai kūks – lānai, namonami, bet ar dziļom saknem. Evangelija vōrdi “Nōc, sekoj maņ” beja Dīva pīdōvōjums. Dīvs nikod napōrkōp cylvāka breiveibu. Jys gaida. Un itei gaideišona pati par sevi ir mīlesteibas forma. Gon maņ, gon munam dveiņubrōļam Haraldam šys ceļš veidōjōs leidzeigi, bet kotram – personeigi. Dīvs vīnmār uzrunoj individuali, pat ja aicynōjums ōreji škīt leidzeigs.
Kolpōjums kai dzeives jāga, kas mani pīsaisteja. Navys statuss, na lūma, bet īspēja byut par tyltu – storp cylvāku un Dīvu, storp īvaiņōjumu un dzīdynōšonu, storp bezcereibu un gaismu. Ja muns tāvs kai medikis ōrstēja cylvāka mīsu, tod Dīvs mani aicynōja kļyut par dvēseles ōrstu. Kolpōjums nav varūneiba. Tys ir ikdīnas dorbs ar sevi – mōceitīs klauseiīs, byut klōtasūšam, pījemt, ka ari prīsters ir ceļā. Prīstereiba mani namiteigi maina, izaicynoj, reizem līk atzeit sovas rūbežas. Bet tīši tur, kur cylvāks sastūp sovu vōjumu, Dīvs vysbīžōk runoj vysdziļōk.
Ceļš, kas nikod nasabeidzās. Ceļš pi Dīva -- tōs ir attīceibas, kas kotru dīnu jōatjaunoj. Ir dīnas, kod šys ceļš ir skaidrs un gaišs. Ir dīnas, kod tys īt caur myglu. Taču asu pōrlīcynōts par vīnu: Dīvs nikod naatsakōpās. Sv. Augustins saceitu – tys ir ceļš nu ōrejō uz īkšejū un nu īkšejō uz Dīvu.
Ja maņ byutu jōformulej sova ceļa byuteiba vīnā atziņā, tod tei skanātu tai: Dīvu navar saprast leidz golam, bet Jū var īmīlēt pīteikami, lai sekōtu. Un varbyut tīši tur ari sōkās vyss.
-- Jyus asat Zemessardzes 3. Latgolas brigades kapelans kūpš 2017. gada. Kōpēc izavēlējot ari militarū ceļu?
-- Kolpōjums Dīvam nikad nav atrauts nu atbiļdeibas par cylvāku un zemi, kurā jys dzeivoj. NBS kapelanu dīnasta devize “Par Dievu un Tēvzemi” ļūti precizi formulej tū, kū pats beju izdzeivōjis kai īkšeju aicynōjumu.
Par Dīvu – nūzeimej byut uzticeigam patīseibai, sirdsapziņai un cylvāka ceiņai. Par Tāvzemi – nūzeimej šū uzticeibu dzeivōt konkretā realitatē: sovā vaļstī, sovā tautā, tōs drūšeibas un nōkūtnes atbiļdeibā. Šōs divas dimensijas nav škiramas. Ja kolpōjums Dīvam nakļyust par atbiļdeibu pret Tāvzemi, tys palīk abstrakts. Sovukōrt kolpōjums Tāvzemei bez morala un goreiga pamata kļyust trausls.
2017. godā kļyut par Zemessardzes 3. Latgolas brigades kapelanu nūzeimēja apzynōti īīt vidē, kur šei devize nav sauklis, bet ikdīnas realitate. Karaveirs ir gotovs aizstōvēt vaļsti, un kapelana uzdavums ir paleidzēt jam šū gataveibu baļsteit vērteibōs, navys tikai pavēlēs. Tīši tur – storp Dīvu un Tāvzemi – es īraudzeju sovu vītu un kolpōjuma jāgu. Karaveirs sorgoj vaļsti. Kapelans sorgoj cylvāku karaveirā.
-- Kaidi ir kapelana pīnōkumi?
-- Kapelana pīnākumi ir sorgōt karaveira goreigū kūdulu. Karaveira patīsō byuteiba nav reducejama uz fiziskū spāku, īrūčim voi kaujas prasmem. Tī ir napīcīšami vaļsts aizsardzeibai, taču poši par sevi tī naroda karaveiru par karaveiru. Par eistu karaveiru cylvāks kļyust caur goreigōm vērteibom – tōm, kas veidoj jō raksturu, nūstyprynoj pōrlīceibu un nūsoka reiceibu gon mīra, gon krizes apstōkļūs. Tīši šōs vērteibas atbiļd uz byutiskōkajim jautōjumim: kōpēc es stōvu sardzē, kū es aizstōvu un kaidu cylvāku es grybu saglobōt sevī.
Šamā kontekstā kapelana pīnōkumi īgyust sovu patīsū jāgu. Kapelans ir ceļvedis goreigūs vērteibu pasaulē – na kai morales inspektors, bet kai ceļa rōdeitōjs, kurš paleidz karaveiram orientētīs sirdsapziņas, atbiļdeibas un īkšejōs nūtureibas jautōjumūs. Kapelans atgōdynoj, ka karaveira spāks sōcās navys rūkōs, bet sirdī un prōtā.
Vīns nu byutiskōkajim kapelana pīnōkumim ir sirdsapziņas atbolsts. Kapelans pylda sovu uzdavumu ari caur pastōveigu klōtbyutni – asūt kūpā ar karaveirim ikdīnas dīnastā, militarōs mōceibōs un misijā. Šei klōtbyutne nav formala. Tei ir uzticeibas telpa, kurā karaveirs var atklōti runōt par sovom šaubom, bailem, motivaciju voi pōrdzeivōjumim, zynūt, ka jys tiks uzklauseits bez vērtēšonas.
Kapelana kolpōjums militarajā dīnastā nav vārsts tikai uz religiskū praksi. Tys ir kolpōjums cylvāka byuteibai – paleidzēt karaveiram saglobōt sovas goreigōs vērteibas, lai jys, stōvūt sardzē par vaļsti, nazaudātu tū, kas jū padora par cylvāku.
2025. godā maņ beja īspēja pīsadaleit storptautiskajā mīra uzturēšonas misijā Kosovā, kas kliva par nūzeimeigu pūsmu munā kolpōjumā kai militarajam kapelanam. Šei pīredze spylgti parōdeja, ka kapelana kolpōjums nav pīsaisteits konkretai vītai voi īrostam ritmam – tys sekoj karaveiram ari ōrpus vaļsts rūbežom, sarežgeitā, kulturas un vēstures ziņā juteigā vidē. Byut kūpā ar karaveiru tī, kur jys kolpoj mīram, lai ari jō sirds palyktu mīrā. Mīra uzturēšonas misija Kosovā vēļreiz parōdeja, ka mīrs nav tikai ōrejs stōvūklis voi politisks rezultats. Mīrs sōcās cylvāka sirdī, un tīši tur kapelans pylda sovu misiju – paleidzūt karaveiram, kurš sorgoj mīru ōrpusē, saglobāt mīru sevī.
-- Voi kapelans pīsadolōs ari militarajōs mōceibōs?
-- Byut par kapelanu, kurš nasabeistās nūsasmērētīs dubļūs, sasveist lauka mōceibōs un zīmas mēnešūs pīdzeivōt soltumu, nūzeimej byut eistam goreigam vadeitōjam – na tikai vōrdūs, bet ari dorbūs. Kapelana kolpōjums navar apsarūbežōtīs ar telpom voi nūteiktu laiku; tys ir klōtbyutnes kolpōjums tīši tur, kur karaveirs ikdīnā dzeivoj un dīnej.
Pīsadolūtīs mōceibōs, kapelans īt cauri tom pošom gryuteibom, kū pīdzeivoj jō karaveiri – fiziskajai slūdzei, nūgurumam, laika apstōkļu izaicynōjumim un sprīdzei. Šei leidzdaleiba nav pošmērkis, bet prīkšnūteikums patīsai sapratnei. Tikai asūt kūpā lauka apstōkļūs, kapelans var īraudzeit karaveira realitati na nu molas, bet nu īkšīnes.
Tīši šaidā vidē kapelana klōtbyutne īgyust īpašu nūzeimi. Jys var snīgt atbolstu, kas nav teoretisks voi formals, bet dzeivē pōrbaudeits – baļsteits kūpeigā pīredzē. Karaveirs radz, ka kapelans nasabeistās nu gryuteibom, un tys veidoj uzaticēšonūs, bez kuras nav īspējams eists goreigs vadejums.
Taidejaidi kapelana daleiba militarajōs mōceibōs ir byutiska jō kolpōjuma daļa. Tei aplīcynoj, ka kapelans ir vīns nu komandas, kurš stōv blokum karaveirim na tikai svineigūs breižūs, bet ari ikdīnas pōrbaudejumūs un izaicynōjumūs.
-- Spylgtōkī nūtykumi, asūt kapelanam?
-- Kapelana kolpōjumā spylgtōkī nūtykumi bīži naatsaklōj kai vīns konkrets breidis, bet kai dzili pīredzes slōni, kas laika gaitā atstōj palīkūšu nūspīdumu. Tī nav skali voi publiski, bet gon klusi, personiski un ļūti patīsi.
Vīns nu spylgtōkajim nūtykumim ir sarunas ar karaveiru breižūs, kod jys ir atklōts un patīss – kod maskas kreit un cylvāks runoj par sovom bailem, šaubom, sōpem voi moralajim jautōjumim. Šaidas sarunas bīži nūteik naformali – lauka apstōkļūs, vokorā pēc mōceibom voi misijas laikā. Tī ir breiži, kod kapelans kļyust par līcinīku cylvāka īkšejai ceiņai.
Ļūti nūzeimeigi ir ari tī breiži, kod redzi īkšejōs pōrmaiņas – karaveiru, kurš sōk vairōk uzaticētīs, atsaverās sarunai voi atrūn mīru pēc ilga namīra perioda. Šōs pōrmaiņas nūteik pakōpeniski un bīži palīk namonamas citim, bet kapelanam tōs ir spylgts aplīcynōjums kolpōjuma jāgai.
-- Par drūšeibu gon nu goreigō veidūkļa, gon nu militarōs jūmas puses. Cik mes varim justīs drūši Latvijā/Latgolā, zynūt, kas nūteik globali?
-- Runojūt par drūšeibu myusdīnu globalajā situacijā, ir byutiski atzeit, ka drūšeiba nav tikai militars stōvūklis, bet ari goreigs process. Hibridkarš un informativō telpa ītekmej pyrmom kōrtom cylvāka dūmōšonu, pōrlīceibu un īkšejū mīru.
Nu militarō skotpunkta Latvija, tūstorp Latgola, šudiņ ir daudz spēceigōkā pozicijā nakai īprīkšejōs godu desmitēs. Nacionalī bruņōtī spāki, Zemessardze un NATO sabīdrōtū klōtbyutne veidoj realu aizsardzeibas sistemu. Karaveiru gataveiba, regularas mōceibas un storptautiskō sadarbeiba nūzeimej, ka drūšeiba teik uztvarta nūpītni un atbiļdeigi.
Taču myusdīnu apdraudējumi bīži nav radzami ar aci. Hibridkarš sōcās cylvāka apziņā – caur bailem, dezinformaciju, naida vai bezcereibas sēšonu. Šeit drūšeiba īgyust goreigu dimensiju. Ja cylvāks zaudej īkšejū leidzsvoru, jys kļyust īvainōjams naatkareigi nu militarōs aizsardzeibas stypruma.
Bailes nadreikst kļyut par myusu lāmumu pamatu. Svātais Augustins saceja, ka namīrs sirdī ir pazeime tam, ka cylvāks ir zaudējis sovu centru. Drūšeiba nanūzeimej tū, ka draudu nav, bet gon tū, ka mes zynom, kam uzatycamēs un par kū stōvom. Nu kristeigōs perspektivas tys ir Dīvs, kurš dūd mīru pat namīreigūs laikūs un vīnlaikus aicynoj uz atbiļdeigu reiceibu.
Latgolā šei dimensija ir īpaši svareiga. Tei ir zeme ar spēceigom saknem – ticeibā, kulturā un pīdereibā. Šōs saknes ir daļa nu myusu drūšeibas. Cylvāks, kurš zyna, kas jys ir, kam pīder un par kū stōv, nav vīgli manipulejams.
Tōpēc atbiļde uz jautōjumu, cik drūši mes varim justīs, ir šaida: mes varim justīs drūši tik lelā mārā, cik asam gotovi – militari, sabīdriski un goreigi. Vaļsts drūšeiba sōcās ar karaveiru, bet tei turpynojās kotrā giminē, kūpīnā un cylvākā. Un tīši šamā vītā kapelana uzdavums ir styprynōt cylvāka īkšejū pamatu, lai ōrejī satrycynōjumi tū naspātu sagraut.
-- Kū jyus nūvālātu laseitōjim?
-- Nūvēleju ikvīnam saglobōt skaidru prōtu un mīreigu sirdi, lai spējom atškērt tū, kas ir byutisks, nu tō, kas ir pōrejūšs, un naļaut bailem nūteikt myusu izvēles.
Lai myusu spāks rūnās nu īkšejōs nūtureibas, ticeibas un atbiļdeibas sajyutas – par sevi, par leidzcylvākim un par sovu vaļsti! Lai mes byutu cylvāki, kuri na tikai gaida drūšeibu nu citim, bet poši veidoj tū ar sovu attīksmi, reiceibu un uzaticēšonūs!
-- Paļdis par sarunu!
Foto nu Rinalda Broka personeigō albuma
Komentāri