Jau vairākus gadus Latgalē veiksmīgi darbojas labdarības organizācija —nodibinājums„ Caritas Latvija’’ kuras brīvprātīgie aktīvi palīdz cilvēkiem, kuriem nepieciešams atbalsts — vientuļiem senioriem, maznodrošinātām personām, trūcīgiem, daudzbērnu ģimenēm un cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Aktīvu darbību katoļu draudzēs, sadarbojoties ar brīvprātīgajiem koordinē Janīna Kursīte.
Sabiedriskajā dzīvē Latvijā jau vairākas desmitgades nozīmīga loma ir labdarības organizācijai „Caritas Latvija”. Tā ir sabiedriskā labuma organizācija, kuru 2004. gadā dibinājusi Latvijas Romas katoļu baznīcas Bīskapu konference. Apvienojot profesionālus sociālos darbiniekus, brīvprātīgos un draudžu pārstāvjus, „Caritas Latvija” veido atbalsta sistēmu visneaizsargātākajām iedzīvotāju grupām: maznodrošinātām ģimenēm, vientuļiem senioriem, cilvēkiem ar invaliditāti, bezpajumtniekiem un bēgļiem.
Organizācija darbojas Latvijas Romas Katoļu baznīcas paspārnē, taču sniedz palīdzību neatkarīgi no reliģiskās piederības. Pašreizējos apstākļos — kara, ekonomiskās un migrācijas krīzes laikā — nodibinājums„Caritas Latvija” joprojām ir nozīmīga valsts un pašvaldību partnere sociālā atbalsta jomā. Vairākās Latvijas pilsētās darbojas konsultāciju centri, humānās palīdzības izsniegšanas punkti, tiek īstenoti izglītības un integrācijas projekti.
Īpaša vieta struktūrā ir Latgales nodaļai. Mūsu reģions tradicionāli tiek uzskatīts par vienu no sociāli visneaizsargātākajiem valstī — augsts bezdarba līmenis, jauniešu aizplūšana, iedzīvotāju novecošana. Tieši šeit labdarības iniciatīvām ir īpaša nozīme.
Latgalē „Caritas” liek uzsvaru uz mērķētu palīdzību ģimenēm ar bērniem, atbalstu vientuļiem senioriem lauku teritorijās un sabiedrisku pasākumu organizēšanu, kas stiprina vietējās kopienas. Brīvprātīgie nogādā pārtikas pakas attālos ciemos, palīdz apmaksāt komunālos pakalpojumus, organizē bērnu vasaras nometnes un radošās darbnīcas. Nereti tieši „Caritas” brīvprātīgie kļūst par saikni starp iedzīvotājiem un sociālajiem dienestiem un dienas centriem.
Kā norāda organizācijas pārstāvji, vissvarīgākais uzdevums ir ne tikai materiālais atbalsts, bet arī cilvēku pašcieņas un pārliecības atjaunošana. Šajā kontekstā „Caritas” aktīvi attīsta psiholoģiskās palīdzības un sociālās aprūpes programmas. Par to intervijā laikrakstam “Latgales Laiks” pastāstīja Latgales nodaļas vadītāja Janīna Kursīte.
— Jūs jau vairāk nekā gadu vadāt „Caritas” Latgales nodaļu. Kādi ir rezultāti? Vai esat apmierināta ar paveikto darbu?
— Jā, jau pusotru gadu — septembrī būs divi gadi, strādāju šajā labdarības projektā. Es tiešām esmu ļoti apmierināta un gandarīta.
No sirds pateicos par to, ka mani uzaicināja šajā darbā, paldies priesterim Andrim Ševelam par uzticēšanos. Tas patiesi ir mans darbs, kurā varu ieguldīt visu savu uzmanību, visu mīlestību un enerģiju to cilvēku labā, kuriem nepieciešama palīdzība. Mēs tiešām esam paveikuši ļoti daudz.
Paldies visiem Latgales katoļu draudžu priesteriem, kuri man palīdz šajā darbā. Mums vēl ir daudz ideju, ko īstenot. Iespējams, mēs varētu organizēt ziedojumu vākšanu, piemēram, koncertu ietvaros — piesaistīt cilvēkus, kuri ir gatavi ziedot, un, protams, novirzīt šos līdzekļus reāliem mērķiem.
Mēs neizdomājam kaut ko abstraktu — es personīgi sazinos ar draudzēm, lai noskaidrotu, kas tieši tām nepieciešams. Iespējams, draudzēs ir guloši slimnieki, varbūt vajadzīga palīdzība bērniem. Iespējams, pirms Lieldienām varēsim apciemot vientuļos cilvēkus un nodrošināt viņus ar visu nepieciešamo, jo tieši draudze vislabāk zina savas vajadzības.
Garīdznieki var palīdzēt nokļūt pie maznodrošinātajiem vai cilvēkiem ar invaliditāti viņu mājās. Varbūt ar viņu atļauju varēsim aizbraukt un palīdzēt sakopt mājas pirms Lieldienām. „Caritas” nozīmē — dāvāt mīlestību caur konkrētiem darbiem. Un mēs cenšamies to darīt cik vien labi iespējams.
— Tas ir liels darba apjoms. Vai ir palīgi?
—Visā Latgalē jau ir izveidotas desmit jaunas brīvprātīgo koordinatoru grupas, kuri ļoti aktīvi darbojas draudzēs. Protams, ir arī jaunieši, kuri vēlas iesaistīties, taču viņiem jāizskaidro, kā to vislabāk darīt.
Turpmāk mēs plānojam vairāk strādāt tieši ar jauniešiem, jo viņi jāiesaista šajā darbā. Lai viņi saprastu: vecums pienāks visiem. Lai apzinātos, ko nozīmē dzīvot ne tikai sev, bet arī citiem. Dzīvot, palīdzot citiem.
Ja tev ir mājas, ēdiens, bērnu un mazbērnu mīlestība — tā ir laime. Taču citiem tā nav. Daudziem bērni atrodas ārzemēs un nevar atbraukt un palīdzēt. Bet mēs varam palīdzēt šeit, uz vietas, un draudzes to zina.
Tāpēc iespēju robežās mēs to darīsim arī turpmāk — pateicoties garīdzniekiem, mūsu koordinatoriem un visiem, kas mūs atbalsta. Paldies visiem sponsoriem, kuri sniedz palīdzību. Viņi zina, kas viņi ir. Tiem, kuri ziedo naudu, pārtiku vai citas nepieciešamas lietas.
Pirms Ziemassvētkiem apciemojām ļoti daudzus cilvēkus. Mēs bieži dodamies arī uz sociālās aprūpes un dienas centriem, kur, cik vien iespējams, organizējam koncertus un pasniedzam dāvanas katram iemītniekam. Visiem sociālās aprūpes centru iemītniekiem mēs sagādājam un pasniedzam saldumus, dāvaniņas(vilnas zeķes,šalles,pledus un tt.)
Īpaši man patīk viesoties sociālās aprūpes centrā “Pīlādzis” Kalupē — tur mūs vienmēr sagaida ar prieku un katru reizi jautā, kad atkal atbraukšu ar saldumiem. Visiem 74 centra iemītniekiem ļoti garšo saldumi.
Tas patiešām ir ļoti skaists, bet vienlaikus arī ļoti atbildīgs darbs. Esmu pateicīga „Caritas” vadībai Rīgā par atbalstu, par to, ka mani iedvesmo un piedāvā dažādas idejas kopīgam darbam. Turklāt mēs varam palīdzēt dažādos veidos.
Piemēram, pagājušajā gadā viens uzņēmums mums uzdāvināja sēklu komplektus -- katrā 10–15 paciņas: gurķi, kabači, kāposti, puķes un daudz kas cits. Mēs tās izdalījām visā Latgalē — gan draudzēs, gan pansionātos. Sociālās aprūpes centru iemītnieki ar prieku sēja kabačus, tomātus, audzēja dēstus uz palodzēm, pēc tam stādīja dobēs un vāca ražu.
Tas ir ļoti simboliski: tu iedod tikai mazu sēkliņu, bet no tās izaug liels auglis, kas ir gan pārtika, gan sagādā prieku. Šādi darbi patiesi iedvesmo.
— Kā ir ar pašvaldību atbalstu? Manuprāt, Augšdaugavas novada pašvaldības vadība vienmēr ir pretimnākoša?
— Jā, Augšdaugavas novada vadība vienmēr ir gatava palīdzēt, mums ir daudz kopīga darba. Mēs plānojam turpināt palīdzēt sociālās aprūpes centriem, kas atrodas pašvaldības pārziņā. Tāpat plānojam aktīvāk piesaistīt sponsorus un mūziķus, lai šo centru iemītnieki justos piederīgi Augšdaugavas novadam, lai redzētu, ka novads kopā ar „Caritas” strādā un viņus atbalsta.
— Kā jūs raksturotu šo sadarbību?
— Ja vērtējam ar “plusiem” un “mīnusiem”, tad viennozīmīgi -- ar plusa zīmi. Piemēram, Augšdaugavas novada invalīdu biedrības pasākumā pulcējās apmēram 250 cilvēki no visa novada. Gagatavoju dāvanas, piedalījos žūrijā, katram tika pasniegta piparkūku sirds — arī šeit palīdzēja sponsori.
Tāpēc liels paldies gan Annai Jegorovai, gan priekšsēdētājam Vitālijam Aizbaltam par sadarbību. Turpināsim strādāt un mīlēt cilvēkus, kuri dzīvo mūsu -- Augšdaugavas novadā.
— Vai tagad ir grūti atrast sponsorus?
— Grūti, ļoti grūti. Naudas līdzekļus ļoti reti, pārsvarā ar pārtiku, dažādas preces un citas lietas — parasti vienlaikus atbalsta daudzus. Iespējams, es arī bieži vēršos ar lūgumiem, un par to atvainojos, bet, ja kāds, lasot avīzi, patiešām vēlas ziedot, „Caritas Latvija” ar pateicību to pieņems. Ziedojums nonāks Rīgā un pēc tam, iespēju robežās, atgriezīsies atpakaļ -- Latgales vajadzībām.
Mēs vienmēr cenšamies atskaitīties ziedotājiem — kur līdzekļi novirzīti un kādām vajadzībām izlietoti.
— Kā jums tomēr izdodas atrast sponsorus?
— Tas ir ļoti smags darbs. Bet tas ir mans darbs jau vairāk nekā divpadsmit gadus — vēl ilgi pirms kļuvu par Latgales koordinatori. Arī iepriekš mēs palīdzējām dažādos projektos, atbalstījām iniciatīvas. Taču es ticu, ka Dievs palīdz. Viņš sūta labus cilvēkus īstajā brīdī. Dažkārt pietiek tikai padomāt par kādu cilvēku — un tu viņu satiec, vari pie viņa vērsties. Dievs dara savu darbu, un par to esmu pateicīga.
— Kā jums šķiet, vai dzīve Latgalē ļoti atšķiras no citiem reģioniem?
— Es domāju, ka nē. Iespējams, mūs mazāk rāda televīzijā, kā arī vēsturiskie apstākļi ir nospēlējuši savu lomu. Šeit nebija tik daudz labi apmaksāta darba. Es pati atceros kolhozu laikus, to, kā pēc tam tika veidotas saimniecības. Daudzi sāka strādāt savās saimniecībās, taču nespēja maksāt lielas sociālās iemaksas, tāpēc tagad viņiem ir mazas pensijas.
Tieši mazo pensiju un algu dēļ kopējais dzīves līmenis var šķist zemāks. Rīgas apkārtnē ir vairāk iespēju — algas ir lielākas, attiecīgi arī pensijas lielākas.
— Vēlos nedaudz pieskarties politikai. Ir ļoti svarīgi, vai ir atbalsts Rīgā, vai ir deputāti no Latgales, kuri patiešām strādā, nevis vienkārši sēž un klusē. Tas ir svarīgi, lai būtu atbalsts.
— 13. Saeimā mēs izveidojām Latgales apakškomisiju, un caur to patiešām daudz ko izdevās paveikt reģiona labā. Šī apakškomisija ir jāstiprina un jāparāda, ka mēs tiešām strādājam Latgales labā.
Mēs vēlamies attīstīties, taču mums nepieciešams nedaudz lielāks finansējums nekā citiem reģioniem. Latgale nav depresīvs reģions — mēs esam labs, strādīgs reģions.
Ir jāmaina attieksme, lai tas neizskatītos tā, it kā “Latgale atkal kaut ko prasa”. 12.,13. Saeimā mēs prasījām un panācām savu. Bija spēcīgi deputāti, kuriem nevarēja atteikt: ja mūsu priekšā aizvēra durvis, mēs atradām citu ieeju un turpinājām strādāt, lai panāktu savu.
Paldies deputātiem, kuri patiešām strādāja un veicināja Latgales attīstību. Es ceru, ka reģions attīstīsies vēl vairāk, jo mēs, Latgalē, esam stipri un gatavi strādāt. Vajag tikai biežāk rādīt Latgales labos darbus, un to mums patiešām ir daudz. Mums ir daudz labu darbu un daudz labu cilvēku!
— Paldies par sarunu.
Komentāri