Ar izrādes režisoru Herbertu Laukšteinu tikos vairāk kā nedēļu pirms pirmizrādes. Vēlējos uzzināt, kādas ir sajūtas pirms lielās dienas, bet viņš atteica, ka pa īstam visu novērtēt var tikai tad, kad zālē ienāk skatītāji. Skatītāji ienāca zālē 14. martā un nākamreiz izrāde skatāma 17. aprīlī, tomēr raksta tapšanas brīdī zālē bija atlikušas trīs vietas.
-- Kāds bija izrādes tapšanas process?
-- Vienmēr ir šī noslēpumainības sajūta. Daudz kas jāsavelk kopā, no bāzes lietām līdz niansēm, tur arī ir tas noslēpums, kā galarezultātā sanāks. Jebkura izrāde jebkurā žanrā, komēdija, traģēdija vai drāma, piedzimst un atdzīvojas tikai tad, kad zālē ienāk skatītāji. Process ir interesants – kāds saslimst, kādam ir savas vajadzības, attiecīgi ir pārrāvumi, bet viss noritēja normāli. Kad viss tiek uzbūvēts uz skatuves, notiek arī kāda pieslīpēšana, tiek vērtēts, kur sēdēt, kur redz, no kurienes skanēs mūzika, vai aktieri ir redzami un tā tālāk. Teātris ir pretimnākošs, viss notika normālā ritmā.
-- Jūsu komanda šīs izrādes tapšanas laikā?
-- Aigars Ozoliņš ir Rīgas scenogrāfs, kurš strādā daudzos teātros. Iepriekš mana dzīve saistīta ar Liepājas teātri un mēs esam daudz strādājuši kopā. Gaismu mākslinieks Mārtiņš Feldmanis rezidē Liepājā, es labi pazīstu viņu, mums ir labs kontakts un tā bija apzināta izvēle strādāt šādā komandā.
-- Pirmizrāde bija izpārdota, vai tas uzliek papildu slogu režisoram?
-- Protams, ir starpība, vai biļetes tiek izpārdotas vai netiek pārdotas. Ja biļetes nav izpārdotas, ir slikta sajūta. Ja tās izpārdotas, tad ir jautājums, kāds tam ir iemesls. Vai tā ir reputācija, vai iepriekšējas zināšanas par autoru, par režisoru, par radošo komandu. Man šis ir otrais iestudējums Daugavpils teātrī, arī pirmais “Nākamgad tai pašā laikā” bija izpārdots. Pieļauju, ka tā ir sava veida laba reputācija. Ja tā ir režisora reputācija, tas uzliek ļoti lielu atbildību un ir satraukums nepievilt, tā var būt autora (Pīters Kvilters) reputācija, jo iepriekš Daugavpils teātrī bija iestudēts viņa darbs “Sniega gūstā”, tā var būt aktieru ansambļa reputācija, es varu tikai minēt. Ja biļetes ir pārdotas, tiek ievilkta elpa un darīts viss, lai nepieviltu skatītājus.
-- Vai pētāt reakciju uz izrādi, skatītāju emocijas?
-- Viennozīmīgi, izpētes darbs notiek. Pasaules situācijas konteksts, politiskais konteksts, ekonomiskais konteksts, viss notiek kaut kādā kontekstā. Skatītāju reakcija nav mazsvarīga, jo galu galā izrāde tiek veidota skatītājiem, un skatītāji ir ļoti dažādi. Skatītāji izdara savu izvēli, iespējams, ka viņš kļūdās savā izvēlē, var atnākt un ieraudzīt kaut ko, kas ir pa prātam vai piedzīvot vilšanos. Tas ir normāls process, nekad nevienam par simts procentiem nevar izdabāt. Teātris ir dzīvs, kad zāle ir pilna, aktieri sajūt enerģiju, notiek apmaiņa. Filma nekad nemainīsies, bet teātrī izrāde no izrādes mainās dzīvās enerģijas apmaiņas dēļ.
-- Kādas ir jūsu pārdomas par šo iestudējumu?
-- Tapšanas procesā es sazinājos arī ar darba autoru, viņš teica, ka šis ir “zaļš” materiāls, viņš vēlējās uzrakstīt par ģimeni, ātri to izdarīja un vairāk nav ķēries tam klāt. Ejot cauri šim materiālam kopā ar aktieriem, atklājās šī zaļganā nokrāsa un kaut kāds tukšums, kur var redzēt, ka autors to nav pabeidzis. Autors ir pieredzējis, viņš ir iestudēts vairāk nekā 40 valstīs, tostarp Brodvejā un Īstendā, martā Londonā viņam paredzētas trīs pirmizrādes. Es aicināju autoru arī uz Daugavpili, tomēr viņam nav laika. Kopā ar aktieriem šo “zaļumu” mēģinājām apaudzēt un pamatā ir dzīves pamats. Izlasot darbu, pirmais vārds, kas ienāca prātā, bija – vientulība. Vientulība dzīves nogalē, kad paliec pavisam viens. Draugi ir mainīga lieta, paziņas pavisam mainīga, sieva vai vīrs – viņu klātbūtne atkarīga no daudziem iemesliem, bērniem ir savas rūpes un beigās tu paliec viens. Un kas ar cilvēku notiek? Te sākas daudzi slāņi, vērtēts, kas ir svarīgs, virsroku ņem atziņa, ka pats svarīgākais cilvēkam ir ģimene, kas ir vienīgais, kam ir patiesa vērtība. Izrāde ir par ģimeni, par ģimenes vērtībām.
........................................
Komēdijas galvenais varonis ir kāds vientuļš tēvs, viņu izrādē spēlē Daugavpils teātra aktieris Marģers Eglinskis, kurš velk paralēles ar savu dzīvi, jo pats ir lepns trīs dāmu tētis un šajā pavisam neparastajā laikā ir svarīgi saprast, kā audzināt bērnus, kā uzturēt ģimeniskas saites un galu galā – ka būt laimīgam?
-- Kā jums liekas, par ko tad īsti ir šī izrāde -- par vientulību, par ģimeni, par dzīvi?
-- Laikam jāsauc secīgi, par ģimeni, arī par mīlestību un arī par vientulību. Pamatā tomēr par ģimeni, tās nozīmi, par to, ka patiesībā mēs esam svarīgi un nozīmīgi tikai savai ģimenei. Citiem mēs neesam būtiski, mēs esam vai nu izdevīgi vai traucējoši, ģimenei mēs esam vajadzīgi.
-- Kāds ir jūsu tēls šajā izrādē?
-- Viņš ir fantastisks, man ļoti patīk šis vīriņš. Harijs ir ļoti mīlošs vīrs, kurš pirms pusgada, pēc cīņas ar slimību, zaudējis sievu. Viņš jūtas vientuļš, bērni neapciemo tik bieži, cik gribētos un kā viņiem pienāktos. Harijs pieprasa tikšanos ar bērniem un mēģina risināt izveidojušos situāciju. Harijs ir jauks, bet ar savu devu egoisma, bet tas jau, laikam, piemīt mums visiem. Kaut kādā vienā brīdī, kad mums kas traks notiek, sākas sevis žēlošana, bet ilgi sevi žēlot nedrīkst.
-- Zāle būs pilna, vai ir uztraukums?
-- Forši, ka ir interese un cilvēki nāk. Manuprāt, Daugavpils teātrī nav problēmas ar apmeklētību. Atceros, kad es tikko sāku strādāt teātrī 1996. gadā, tad bija pavisam citādāk. Bija tāds uzstādījums, ka vajadzēja spēlēt tad, ja zālē bija par pāris cilvēkiem vairāk nekā uz skatuves. Cilvēkiem, laikam, nebija naudas, nāca krietni mazāk skatītāju. Tāpēc, protams, spēlēt pilnai zālei ir citādi, citas emocijas, citādāka saplūšana ar skatītājiem.
-- Kādas ir jūsu galvenās atziņas, strādājot radošajā komandā pie šī darba?
-- Droši vien, ka dzīvi nevar dzīvot pareizi vai nepareizi, dzīvi var dzīvot tā, kā dzīvo, un darīt labāko iespējamo. Man ir trīs meitas, nu jau diezgan lielas, no 17 līdz 23 gadiem. Velkot paralēles ar savu dzīvi, tēviem un vispār vecākiem, ir jāaug līdzi saviem bērniem. Tev ir jāpieaug un jāsaprot, ka bērni vairs nav bērni, viņi paliek vecāki un pieaugušāki. Es jau ļoti sen biju sapratis, ka no pirmā brīža, kad bērns ir tikko piedzimis, ar katru dienu viņa uzdevums ir attālināties no vecākiem, lai galu galā stabili nostātos uz savām kājām. Tētim, vecākiem nav jau baigi bērns jāaudzina, ir jāatbalsta, ja kaut kur smagi gāžas, tad jāpaliek spilventiņš, lai smagi nesasitas. Vai, ja bērns ir nokritis, jāpieceļ un jāpasaka, ka tā gadās. Pieņemt, ka tavi bērni ir pieauguši, ir tas, kas jebkuram vecākam jāsaprot un jāaug tam līdzi. Kad pats esi to sapratis, tu sasniedz nākamo pakāpi kā tētis, kā vecāks, kā cilvēks.
-- Ko jūs ieteiktu citiem vecākiem?
-- Dot gudrus padomus, ko neviens neprasa, nav tas labākais, ko darīt. Jādod padomi, ja tev prasa, nevis jāuzstāj, bet jāiesaka. Gala lēmums jāatstāj bērnam. Pat ja ļoti gribas dot padomus, jāpadomā, kā tos ietērpt vārdos, lai nevienu neaizvainotu ar nelūgtu padomu, tas jāsāk agrā vecumā -- jāļauj bērniem lemt pašiem.
foto -- Džeina Saulīte, Gatis Timofejevs.
Komentāri