Daugavpils Grīvas apkaimes iedzīvotājai Valentīnai Privalihinai nesen apritēja 90 gadi. Dzimusi Sibīrijā un, pēc viņas teiktā, šajā skarbajā zemē rūdījusi savu raksturu, veselību un jau kopš agras bērnības piedzīvojusi daudz grūtību. Taču, neskatoties uz to, viņa joprojām nav zaudējusi līdzcietību pret cilvēkiem, vēlmi palīdzēt ne tikai ar vārdiem, bet arī darbiem, kā arī labestību un sapratni. Atskatoties uz savu dzīvesgājumu, Valentīna saka: “Vēl gribas padzīvot šajā pasaulē un paskatīties, kas būs tālāk.”
Valentīn piedzima Jemeļjanovas ciemā (Krasnojarskas apgabals, PSRS) — apdzīvotā vietā, kurai tagad ir jau 225 gadi un kas atrodas 20 kilometrus no Krasnojarskas.
Viņas vecāki — māte Jekaterina un tēvs Pjotrs — strādāja laukkopībā, bija zemnieki. Ģimenē piedzima astoņi bērni, no kuriem izdzīvoja tikai četri, bet pārējie nomira 1932. gadā un turpmākajos gados no bada, kas tolaik plosījās viņu pusē.
“1932. gadā nomira tikko piedzimusī māsiņa Nadjeņka, pēc tam aizgāja vēl viena māsa un brālis Mihails… Tēvs nomira 1945. gada janvārī no sirdslēkmes. Taču mūsu ģimenē bija un ir arī ilgdzīvotāji: viena no māsām, Gaļina — izcila farmaceite — nodzīvoja līdz 99 gadiem, un arī man Dievs devis gana ilgu mūžu,” sacīja Valentīna.
Tomēr, neskatoties uz traģēdiju ģimenē, tā neizjuka un nepazuda, galvenokārt pateicoties ciešajām radniecības saitēm un smagajam darbam, kurā mātei Jekaterinai un viņas mazgadīgajiem bērniem nācās iejūgties. “Jau no septiņu gadu vecuma es strādāju lauku darbos. Atceros, ka par 200 gramiem maizes dienā mēs — bērni — no rīta līdz vakaram lējām ūdeni susliku alās, jo tie nodarīja lielu kaitējumu lauksaimniecībai — Sibīrijā tā bija liela problēma. Taču maizes mums trūka, tāpēc ēdām visu, ko varēja — koku pumpurus, dažādu augu saknes, kosas, skābenes, nātres un daudz ko citu,” atceras ilgdzīvotāja.
Četrpadsmit gados Valentīnai jau nācās strādāt kā pieaugušam cilvēkam — viņu sūtīja uz tirgu ar lauksaimniecības produkciju: zemniece pārdeva preces, bet jaunā meitene skaitīja naudu: “Pēc kara veikalos bija saldumi, bet mēs tos nevarējām nopirkt. Pamēģini tik kādu kapeiku — savu vai kolhoza — noslēpt un iztērēt nelietderīgi! Kaut kas tāds nenāca ne prātā.”
Paralēli ikdienas darbam Valentīna mācījās ciema vidusskolā.
Pārdzīvojusi briesmīgo badu, vēlāk ģimene izveidoja pilnvērtīgu saimniecību – turēja govis, cūkas, aitas, vistas un zosis. Produkciju Valentīna veda uz tirgu: “Pēc dabas es neesmu nežēlīgs cilvēks, bet man, gribi vai negribi, nācās cirst zosīm galvas, lai mamma paspētu tās sagatavot pārdošanai vai glabāšanai ziemai: mēs aplējām liemeņus ar ūdeni, ziemā tie sasala un tādā veidā glabājās līdz pavasarim. Tā mēs krājām kapeikas Lieldienām.”
Pēc vidusskolas beigšanas 1953. gadā Valentīna iestājās Kanskas kokapstrādes rūpniecības hidrolīzes tehnikumā. To absolvējot, viņa ieguva sulfītspirta ražošanas tehniķes--tehnoloģes specialitāti.
Izsūtītais iekaroja sirdi
Ap to laiku Valentīna jau bija iepazinusies ar Luku Kličovu, kurš kopā ar citiem represētajiem tika deportēts no Lietuvas uz Sibīriju: “Lukas ģimeni, tāpat kā daudzas citas, izsūtīja tikai tāpēc, ka viņiem bija saimniecība — 33 hektāri zemes un meža. Ko šie cilvēki bija noziegušies? Viņi taču neko nenozaga — visu paveica pašu rokām!”
Jaunieši satuvinājās un vēlāk apprecējās. Valentīna teic, ka Luka iekaroja viņas sirdi ar savu mazrunīgumu, atturību un prasīgumu: “Kopumā mūsu ciemā izmitināja 87 deportētās ģimenes, no kurām tikai piecas bija krievu, bet pārējās — no Lietuvas, Latvijas, Polijas un citām valstīm. Viņi dzīvoja brīvā nometinājumā un katru mēnesi tām bija jāreģistrējas komandantūrā. Netālu no Krasnojarskas atradās liels būvkantoris, kas bija saistīts ar mežizstrādi. Izsūtītie — tēvs un dēls Kličovi, Aņisims un Luka — kopā ar citiem strādniekiem būvēja stalli aiz mūsu mājas. Reiz Aņisims palūdza atnest viņam ūdeni, ko es arī izdarīju. Ieraudzījis mani, viņš ieteica dēlam iepazīties — sak, pievērs uzmanību šai skaistajai, labestīgajai meitenei.”
Par visiem izsūtītajiem Valentīnai palicis ļoti labs iespaids: “Viņi bija ļoti aizvainoti uz padomju varu par to, ka, strādājot savā dzimtajā zemē, tika pieskaitīti tautas ienaidniekiem. Šie cilvēki arī skarbajā Sibīrijā nepazuda — arī šeit viņi turpināja strādāt ar lielu centību un saglabāja stipru garu: pelnīja naudu, cēla mājas, strādāja kolhozos un uzturēja savu saimniecību. Kad viņus reabilitēja, atgriezušies dzimtajā pusē, viņi atkal nostiprinājās savā zemē. Ar tādiem stipriem cilvēkiem vajadzēja lepoties, nevis viņus pazemot!”
Ilgdzīvotāja atceras arī to, kā viņu ģimene dalījās ar pēdējo maizes gabalu un krūzi piena ar izsūtītajiem, bet, kad savā mājā kurināja krāsni, aicināja kopā sasildīties: “Es plecu pie pleca strādāju kopā ar šiem cilvēkiem kolhoza laukos un viņus labi pazinu. Vēlāk, jau dzīvojot Daugavpilī, ar daudziem sarakstījos, braucu ciemos, savukārt viņi brauca pie manis.”
Vēlāk Luka stāstīja savai Valentīnai, ka uz Sibīriju viņu izveda, kad viņam bija 23 gadi: “Transportēja lopu vagonos. Baikāla ezera apkaimē daļa vīriešu, arī Luka, gribēja bēgt pa vagona logu, bet pārējie, sakot, ka viņi var pakļūt zem vilciena riteņiem vai nosisties, atrunāja bēgļus no šīs neprātīgās idejas.”
Tā kā Luka, kurš tolaik Kanskas metālliešanas rūpnīcā strādāja dažādos darbos, tika uzskatīts par neuzticamu cilvēku, Valentīnai pēc mācībām piedāvāja darbu tikai Karēlijā vai Uzbekistānā — Ferganā. Galu galā dzīvesbiedri izvēlējās ziemeļus un devās uz Karēlijas pilsētu Segežu.
Gan meita, gan dēls
Segežā Kličovu ģimene ne tikai strādāja atbildīgos darbos, bet arī pilnībā izbaudīja Tālo Ziemeļu valdzinājumu: ilgās polārās dienas un naktis ar ziemeļblāzmu, sniegu līdz jostasvietai, salu līdz pat 40 grādiem, kā arī redzēja skarbo, bet ļoti skaisto ziemeļu dabu.
Luku reabilitēja 1956. gadā, bet 1958. gadā Kličovu ģimenē piedzima meita Natālija. Pēc gada viņi pārcēlās uz Daugavpili, kur Grīvā uzcēla savu māju, sāka tajā dzīvot un strādāt pilsētas uzņēmumos. 1965. gadā pasaulē nāca dēls Aleksandrs. Tajā laikā Valentīna strādāja toreizējā Kalkūnu spirta rūpnīcā, kurai veltīja 33 savas dzīves gadus — līdz pat aiziešanai pensijā 55 gadu vecumā.
Kličovu ģimenei klājās ļoti labi, taču 1980. gadā, 52 gadu vecumā, Luka nomira un Valentīna palika viena. Meita dzīvo tālajā Sibīrijā, bet dēls tepat netālu — Jaunajā Forštatē.
Palikusi atraitnēs, viņa nenolaida rokas: nodarbojās ar dārzkopību, stādīja līdz pat 700 tomātu stādu un citas lauksaimniecības kultūras, pārdeva produkciju tirgū, palīdzēja kaimiņiem un paziņām, izaudzināja un izskoloja savu krustdēlu, kurš bērnībā bija zaudējis vecākus. Vārdu sakot, darīja labu daudziem cilvēkiem, neprasot neko pretī.
Desmit laimīgi gadi
Tā Valentīna Kličova arī dzīvotu tālāk, ja 2005. gadā nebūtu satikusi atraitni, Otrā pasaules kara dalībnieku Pjotru Privalihinu.
“Tajā laikā es ļoti smagi slimoju, slimība progresēja. Un tad uzradās kavalieris — izskatīgs, kupliem sirmiem matiem, inteliģents, labestīgs, ārkārtīgi pieklājīgs un ar humora izjūtu. Viņš burtiski mani izglāba,” atceras ilgdzīvotāja. Vientuļās sirdis vienoja arī tas, ka abi dzimuši Sibīrijā — Pjotra dzimtā vieta ir pie Angaras.
Pjotrs pārcēlās pie Valentīnas, pieņēma viņas bērnus un mazbērnus kā savējos, un arī viņi pieņēma Pjotru sirsnīgi. Valentīna un Pjotrs kopā saimniekoja un atbalstīja viens otru, nodzīvojot saskaņā desmit laimīgus gadus — līdz Pjotra nāvei 2015. gadā, kad viņam bija 94 gadi.
Valentīnai tas bija vēl viens smags trieciens, ko viņa nācās pārdzīvot un izturēt. Dēls Aleksandrs, vedekla Natālija un mazdēls Dmitrijs visus šos gadus palīdzēja seniorei un turpina to darīt arī tagad. Taču Valentīnu nomāc tas, ka ar meitu Natāliju, viņas bērniem un mazbērniem viņa nav tikusies vairāk nekā septiņus gadus.
Tomēr, neskatoties uz visām grūtībām un pārbaudījumiem, ko Valentīnai nācies piedzīvot un pārvarēt garajā mūžā, viņa uzskata, ka dzīve ir izdevusies. Pēc šīs apbrīnojamās sievietes domām, patiesu laimi nemēra tikai ar labklājību, mājīgumu un komfortu, bet — lai cik dīvaini tas izklausās — arī ar likteņa sūtītajiem pārbaudījumiem, grūtībām un pat nelaimēm. Lai arī šķiet – cik nu tur Valentīnas dzīvē ir bijis laimes -- bads, aukstums, smags darbs jau bērnībā, pārāk agri zaudēti tuvinieki, vēlāk -- dzīvesbiedru aiziešana, reizēm vientulība un dvēseles sāpes, nemaz nerunājot par daudz ko citu.
Godīgi sakot, Valentīna lūdza par viņas dzīvi nerakstīt un nepublicēt to laikrakstā. Taču Valentīnas Privalihinas dzīvesgājums ir ievērības cienīgs, tāpēc vēlējos par viņu pastāstīt.
Īpaši grūtos brīžos, kad nebija kam izkratīt sirdi un dalīties emocijās, viņa uzticējās dienasgrāmatai, kuru raksta katru dienu. Tikai pēdējā pusgadā veselības stāvokļa dēļ seniore ir atteikusies no šī ieraduma. Taču raudāt un lauzīt rokas nav viņas dabā. Valentīna atzīst, ka nevienā situācijā nav slīgusi depresijā vai ļāvusies panikai, kā arī nav radusi saukt palīgā un, vēl jo vairāk — lūgt palīdzību.
Pat 90 gadu vecumā ilgdzīvotāja zina no galvas ļoti daudz dažādu laiku dzejnieku dzejoļu un var stundām ilgi tos deklamēt.
Valentīnas dzīves moto ir skotu dzejnieka Roberta Bērnsa rindas: eju uz priekšu pa dzīves taku, ceļos un krītu, nezinot miera, reizēm smejos, reizēm raudu, varbūt laime ir tieši tāda?
Autora un Valentīnas Privalihinas arhīva foto
Komentāri