Trešdien, 25. martā, Daugavpilī, Andreja Pumpura skvērā, norisinājās Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienai veltīts pasākums un ziedu nolikšana pie piemiņas akmens “Nevainīgajiem sarkanā terora upuriem".
Pasākuma organizatori informēja, ka pirms 77 gadiem, 1949. gada 25. martā, īstenojot operāciju “Krasta banga”, vairāk nekā 42 000 Latvijas iedzīvotāju -- vīrieši, sievietes, bērni un sirmgalvji, tika izrauti no savām mājām, iesēdināti lopu vagonos un aizvesti uz Sibīrijas plašumiem, kur daudziem liktenis bija skarbs un nežēlīgs. Marta deportācijās no Daugavpils apriņķa uz Omskas, Tomskas, Krasnojarskas, Irkutskas un Amūras apgabalu tālajā Sibīrijā tika izsūtītas 412 ģimenes jeb 1468 cilvēki, no tiem 113 cilvēki no Daugavpils.
Trešdienas rītā Daugavpils Sv. Pētera ķēdēs Romas katoļu baznīcā notika komunistiskā genocīda politisko represiju upuru piemiņai veltīts dievkalpojums. Savukārt pl. 11.00 pie piemiņas akmens “Nevainīgajiem sarkanā terora upuriem” Andreja Pumpura skvērā ar kopīgu Latvijas valsts himnas dziedājumu, klusuma brīdi un uzrunām aizvadīts piemiņas pasākums.
Uzrunājot klātesošos, Daugavpils valstspilsētas pašvaldības domes priekšsēdētājs Andrejs Elksniņš sacīja: “Katru gadu mēs tiekamies šeit, Pumpura skvērā, lai atcerētos Latvijas tautas traģisko notikumu un godinātu tos cilvēkus, kuri personīgi izjutuši 1949. gada deportāciju nežēlību. Šodien šīs vēstures liecības mums visiem ir vajadzīgas, lai mēs zinātu, cik dārga ir cilvēka dzīvība, lai mēs zinātu un godinātu tos cilvēkus, kuri ir pārcietuši šīs nežēlības, lai mēs darītu visu iespējamo, lai mūsu valstī un nekur citur šādi totalitārie režīmi neeksistētu.”
Daugavpils dekanāta dekāns, Daugavpils Sv. Pētera ķēdēs Romas katoļu draudzes prāvests Mārtiņš Klušs uzsvēra: “Šodien mēs pieminam tos, kuri neatgriezās, tos, kuri, neskatoties uz smagajiem pārbaudījumiem, saglabāja gan ticību, gan cerību, gan mīlestību. Šajā piemiņas brīdī kopā mēs esam sanākuši ne tikai sērās, bet arī pateicībā par viņu izturību, par viņu garīgo spēku, kas palīdzēja mūsu tautai izdzīvot un saglabāt savu identitāti. Kā māca Svētie raksti: “Gaisma spīd tumsā, un tumsība to neuzņēma”. Un, lai šī gaisma dzīvo arī mūsos kā patiesība, kā taisnīgums un kā cerība.”
Savukārt Daugavpils valstspilsētas pašvaldības Izglītības un kultūras jautājumu komitejas priekšsēdētāja un Daugavpils Latviešu biedrības priekšsēdētāja Līvija Jankovska sacīja: “Mēs bieži vien ikdienas steigā aizmirstam, ka brīvība nav dāvana vai kaut kas pašsaprotams. Tā ir vērtība, kas tika izcīnīta ar milzīgām ciešanām, ar asarām un salauztām dzīvēm. Tie tūkstoši, kurus aizveda lopu vagonos, viņi nezināja, vai vēl kādreiz redzēs savu zemi, bet viņi sirdīs nesa Latviju.”
Klātesošos uzrunāja arī biedrības “Latvijas Politiski represēto apvienība” Daugavpils pilsētas politiski represēto kluba priekšsēdētāja Genovefa Kečina, kura uzsvēra, cik svarīgi ir atcerēties šo smago laiku Latvijas vēsturē un vēlēja veselību un ilgu mūžu tiem klātesošajiem, kuri pārdzīvojuši šos traģiskos notikumus.
Pēc piemiņas pasākuma Daugavpils pilsētas politiski represēto kluba biedri aicināja klātesošos uz kopīgām sarunām neformālā gaisotnē.
Komentāri