Mūsdienās, kad mūsu pasaule ir ierauta karos, kas izraisa strauju degvielas un gāzes cenu kāpumu, atjaunojamie enerģijas avoti kļūst par glābšanas līdzekli. Saules paneļu parki un vēja parki jau kļūst par neatņemamu Eiropas iedzīvotāju dzīves daļu. Tomēr daļa Latvijas iedzīvotāju joprojām atsakās no šādiem objektiem, ieklausoties ne pārāk kompetentos informācijas avotos.
Pēdējos gados atjaunojamā enerģētika vairs nav tikai diskusiju temats un pakāpeniski kļūst par galveno infrastruktūras attīstības virzienu. Saules paneļi un vēja parki kļūst par neatņemamu Eiropas iedzīvotāju dzīves daļu gan valstu, gan atsevišķu pašvaldību līmenī, tādējādi veidojot jaunu ekonomisko un ekoloģisko realitāti.
Latvijas teritorijā arvien biežāk parādās saules paneļu parki, turklāt tiem priekšroku dod arī mājsaimniecības. Mēs redzam paneļus uz dzīvojamo māju jumtiem un dažādu uzņēmumu, tostarp pašvaldību, teritorijās. Saules enerģētika uzrāda stabilu izaugsmi, pateicoties iekārtu izmaksu samazinājumam un tehnoloģiju pieejamībai. Eksperti norāda, ka jau tuvākajos gados šādi risinājumi var kļūt par standartu jaunajām ēkām.
Vienlaikus ārvalstīs ļoti aktīvi tiek būvēti arī vēja parki. Pietiek aizbraukt, piemēram, uz Poliju, lai redzētu diezgan lielu šādu objektu skaitu. Lieli projekti, kas izvietoti piekrastes zonās un atklātās teritorijās, spēj nodrošināt elektroenerģiju desmitiem tūkstošu mājsaimniecību. “Zaļo kursu” atbalsta Eiropas Savienība. Vairākos reģionos jau tiek īstenotas plaša mēroga programmas, kas paredz finansējumu un privāto investīciju piesaisti.
Vēja enerģijas attīstība Latvijā arī šobrīd tiek uzskatīta par vienu no galvenajiem elementiem enerģētiskās neatkarības un pārejas posmu uz “zaļo” ekonomiku. Tomēr praksē viss nenotiek tik gludi, kā gribētos. Problēma ir tā, ka šādu vēja parku projektu īstenošana saskaras ar vairākiem nopietniem šķēršļiem — sākot no birokrātiskiem ierobežojumiem līdz sabiedrības neuzticībai.
Jāņem vērā Latgales atrašanās vietu -- mēs esam Eiropas Savienības austrumu ārējā robeža, turklāt robežojamies nevis ar mums draudzīgām valstīm, bet ar agresorvalstīm — Krieviju un Baltkrieviju. Tāpēc viena no negaidītākajām problēmām, kas saistīta ar vēja parku būvniecību, ir nacionālās drošības jautājumi. Speciālās zonas, kas saistītas ar gaisa telpas kontroli, faktiski aizver ievērojamas teritorijas vēja parku būvniecībai vismaz līdz desmitgades beigām.
Tomēr arī šeit ir veikti zināmi kompromisi, tāpēc daļu problēmu tomēr ir izdevies atrisināt. Taču jāņem vērā vēl nopietnāka problēma — sarežģīta un ieilgusi saskaņošanas procedūra. Valstī vienlaikus tiek izskatīti desmitiem projektu, taču daudzi no tiem gadiem ilgi atrodas ietekmes uz vidi novērtējuma vai pieslēguma elektroapgādes tīkliem stadijā. Tam klāt nāk arī sociālais faktors. Daudzi iedzīvotāji piesardzīgi attiecas pret vēja parku būvniecību. Cilvēki baidās no turbīnu radītā trokšņa, ainavas izmaiņām un iespējamo dzīves kvalitātes pasliktināšanos. Lai gan eksperti apgalvo, ka reālie riski ir minimāli, informācijas un uzticības trūkums palēnina lēmumu pieņemšanu vietējā līmenī.
Rezultātā nozares attīstība notiek ievērojami lēnāk, nekā bija plānots. Šajā gadījumā mēs būtiski atpaliekam no mūsu kaimiņiem — Lietuvas, kur šādi objekti tiek būvēti diezgan aktīvi. Lietuva šobrīd tiek uzskatīta par aktīvāko Baltijā vēja parku jomā. Līdz 2025. gadam uzstādītā vēja enerģijas jauda ir sasniegusi aptuveni 2510 MW, un vēja īpatsvars elektroenerģijas ražošanā ir nozīmīgs.
Nesen, es biju ceļojumā uz Poliju, un ceļš veda caur Kauņu. Netālu no šīs pilsētas es ceļa malā ieraudzīju lielu vēja parku — bija uzstādīts ļoti daudz turbīnu, es pat tās nespēju saskaitīt. Tas, kas mani patiešām pārsteidza, bija fakts, ka turpat blakus atradās dzīvojamās mājas, sakņu dārzi, augļu dārzi, ganījās govis un aitas. Nevis kilometra attālumā no turbīnām, bet burtiski dažu desmitu metru attālumā!
Es ieraudzīju vietējo iedzīvotāju, neizniekoju laiku un izkāpu no mašīnas, lai aprunātos ar vīrieti. Viņš pastāstīja, ka šeit dzīvo jau vairākus gadu desmitus, nodarbojas ar zemkopību un audzē graudaugus. Es pajautāju, vai turbīnas netraucē viņa dzīvei un uzņēmējdarbībai. Šis jautājums acīmredzami izraisīja sarunu biedra pārsteigumu — viņš pat pārjautāja: ar ko tās varētu traucēt? Pēc viņa teiktā, ražai negatīvas ietekmes nav, viņa un viņa ģimenes dzīvei — arī nē. Toties, kā viņš norādīja, ir reāli ieguvumi.
Bet kādi? Atšķirībā no dažām kaimiņvalstīm, tostarp Latvijas, šeit uzsvars tiek likts nevis uz tiešiem maksājumiem iedzīvotājiem, bet gan uz vietējo kopienu un infrastruktūras atbalstu.
Viens no galvenajiem instrumentiem ir tā sauktie kopienu fondi. Vēja parku attīstītāji katru gadu novirza ievērojamus līdzekļus apdzīvotām vietām, kas atrodas turbīnu tuvumā. Šī nauda tiek izmantota ceļu remontam, apgaismojuma modernizācijai, skolu, kultūras centru un sporta objektu attīstībai. Tādējādi ieguvumu saņem nevis atsevišķs iedzīvotājs, bet visa teritorija kopumā.
Paralēli darbojas arī obligāto maksājumu sistēma no elektroenerģijas ražotāju puses. Daļa ieņēmumu no vēja parkiem tiek pārdalīta caur valsts mehānismiem un atgriežas reģionos kā finansējums sabiedriskiem projektiem.
Latvijā arī ir atbalsta mehānismi, kas ietver gan tiešas kompensācijas iedzīvotājiem, gan maksājumus pašvaldībām. Šis regulējums tika pieņemts jau 2024. gadā. Noteikumu mērķis ir veicināt to, lai attiecības starp vēja elektrostaciju attīstītājiem un iedzīvotājiem būtu abpusēji izdevīgas un veicinātu atjaunojamo energoresursu projektu attīstību.
“Esam izstrādājuši vairākus nosacījumus, kuros šāda būvniecība būs aizliegta. Runa ir par dabas parku teritorijām, attālumu līdz dzīvojamām mājām un citiem aspektiem. Es vēlos uzsvērt, ka ietekmes uz vidi novērtējums ir ļoti svarīgs jebkuram projektam. Nedrīkst būt tā, ka, iegūstot enerģiju, mēs nodarām kaitējumu citiem dabas resursiem. Protams, jebkura cilvēka darbība zināmā mērā ietekmē vidi — ceļu, tiltu un citas infrastruktūras būvniecība atstāj pēdas. Jautājums ir, cik lielas tās ir. Tāpēc mums rūpīgi jāizvērtē, kur būvēt šīs vēja vai saules elektrostacijas,” norāda Latvijas Klimata un enerģētikas ministrs Kaspars Melnis.
Tomēr sabiedrībā joprojām pastāv piesardzīga attieksme pret vēja parkiem. Šī tēma nesen tika aktīvi apspriesta Daugavpilī notikušajā tikšanās reizē starp Klimata un enerģētikas ministru un nevalstisko organizāciju pārstāvjiem.
“Cilvēku attieksme lielā mērā ir emocionāla — tas atgādina situāciju ar COVID. Līdzīga situācija – mēs visi vēlamies izmantot enerģiju, bet, kad runa ir par tās ražošanu, rodas pretestība. Visi skatās viens uz otru: ja mēs paši neražojam, tad esam atkarīgi no citiem. Tā ir galvenā problēma, kas jārisina. Dažkārt šķiet, ka mēs paši — īpaši tie, kas strādā ar šiem projektiem — jau visu zinām un visu saprotam, mums tas pat “sapņos rādās”. Taču patiesībā sabiedrība to nezina. Trūkst saprotamu, pozitīvu stāstu – cik projektu nepieciešams, cik ir par daudz, kādi ir reālie plusi un mīnusi,” tikšanās laikā norādīja “zaļā” dzīvesveida eksperte Inga Belousa.
Kaspars Melnis šim viedoklim piekrita: “Šis ir svarīgs jautājums. Tas bija jāizdara pareizi un organizēti. Taču beigās pagājušajā gadā viss nedaudz ievilkās un process tikai sāka veidoties. Un šeit ir pilnīgi pamatots iebildums: lielākā daļa cilvēku vienkārši ļoti daudz ko nezina. Man pašam tas kļuva īpaši skaidrs no personīgās pieredzes, lielākā daļa cilvēku pat neiedomājas, kā viss patiesībā darbojas. Piemēram, par plūdiem — tas ir labs piemērs — cilvēki nesaprot, kā darbojas atbalsta vai kompensāciju sistēma. Daudzi domā, ka nauda vienkārši “iekrīt no budžeta”, taču patiesībā budžets ne vienmēr tieši ir saistīts ar konkrētām programmām. Vasarā mēs plānojam uzsākt dažādas informatīvās kampaņas, lai parādītu cilvēkiem, kā viss darbojas, un atkārtot šos skaidrojumus atkal un atkal.
Jo pat tad, ja mēs to jau daudzkārt esam stāstījuši, cilvēkiem joprojām tas ir jādzird vēlreiz — un katru reizi it kā no jauna. Es pats reizēm pieķeru sevi pie domas: “mēs to jau esam tik daudz reižu skaidrojuši”, bet cilvēki joprojām saka, ka neko nav dzirdējuši.
Turklāt, jau ne reizi vien ir teikts, ka, ja mēs gribam maksāt mazāk par elektroenerģiju, mums beidzot ir jāpieņem lēmumi par šādiem projektiem, nevis jācer uz kādu brīnumu. Burvju nūjiņu vēl neviens nav izgudrojis, ar ko vienkārši pamāj un — lūk, lēta elektrība uz paplātes ar zeltītu maliņu. Es aicinu cilvēkus iemācīties domāt kritiski, nevis dzīvot tikai emocijās. Ir jāsaprot, ka, ja mēs gribam attīstību, mums šie lēmumi ir jāpieņem. Mums ir daudz pamestu teritoriju un ražošanas telpu, un jautājums ir — kā mēs vēlamies to visu atjaunot. Un, manuprāt, cilvēkiem vajadzētu aizbraukt un paskatīties uz šīm vietām. Latgalei katra darba vieta ir svarīga, un šie parki tās var nodrošināt.”
Pēc speciālistu domām, tuvākie gadi būs izšķiroši: pirmie taustāmie atjaunojamo energoresursu ieviešanas rezultāti ļaus novērtēt to reālo efektivitāti. Ja gaidas attaisnosies, saules paneļi un vēja parki var kļūt par nākotnes enerģētiskās sistēmas pamatu.
Projekts “Energoresursi Latgalē: kas jāzina ikvienam!” piedāvās intervijas ar ekspertiem avīzē, sociālajos tīklos, kā arī informācija būs pieejama radio “Alise Plus”. Mērķis – mazināt dezinformācijas izplatību par klimatu un klimata pārmaiņām un klimata politikas pamatnosacījumiem, kā arī par energoresursiem Latgalē.
Projektu “Energoresursi Latgalē: kas jāzina ikvienam!” līdzfinansē no Emisijas kvotu izsolīšanas instrumenta līdzekļiem.
Komentāri