Pagājušajā sestdienā, 11. aprīlī, Daugavpilī notika ledus šovs «Ceļš uz sapni». Šī pasākuma galvenā zvaigzne bija daugavpilietis, viens no pasaules labakajiem sportistiem – Deniss Vasiļjevs.
Šis šovs pulcēja daiļslidošanas cienītājus un sporta mākslas mīļotājus. Gandrīz pusotras stundas garumā daudzie skatītāji ar sajūsmu vēroja izcilus, spilgtus pasaules daiļslidošanas zvaigžņu un vēl pavisam jaunu Latvijas daiļslidotāju priekšnesumus. Protams, galvenais vakara akcents bija pazīstamā Latvijas daiļslidotāja, mūsu novadnieka Denisa Vasiļjeva uzstāšanās, kura parādīšanās uz ledus izraisīja īpašu skatītāju interesi.
Šis šovs apvienoja sportu, mūziku un teātra elementus, pārvēršot ledus arēnu par skatuvi stāstam par varēšanu un rakstura spēku. Katrs priekšnesums tika veidots kā atsevišķa šī ceļa epizode — no pirmajiem soļiem un šaubām līdz pārliecinošai virzībai uz mērķi.
Tā bija ļoti emocionāla izrāde — brīžiem daudziem skatītājiem acīs parādījās asaras. Patiesu prieku sagādāja arī pati programma, kurā bija gan dinamiski grupu priekšnesumi, gan solo numuri ar sarežģītiem tehniskajiem elementiem. Lielu sajūsmu skatītājos izraisīja vācu-čehu daiļslidotājas Anetes Dīrtas un francūža Janika Bonēra uzstāšanās. Šis pāris vairākkārt piedalījies dažādos šovos, un šoreiz viņiem izdevās iekarot arī Daugavpils publiku. Viņu tehniskais slidojums un patiesi neticamie pacēlieni sajūsmināja pat tos, kuri iepriekš ar daiļslidošanu īpaši neaizrāvās.
Ne mazāku sajūsmu izraisīja arī pazīstamā franču ekstrēmdaiļslidotāja Davida Gijemo numurs. Šoreiz viņš demonstrēja priekšnesumu «Uguns pavēlnieks», kurā apvieno daiļslidošanu ar uguns specefektiem un trikiem.
Īpaša uzmanība bija pievērsta Vasiļjeva uzstāšanās, kurā viņš demonstrēja savu raksturīgo vieglumu un slidojuma grāciju, kā arī sarežģītus lēcienu elementus, tos apvienojot ar izteiksmīgu horeogrāfiju. Tas bija apbrīnojami. Vērojot viņa slidojumu, kļūst skaidrs, kāpēc šis puisis no nelielās, pēc pasaules mēroga pilsētas — Daugavpils, kas nekad nav bijusi daiļslidošanas galvaspilsēta — spēj piepildīt zāles. Viņš ir viens no retajiem planētas daiļslidotājiem, kuram tūkstošiem šī sporta veida fanu no dažādām pasaules valstīm stāvot kājās ar sajūsmu aplaudē.
Un tas nebūt nav tikai par četrkāršajiem lēcieniem vai olimpiskajām medaļām — vari būt pat trīskārtējs pasaules čempions un izpildīt piecus četrkāršos lēcienus, taču ne vienmēr iegūsi šādu mīlestību, jo tehnika ne vienmēr nozīmē skaistumu. Savukārt Denisam piemīt gan harizma, gan slidojuma skaistums, kas aizrauj elpu.
Pēc šova beigām mums izdevās aprunāties ar Denisu Vasiļjevu un uzdot viņam dažus jautājumus.
— Šodien jūs esat savā dzimtajā pilsētā, kur kādreiz spērāt pirmos soļus. Esat atbraucis ar iespaidīgu šovu. Kādas emocijas izjūtat?
— Man tas nozīmē ļoti daudz. Droši vien jau pirms kādiem 23 gadiem es kaut kur tepat rāpoju uz ceļiem gar bortu, lai spertu savus pirmos soļus uz ledus. Un šodien man ir iespēja slidot savas dzimtās pilsētas labā. Tas viss, ko esmu darījis un kā dēļ strādājis, ir bijis tā vērts. Ne katra mana diena ir bijusi lieliska, bet šodien bija milzīgs prieks būt šeit. Tāpēc es esmu pateicīgs visiem, kas radīja šo dienu — organizatoriem, skatītājiem…
— Šodien jums aplaudē zāles visā pasaulē, jūs pieceļat kājās tribīnes. Kad spērāt pirmos soļus uz ledus — es joprojām ļoti labi atceros to laiku — vai toreiz gaidījāt, ka izdosies sasniegt tādas virsotnes?
— Toreiz es par to pat nedomāju, un arī tagad īsti nedomāju — es vienkārši centos arvien labāk darīt to, ko vēlējos darīt. Tāpēc arī šis ceļš man pašam ir bijis kā liels pārsteigums. Un to, kāpēc es to visu daru, es joprojām meklēju. Tāpēc katra diena, kad man ir iespēja labāk noslidot programmu, kaut ko parādīt un kādam sniegt pozitīvas emocijas, ir tā vērta — tas ir mans darbs. Es nezinu, vai es esmu vajadzīgs uz ledus, bet zinu, ka ledus ir vajadzīgs man. Tāpēc vēlreiz gribu pateikt lielu paldies visiem, kas šodien atnāca, atbalstīja un deva šo iespēju. Paldies.
— Šobrīd jūs trenējaties pie patiešām izcila trenera — Stefana Lambjela. Kā ir strādāt ar šādu treneri?
— Ar viņu es strādāju jau 11 gadus, tāpēc, ja mēs joprojām strādājam kopā, tas nozīmē, ka viss ir kārtībā. Desmit gadus pēc kārtas es startēju starptautiskajās sacensībās — kāpēc desmit? Tāpēc, ka vienu gadu izlaidu COVID dēļ. Visus šos gadus es vienmēr kvalificējos izvēles programmai, vienmēr biju TOP 24 starp tiem dalībniekiem, kuri turpināja sacensības — visos turnīros, es piedalījos visos “Grand Prix” posmos. Tāpēc jūs mani šodien saucat par lielisku daiļslidotāju, bet ne jau apziņa, ka esmu “labs”, padarīja mani spējīgu tā slidot. Tāpēc paldies par labajiem vārdiem, bet man jāturpina strādāt, jāturpina mācīties un augt.
— Kāda jums bija šī sezona? Kā jūs to varētu raksturot?
— Godīgi sakot, šī sezona man bija ļoti negaidīta, un tā parādīja, ka es spēju izturēt daudz vairāk, nekā biju domājis. Tā mani norūdīja un iemācīja daudz vairāk, nekā es jebkad biju domājis. Tāpēc, neatkarīgi no tā, kā tā pagāja, tā paplašināja manus apvāršņus un deva ļoti daudz iespēju turpināt iet uz priekšu un augt.
Kas būs tālāk — pagaidām nezinu. Šobrīd mana sezona ir beigusies. Cik ilgi domāšu? Nedēļu, divas — ne vairāk. Par turpmāko virzienu man šobrīd vēl nav skaidrības. Taču es noteikti zinu, ka manas emocijas ir ļoti patiesas, tās man ir ļoti dārgas un tās mani silda uz aukstā ledus. Un, iespējams, tas ir pats svarīgākais — ka, pat iznākot uz ledus un slidot, noslēdzot kārtējo olimpisko ciklu, man joprojām sagādā prieku pats slidošanas process.
Uzstāties šodien Daugavpilī man nozīmēja ļoti daudz. Par nākotni… es meklēju atbildes, cenšos pieņemt lēmumu, bet skaidri zinu, ka emocijas man ir.
— Izteikšos nedaudz egoistiski, bet es gribu turpināt baudīt Denisa Vasiļjeva skaisto slidojumu…
— Arī es vēlos turpināt baudīt vienkārši slidošanu. Kā tas būs turpmāk? Pagaidām uz šo jautājumu atbildes nav — vēl ir daudz neatbildētu jautājumu. Tomēr sports ir jaunības lieta. Kādā brīdī es gribētu kļūt par savas ģimenes galvu un tiekties uz jaunu līmeni, virzoties uz priekšu. Kā to apvienot ar sportu? Tas, iespējams, ir viens no tiem jaunajiem apvāršņiem, par kuriem mēs runājām. Mana prioritāte ir augt un attīstīties kā personībai. Tāpēc, lai arī sports ir mana dzīve, es attīstos arī kā cilvēks. Un tas ir patiešām lieliski.
— Mēs visu laiku runājam par sportu, bet jums taču ir arī dzīve ārpus sporta? Atceros, kādā intervijā jūs stāstījāt, ka brīvajā laikā jums patīk gatavot?
— Jā, man joprojām patīk gatavot, joprojām patīk zīmēt un lasīt. Atšķirība ir tikai tajā, ka jau ilgu laiku man dzīve ārpus sporta un sporta ikdiena ir kļuvuši par vienu un to pašu.
Kas es esmu? Es esmu sportists. Un mana izpratne par sportu, iespējams, ļoti atšķiras no vispārpieņemtās. Droši vien tāpēc, ka man daudzus gadus ir bijusi iespēja redzēt šo pasauli no tā augstākā viena procenta līmeņa — kā paši sportisti attīstās un mainās. Tāpēc sports nav tikai par to, ka tu izspied no sevis maksimumu un sasniedz rezultātu. Sports būtībā ir ceļš — kā tu dzīvo, kā tu attiecies pret visu notiekošo. Tas viss saplūst ar tavu dzīvi. Tāpēc es neredzu atšķirību starp sportu un dzīvi. Es redzu, ka dzīve ir kustība, un kustība ir dzīve. Sports ir kustība.
— Daudzi jaunie daiļslidotāji jūs sauc par savu elku. Ko jūs viņiem novēlētu?
— Es varu novēlēt vienu lietu, vai drīzāk to, kas man pašam ļoti palīdzēja, jo es biju pavisam jauns, kad sāku nodarboties ar šo sportu. Tagad, lūdzu, nesmejieties. Vispirms gribu pateikt — neuzrunājiet mani uz “jūs”, sakiet man “tu”, jo es vēl esmu pietiekami jauns. Otrkārt — vecums, zināšanas, pieredze — tas viss ir labi, bet viss izšķiras šeit un tagad.
Tāpēc jebkura slidošana, jebkurš brīdis — treniņos vai sacensībās — notiek tagadnē. Nav jādzīvo pagātnē vai jābaidās no nākotnes. Jādzīvo ir šeit un tagad. Un, iespējams, tā ir mana galvenā atziņa. Jāsaprot, ka nevienam īsti nav svarīgi, kas un kā, kādos apstākļos vai kādā situācijā — svarīgs ir tas, kas notiek konkrētajā brīdī.
Es atceros, ka man reizēm gribējās visu izstāstīt, lai cilvēki saprastu, bet patiesībā nozīme ir tikai tam, kas notiek šajā konkrētajā mirklī. Tas vienmēr palīdzēja noturēties realitātē un no tās virzīties uz priekšu un attīstīties. Galvenais ir atrast šo tagadni un iemācīties cienīt pašreizējo laiku.
— Ko jūs varētu novēlēt Daugavpils iedzīvotājiem?
— Ir viens afrikāņu sakāmvārds: “Lai izaudzinātu bērnu, vajadzīgs vesels ciems.” Manā gadījumā — lai es varētu tā slidot, lai es varētu pārstāvēt mūsu valsti Latviju un katru dienu pārspēt pats sevi, bija vajadzīga vesela pilsēta. Liels paldies jums visiem. Paldies, ka bijāt līdzās, pat ja tikai savās domās. Tas man ļoti palīdzēja un sildīja. Un esmu ļoti priecīgs, ka manas saknes ir šeit. Paldies.
— Paldies par sarunu.
Un noslēgumā — daži vārdi no manis, šīs publikācijas autores. Es pazīstu Denisu jau vairāk nekā divdesmit gadus, atceros viņu vēl kā mazu zēnu, kurš spēra savus pirmos soļus uz ledus. Gan toreiz, gan tagad viņa acis deg ar mīlestību un labestību, un gan toreiz, gan tagad viņš ir viens no mērķtiecīgākajiem cilvēkiem, kādus es jebkad esmu satikusi.
Šim puisim nekas nekad nav kritis no debesīm, kā tas mēdz būt daudziem citiem pazīstamiem sportistiem. Dažiem talantiem tika nodrošināts viss — ledus, labākie treneri, labākie treniņu laiki. Denisam tā nebija — viņam nācās iet ļoti grūtu ceļu, cauri ērkšķiem uz zvaigznēm. Un viņš to paveica, nezaudējot savu labestību un cilvēcību.
Šodien, kad viņš stāv krustcelēs un domā par to, ko darīt tālāk, es no sirds novēlu viņam panākumus un laimi — lai kādu ceļu viņš arī izvēlētos. Un domāju, ka man piekritīs visa mūsu pilsēta.
Esi tu pats, un lai tev izdodas viss iecerētais!
Foto — Margarita Vigule.
Komentāri