Sestdien, 11. aprīlī, ar stāstu lasījumiem tika atklāta izstāde “Lietisko pierādījumu muzejs”. Parastā dzīvoklī, mums ierastā “hruščovkā”, tika nolasīti desmitiem stāstu, kas šokēja visus pasākuma apmeklētājus — sieviešu, vīriešu un bērnu stāsti par to, kā pret viņiem tika vērsta vardarbība. Un visi šie stāsti ir tikai neliela daļa no tā, kas patiesībā notiek mūsu pilsētā un valstī.
“Šķiet, ka ādas bikses, kuras es pasūtīju, kļuva par pirmo brīdi attiecībās, kad tām bija jābeidzas. Mēnesi pēc tam, kad mēs sākām dzīvot kopā, viņš sāka runāt par to, ka man vajadzētu zaudēt svaru. Es to sāku darīt, varēju vispār neēst, kas noveda mani līdz slimībai, bet es zaudēju 15 kilogramus. Tad man piegādāja ādas bikses. Pēc mēneša viņam ar to, protams, vairs nepietika, un viņš sāka verbālu un emocionālu vardarbību, bet pēc kāda laika arī fizisku. “Tu esi pārāk resna, lai mēs varētu nodarboties ar seksu,” viņš paziņoja. Pēc mūsu attiecību beigām viņš uz savām krūtīm uztetovēja uzrakstu: “Neviens nekad nespēs tevi mīlēt tā, kā es.” Tas ir tikai viens no desmitiem stāstu, kas tika nosūtīti vardarbības upuru izstādei “Lietisko pierādījumu muzejs”. Klausoties šajos biedējošajos fragmentos, rodas secinājums, ka šādu situāciju nav tikai desmitiem vai pat tūkstošiem — to ir desmitiem tūkstošu mūsu valstī, taču mēs pat nepamanām, kā paši kļūstam par vardarbības upuriem, vai arī tas attiecas uz mūsu radiniekiem, draugiem un kaimiņiem…
«Tas nav jauns pasākums. Tā ir mākslinieku “Homo Novus” tradīcija. Pirmo reizi izstāde tika prezentēta 2020. gadā paša festivāla ietvaros. Mūsu gadījumā šī izstāde tiek veidota ar lokālu kontekstu. Šajā izstādē mēs vācam stāstus par sievietēm no Daugavpils un apkārtnes, kuras ir piedzīvojušas līdzīgas ar dzimumu saistītas vardarbības situācijas mājās.
Šis dzīvoklis ir iekārtots ar priekšmetiem, kas kļuvuši par vardarbības lieciniekiem. Visbiežāk tie ir šķietami nekaitīgi un nemanāmi priekšmeti. Tieši tas arī ir šīs izstādes “triks” — mēs vēlamies parādīt, ka atmiņas par šādiem briesmīgiem notikumiem glabā tieši šie vienkāršie, no pirmā acu uzmetiena nenozīmīgie priekšmeti.
Atnest šādu priekšmetu uz izstādi un pastāstīt savu stāstu ir veids, kā atbrīvoties no šīs pieredzes, kā arī saprast, ka tu neesi viena. Ar šādiem priekšmetiem ir iekārtots viss dzīvoklis — to ir vairāk nekā piecdesmit. Savukārt pašā kolekcijā to ir vairāk nekā simts», — laikrakstam “Latgales Laiks” pastāstīja izstādes organizatore, biedrības “New East” kultūras un izglītības programmu kuratore Marina Ivanova.
«Vardarbība nenotiek tikai seriālos vai tiesas procesos, bet arī parastajos dzīvokļos. Piemēram, tipiskā “hruščovkā” vai citā standarta piecstāvu mājā. Un izstāde “Lietišķo pierādījumu muzejs” par to arī ir — kad mēs runājam par vardarbību, tas nav tikai par galējiem gadījumiem ar slepkavībām vai smagiem noziegumiem, biežāk tā ir daudz sarežģītāka, dziļāka un plašāk izplatīta parādība, ar kuru cilvēki saskaras. Izstāde parāda dažādus stāstus caur priekšmetiem kā šo notikumu pierādījumiem, kur cilvēki ir saskārušies ne tikai ar fizisku, bet arī psiholoģisku, emocionālu un seksuālu vardarbību. Un tie ir stāsti ne tikai par sievietēm, bet arī par bērniem un vīriešiem visdažādākajās situācijās», — turpina organizācijas “New East” vadītājs Jorens Dobkevičs.
Palikt klausīties visu pasākuma laiku, man nepietika emocionala spēka. Tas izrādījās ārkārtīgi smagi noklausīties visus stāstus. Pietika dzirdēt pāris teikumus, lai saprastu, kādus šausmīgus notikumus piedzīvojuši upuri. Īpaši atmiņa palika kāds sievietes stāsts, kurā viņa dalījās par brāļa uzmākšanos, kad vēl bija pavisam maziņa. Viņš mazgājās ar māsu vienā vannā, guleja vienā gultā un aiztika viņas intīmās vietas. Pietam, ne mamma, ne vecmamma, nekādīgi nereaģēja uz šādu uzvedību un uztvēra to kā normālu uzvedību.
“Statistika mūsu valstī liecina, ka katra trešā sieviete ir saskārusies ar kādu no vardarbības formām. Tāpēc ir svarīgi salauzt klusēšanas sienu un mēģināt saprast, kas notiek parastajos dzīvokļos, pie kaimiņiem un mūsu ikdienas dzīvē. Ir jāskatās uz to citādi, nebalstoties tikai uz ierastajiem pieņēmumiem, ka “pie mums viss ir kārtībā”, un jāpadomā, vai tas tiešām bija normāli, un kā to izprast, lai virzītos tālāk un nepieļautu atkārtošanos.
Šī izstāde ir interesants performatīvs veids, kā par to runāt, iespēja izdzīvot šos stāstus. Ja kādam ir pieticis drosmes tos uzrakstīt, tad kādam citam jāatrod drosme tos izlasīt un sadzirdēt.
Šodien izstāde tiek atklāta ar šo stāstu lasījumu maratonu. Ikviens var paņemt kādu stāstu un to nolasīt vai vienkārši klausīties tiešraidē. Tas ir veids, kā atbalstīt citus un dot balsi šiem stāstiem.
Tas palīdz lauzt klusēšanas sienu, aiz kuras mums ir ērti nepamanīt notiekošo. Ja mēs ar to neesam saskārušies — mums vienkārši ir paveicies. Bet, ja ar to saskaras citi, tad jāmeklē veidi, kā atbalstīt, līdzi just un par to runāt.
Ir svarīgi saprast, ka vardarbība nav tikai galēji noziegumu gadījumi. Tā sākas ar mazām, no pirmā acu uzmetiena nenozīmīgām situācijām, vārdiem un darbībām, kas var būt dziļi traumējošas,” turpina J. Dobkevičs.
Un patiešām, klausoties visus šos stāstus, tu sāc ar šausmām apzināties, ka tas notiek daudz biežāk, nekā mēs iedomājamies. Ar vardarbību var saskarties mūsu draudzene, kura izvēlas to paturēt pie sevis, slēpjoties aiz saspringta, auksta smaida un vārdiem, ka viņai viss ir labi. Tas var notikt kaimiņu dzīvoklī, no kura regulāri dzirdami kliedzieni, bet tajā pašā laikā laulātie publiski turpina izlikties par iemīlējušos pāri.
Par to pie mums nav pieņemts runāt, balstoties uz pagātnes stereotipiem: “netīro veļu neizkar ārā” un “ja viņš sit — tātad mīl”.
Šodien mēs arī runājam par to, ka Latvijas skolās ir izplatīts bulings. Un arī tā ir viena no vardarbības formām. “Patiesībā spiediena un vardarbības ir daudz vairāk, nekā šķiet. Šī izstāde nav tikai par galējiem gadījumiem, bet arī par mazām situācijām, kur vārdi, darbības un priekšmeti nes daudz lielāku nozīmi un var traumēt.
Cilvēks var nonākt situācijā, kur viņam jāizvēlas — uztvert to kā vardarbību, pašam to veikt vai arī neuzskatīt to par kaut ko būtisku. Ir svarīgi skatīties uz situācijām no dažādiem skatpunktiem un tās izdzīvot šajā telpā — šajā dzīvoklī. Daudzi Daugavpils iedzīvotāji dzīvo līdzīgos apstākļos un līdzīgos stāstos. Kad tu iznāc no šīs telpas, tu saproti, ka runa ir par tūkstošiem cilvēku, kuriem nepieciešama palīdzība, lai atjaunotu savu dzīvi,” apgalvo “New East” vadītājs.
Psiholoģiskā un emocionālā vardarbība bieži kļūst par ikdienas dzīves daļu, paliekot ārpus sabiedrības uzmanības loka. Tā ir sistemātiska pazemošana, kontrole, cilvēka vērtības noniecināšana, izolēšana no tuviniekiem, pastāvīga kritika un manipulācijas. Šādās attiecībās cilvēks pakāpeniski zaudē pašapziņu, savu vērtības sajūtu un spēju pieņemt patstāvīgus lēmumus.
Speciālisti norāda, ka emocionālā vardarbība bieži vien ir pirms fiziskās vai to pavada. Tomēr pat bez fiziskiem ievainojumiem tās sekas var būt ļoti smagas — no hroniskas trauksmes un depresijas līdz posttraumatiskā stresa traucējumiem.
Eksperti uzsver: būtiskākais solis cīņā ar vardarbību ģimenē ir sabiedrības uztveres maiņa. Runa nav tikai par vainīgo sodīšanu, bet arī par cieņas kultūras, personīgo robežu un psiholoģiskās drošības veidošanu.
Saskaņā ar sociālo pētījumu datiem ar dažādām vardarbības formām — fizisko, seksuālo vai emocionālo — saskaras ievērojama daļa sieviešu, kā arī vīrieši un bērni. Vienlaikus daudzi gadījumi paliek nefiksēti, jo cietušie ne vēršas pēc palīdzības baiļu, kauna vai neuzticēšanās atbalsta sistēmai dēļ.
Taču palīdzēt sev vai citam cilvēkam, kurš saskaras ar vardarbību, ir iespējams. Kā rīkoties šādās situācijās? Nākamajā laikraksta “Latgales Laiks” numurā publicēsim interviju ar speciālistu.
Bet pagaidām aicinām apmeklēt izstādi, kas būs apskatāma līdz šī gada 24. aprīlim. Tā atrodas tipveida dzīvoklī Vienības ielā 34. Darba laiks darba dienās no plkst. 17.00 līdz 19.00, bet brīvdienās — no 15.00 līdz 19.00. Pie ieejas jūs sagaidīs viens no izstādes organizatoriem un pastāstīs, kur doties tālāk. Ieeja ir brīva un anonīma, bez biļetēm un iepriekšējas reģistrācijas.
Komentāri