Laikrakstā «Latgales Laiks» nesen informējām par problēmām, kas saistītas ar degvielas cenu pieaugumu, kādēļ transportlīdzekļu īpašnieki ir spiesti taupīt, turklāt daži ar smagu sirdi pat noliek savus spēkratus malā. Citi turpina braukt, jo līdzekļi vēl to ļauj, tomēr arī šo cilvēku dzīvē ir ienākusi nenoteiktībā un satraukums -- kā būs tālāk?
Situācija var ieilgt
Ja vēl nesen, kad benzīna cena bija ap 1,70 eiro par litru, bet dīzeļdegviela tuvojās 2 eiro, automašīnas Daugavpilī pārvietojās diezgan blīvā plūsmā, tagad, kad dīzeļdegvielas cena pārsniedz 2 eiro litrā, auto skaits, kaut nedaudz, tomēr ir samazinājies. Tas nav pārsteidzoši, jo ne katrs autoīpašnieks var atļauties uzreiz samaksāt par pilnu tvertni gandrīz 100 eiro vai pat vairāk. Tāpēc daudzi taupības nolūkos vai nu atstājuši savu transportlīdzekli stāvvietā, vai arī ierobežo braucienus līdz labākiem laikiem. Taču ir arī tādi autoīpašnieki, kuru braukšanas paradumus degvielas cenas neietekmē.
Tikmēr dzīve Latvijā, tostarp Latgalē un Augšdaugavas novadā, aizvien sadārdzinās, saglabājot augstus inflācijas tempus, kas bieži pārsniedz Eiropas Savienības rādītājus. Cenu kāpums vērojams galvenokārt elektroenerģijai, dabasgāzei, ūdensapgādei un citiem pakalpojumiem. Vairums iedzīvotāju uzskata, ka komfortablai dzīvei nepieciešami ienākumi no 2000 līdz 3000 eiro mēnesī “uz rokas”. Taču ja cilvēkiem būtu šādas algas, viņi pat šīs krīzes laikā varētu atļauties maksāt par degvielu. Patiesībā degvielas cenu kāpums ir izraisījis sašutumu un šoku, un pat turīgi eiropieši šobrīd rīko protesta akcijas pret degvielas cenu celšanos.
„Lai arī inflācijas temps šobrīd ir mērenāks nekā pēdējos gados, cenu līmenis saglabājas augsts. Prognozēt turpmāko dinamiku ir grūti. Degvielas cenu kāpumu daļēji varētu kompensēt plānotais PVN samazinājums atsevišķiem pārtikas produktiem, taču būtisku ietekmi var radīt arī ārējie faktori – īpaši situācijas attīstība Tuvajos Austrumos un tās ietekme uz enerģijas cenām," norādīja "Bigbank" galvenais ekonomists Rauls Eametss.
"Oficiālā statistika rāda – cenu spiediens koncentrējas uz pamatvajadzībām. To apstiprina arī iedzīvotāju aptauja. Proti, 75% norāda, ka īpaši izjūt pārtikas un ikdienas preču cenu pieaugumu, 54% – mājokļa izmaksu, bet 42% – veselības aprūpes sadārdzinājumu. Tā kā šo kategoriju cenas lielā mērā ietekmē ārējie faktori – enerģijas cenas, piegāžu ķēdes un importēto pārtikas produktu izmaksas –, spiediens var saglabāties arī turpmāk," skaidroja R. Eametss.
Taču, ja R. Eametss šo situāciju sauc tikai par spiedienu, tad daudziem iedzīvotājiem, piemēram, Daugavpilī, tas bieži vien ir izvēles jautājums: samaksāt par vienu, atsakoties no cita, vai vienkārši „izkliedēt” līdzekļus. Līdzīgi ir privāto transportlīdzekļu īpašniekiem, kuri gadiem ilgi pieraduši pārvietoties komfortabli, bet nu ir spiesti iet kājām vai, labākajā gadījumā, izmantot sabiedrisko transportu.
Zināms, ka ikviens auto īpašnieks savu transportlīdzekli izmanto pēc vajadzības. Kāds spēj viegli atteikties no braucieniem, kādam tas ir grūtāk, bet vēl kādam savs auto ir nepieciešams darbam -- tātad ir vitāli svarīgs.
Uztraucas arī seniors
Pat Daugavpils cietokšņa iedzīvotājam, pensionāram un auto īpašniekam Vladimiram Krauklim, kurš vairāk nekā pusgadsimtu strādājis par šoferi un saņem labu pensiju, pašreizējās degvielas cenas (īpaši tas sakāms par dīzeļdegvielu) iecērt robu maciņā: „Esmu vecākās paaudzes cilvēks, piedzīvojis padomju laikus, un atceros, ka toreiz bija dīzeļdegvielas pārpilnība. Tagad tas šķiet neticami. Laukos pie katra mehanizatora mājām stāvēja 200 litru mucas, zeme ap tām bija piesūkusies ar degvielu — tā bija gandrīz bezmaksas. Piemēram, benzīns A-63 maksāja 5 kapeikas, A-76 — 7 kapeikas litrā. Par vienu rubli varēja nopirkt veselu kannu. Protams, tā nedrīkst būt — visam ir sava cena. Bet vairāk nekā 2 eiro par litru dīzeļdegvielas — tas jau ir par daudz!»
Tā kā Vladimiram ir pieticīgas sadzīves prasības, viņš, tāpat kā agrāk, var atļauties piepildīt pilnu degvielas tvertni, kas maksā gandrīz 100 eiro. Pēdējā uzpilde izmaksāja gandrīz 60 eiro. Pensionārs to var atļauties, jo auto izmanto tikai praktiskām vajadzībām — lai aizbrauktu uz laukiem vai no Cietokšņa uz pilsētu.
Turklāt Vladimiram ir pieauguši bērni, kas paši nodrošina sevi un ģimeni, nav kredītu vai citu parādu, viņš dzīvo mājoklī ar krāsns apkuri. Un tomēr, neskatoties uz to, seniors ir nobažījies: «Tagad situācija ir pagalam nestabila, un ka tik nesanāk tā, ka pašreizējās cenas — vairāk nekā 2 eiro litrā — šķitīs nieks, ja tās pieaugs līdz trim un vairāk eiro par litru. Tad arī man nāksies savilkt jostu.»
Nekust no vietas
Apavu kombināta apkaimes iedzīvotājs Jānis Bogdāns nesen nosvinēja 90 gadu jubileju. Viņa autovadītāja stāžs ir apmēram 70 gadi, un tomēr, neskatoties uz cienījamo vecumu, seniors negrasās atteikties no sava spēkrata: «Nevarētu teikt, ka bez auto vispār nespēju iztikt, bet ar to ir ērtāk. Daudzas lietas varu nokārtot daudz ātrāk nekā braucot ar sabiedrisko transportu vai ejot kājām. Tomēr gadi un ieradums...»
Vēl pirms jaunā gada Jānis intuitīvi, itin kā nojaušot krīzes tuvošanos, paspēja iegādāties degvielas rezerves: uzpildīja pilnu automašīnas tvertni un nopirka divas kannas dīzeļdegvielas par vecajām cenām. Tāpēc šobrīd viņš jūtas samērā mierīgi, lai gan saprot, ka krājumi ar laiku beigsies, un -- ko tad: «Neko darīt, nāksies ierobežot izdevumus degvielai, jo man nav citas izejas. Bet, kamēr veselība ļauj, stūrēšu savu auto. Jābrauc uz veikalu, uz vasarnīcu, un reizēm gribas arī bērnus apciemot.»
Pēc viņa teiktā, kaimiņiem situācija ir citāda: ja pirms krīzes no aptuveni divdesmit automašīnām, kas parasti stāvēja pagalmā, gandrīz visas devās uz pilsētu, tad tagad tikai 3–4, bet pārējās tiek izmantotas reti vai stāv dīkā.
Jānis Bogdāns pievēršas arī globālākām problēmām: «Ceru, ka degvielas krīze drīz beigsies. Lai kā arī būtu, pasaule pašlaik ir iekārtota tā, ka, ja kaut kur rodas problēma, tā uzreiz ietekmē ļoti lielu iedzīvotāju daļu vai pat veselas valstis — to mēs šobrīd arī redzam.»
Bez auto kā bez kājām
Daugavpils iedzīvotājam, otrās grupas invalīdam, bijušajam Čornobiļas AES avārijas seku likvidētājam Genādijam Gridasovam sliktā veselības stāvokļa dēļ automašīna ir īpaši nepieciešama: «Bez tās es būtu pagalam. Pat nespēju iedomāties dzīvi bez auto. Man ir slimas kājas, kas dažkārt vienkārši atsakās klausīt — varu jebkurā brīdī pakrist.»
Turklāt Gridasovu ģimenei ir arī lauku īpašums, kuru nevar atstāt bez uzraudzības.
Augstās degvielas cenas Genādijam pagaidām vēl ir pa kabatai: «Kas būs tālāk — nav zināms, un tas rada lielas bažas, jo situācija mainās katru dienu, dažreiz gandrīz vai ik stundu. Un cik daudzi autobraucēji jau vairs nevar atļauties izmantot savu mašīnu — to redzu savas mājas pagalmā.»
Un visbeidzot — no paša pieredzes. Esmu viens no tiem cilvēkiem, kam nekad dzīvē nav bijis automašīnas, tomēr, tuvojoties 60 gadu slieksnim, biju spiests to iegādāties, jo 27 km no Daugavpils atrodas viensēta, kura, gribot negribot, laiku pa laikam jāapciemo: jāremontē, jāuzkopj teritorija, jāuzrauga ugunsdrošība, jāsagatavo ziemai utt. Pats īpašums ir nerentabls, jo nenes peļņu, izņemot iespēju to izmantot kā vasarnīcu, kur var gan pastrādāt, gan atpūsties. Tāpēc turp ir jābrauc.
Tagad situācija ir būtiski mainījusies. Braucieni uz laukiem kļuvuši gandrīz par greznību — turp dodos retāk un tikai nepieciešamības gadījumā.
Katram autoīpašniekam ir sava situācija un nepieciešamība izmantot personīgo transportlīdzekli. Kopumā tas ir izvēles jautājums — ko var atļauties un ko nākas ierobežot un no kā atteikties. Taču tā nav traģēdija, jo -- tāda ir dzīve.
Komentāri