Invaliditāte nav spriedums: «Mediastrims» stāstīs patiesus cilvēku ar ierobežotām iespējām dzīvesstāstus

Invaliditāti bieži uztver caur dažādiem ierobežojumiem – cilvēks nespēj kaut ko izdarīt, ar kādām grūtībām viņam būs jāsaskaras un no kā nāksies atteikties. Taču šādā skatījumā nereti paliek nepamanīts pats svarīgākais – cilvēks, viņa raksturs, spējas, zināšanas un vēlme būt pilntiesīgam sabiedrības loceklim.
Par to stāsta SIA «Mediastrims» jaunais mediju projekts «Spītējot liktenim: invaliditāte nav spriedums». Projekta centrā ir patiesi Latgales iedzīvotāju – cilvēku, kuri, neraugoties uz dzīves uzliktajiem pārbaudījumiem, turpina mācīties, strādāt, radoši darboties, veidot karjeru un iesaistīties sabiedriskajās aktivitātēs, dzīvesstāsti.
Šī aktuālā projekta galvenais mērķis ir parādīt nevis pašu invaliditātes faktu, par kuru sabiedrība jau zina, bet gan cilvēku aiz tās. Pastāstīt par ikdienas izaicinājumiem, panākumiem un risinājumiem, kas cilvēkiem palīdz saglabāt patstāvību un dzīves kvalitāti. Vēl viens būtisks uzdevums ir mainīt sabiedrības attieksmi un mazināt stereotipus, kas joprojām traucē cilvēkiem ar īpašām vajadzībām justies kā pilnvērtīgiem sabiedrības locekļiem.
Raidījumos piedalīsies cilvēki ar invaliditāti, viņu tuvinieki, medicīnas, psiholoģijas un sociālā atbalsta speciālisti, valsts un pašvaldību iestāžu, kā arī nevalstisko organizāciju pārstāvji. Projektā tiks apspriesti vides pieejamības, izglītības, rehabilitācijas, nodarbinātības un cilvēku ar īpašām vajadzībām atbalsta jautājumi.
Pirmā raidījuma tēma ir cilvēki ar redzes traucējumiem. Tā dalībnieki stāsta par to, kā dzīve mainās pēc redzes zaudēšanas, ar kādām grūtībām nākas saskarties un kas palīdz turpināt dzīvot.
«Invaliditāte var šķist kā spriedums, īpaši pirmajās dienās»
Viens no projekta dalībniekiem ir Latvijas Neredzīgo biedrības valdes loceklis un Daugavpils teritoriālās organizācijas vadītājs Romāns Praņevičs.
Viņš aicina aizdomāties par bieži lietoto frāzi «invaliditāte nav spriedums». Pēc viņa teiktā, tā bieži izskan oficiālās runās, taču cilvēkam, kurš pēkšņi zaudējis redzi, situācija sākotnēji var šķist pavisam citāda.
«Ja cilvēks ir piedzimis neredzīgs, viņš nekad nav pazinis citādu dzīvi. Taču, ja 30 vai 40 gadu vecumā slimības vai nelaimes gadījuma dēļ tiek zaudēta redze, visa ierastā pasaule mainās vienā mirklī. Ikdienišķas lietas kļūst sarežģītas – iziet uz ielas, pagatavot ēdienu, izmantot tehniku, orientēties nepazīstamā vietā, lasīt dokumentus vai strādāt,» stāsta Romāns.
Viņaprāt, šādā situācijā īpaši svarīgs ir ģimenes atbalsts, speciālistu palīdzība un iespēja pakāpeniski pielāgoties jaunajiem dzīves apstākļiem.
Romāns ir neredzīgs kopš dzimšanas. Viņš atzīst, ka nekad nav meklējis atbildi uz jautājumu: «Kāpēc tieši es?»
«Tas tikai atņem spēku un laiku. Atbildes tāpat nebūs. Daudz svarīgāk ir saprast, ko tu vari izdarīt šodien un kā dzīvot tālāk,» viņš saka.
Romāns uzskata, ka galvenais ir nekoncentrēties uz ierobežojumiem, bet meklēt iespējas.
Viena no projekta tēmām ir arī sabiedrības attieksme pret cilvēkiem ar invaliditāti. Romāns Praņevičs uzskata, ka cilvēkiem ar invaliditāti nav vajadzīga žēlošana vai īpaša attieksme. Viņiem nepieciešama tāda pati cieņa un iespēja dzīvot pilnvērtīgu dzīvi kā ikvienam citam.
«Uz cilvēkiem ar invaliditāti nevajag raudzīties kā uz kaut kādām citādām būtnēm. Viņi ir tādi paši sabiedrības locekļi kā visi pārējie,» viņš saka. Tomēr, pēc viņa domām, sabiedrībā joprojām pastāv zināmas bailes no invaliditātes.
«Cilvēki baidās no slimībām, baidās no invaliditātes. Tās ir tēmas, par kurām daudzi vienkārši nevēlas domāt,» atzīmē Romāns.
Tāpēc, viņaprāt, ir svarīgi arvien vairāk stāstīt patiesus cilvēku dzīvesstāstus – par tiem, kuri strādā, pilnveidojas, veido ģimeni un sasniedz savus mērķus.
Darbs – viens no svarīgākajiem jautājumiem
Projektā īpaša uzmanība pievērsta arī cilvēku ar invaliditāti nodarbinātībai. Romāns norāda, ka cilvēkam ar invaliditāti atrast darbu bieži vien ir daudz grūtāk, īpaši privātajā sektorā. Neraugoties uz iegūto izglītību un profesionālajām prasmēm, daudzi joprojām saskaras ar darba devēju aizspriedumiem. Viņaprāt, nepieciešams pilnveidot atbalsta sistēmu, lai cilvēks saņemtu ne tikai īslaicīgu palīdzību, bet arī reālu iespēju atgriezties darba tirgū.
Nodarbinātības jautājums ir īpaši aktuāls cilvēkiem, kuri redzi zaudējuši jau pieaugušā vecumā. Viņiem ir darba pieredze, profesija un zināšanas, taču pēc veselības stāvokļa izmaiņām bieži nepieciešama palīdzība, lai pārkvalificētos un atrastu jaunu profesionālo virzienu.
Jauns dzīves ceļš pēc redzes zaudēšanas
Vēl viens projekta dalībnieks ir Jurijs Vasiļjevs – fizioterapeits, sociālais rehabilitētājs, uzņēmējs un cilvēks ar pirmās grupas redzes invaliditāti. Viņa dzīvesstāsts apliecina, ka vēlme strādāt un pilnveidoties var būt ļoti spēcīga, taču nereti galvenā problēma nav pats cilvēks, bet gan tas, cik sistēma ir gatava viņam palīdzēt.
Pēc redzes zaudēšanas Jurijs izmantoja Eiropas Sociālā fonda atbalstītu programmu un ieguva jaunas profesionālās kvalifikācijas – sociālā rehabilitētāja un fizioterapeita-masiera profesiju. Tomēr izglītības iegūšana negarantēja, ka izdosies atrast darbu.
«Mēs sūtījām savus CV dažādām ārstniecības iestādēm. Mums teica: “Malači!”, taču ar to viss arī beidzās,» stāsta Jurijs.
No trim programmas absolventiem Daugavpilī palika tikai viņš. Pārējie pārcēlās uz Rīgu, kur atrada darbu. Jurijam bija nepieciešami vairāki gadi, lai iegūtu nepieciešamos sertifikātus un atvērtu savu privātpraksi. Viņš uzskata, ka daudz kas ir atkarīgs no apkārtējo attieksmes un organizāciju gatavības radīt reālas iespējas.
«Ir svarīgi, lai pašvaldība un darba devēji būtu gatavi pieņemt šādus cilvēkus un vajadzīgajā brīdī sniegt viņiem atbalstu. Dažviet tas izdodas, bet citviet diemžēl vēl ne,» viņš saka.
Vienlaikus Jurijs pozitīvi vērtē nodarbinātības atbalsta programmas, kas palīdz cilvēkiem ar invaliditāti iegūt pirmo darba pieredzi un kļūt patstāvīgākiem.
«Galvenais ir spert pirmo soli»
Neraugoties uz grūtībām, Jurijs ir pārliecināts, ka invaliditāte nedrīkst kļūt par iemeslu, lai atteiktos no saviem mērķiem.
«Ja cilvēks ir gatavs mācīties, meklēt iespējas un izmēģināt dažādus ceļus, viņš noteikti satiks cilvēkus, kuri palīdzēs. Taču vispirms ir jāpieņem sevi tādu, kāds esi. Jāsaprot, ko vēlies, un jāsper pirmais solis. Tikai reāls solis uz priekšu tuvina mērķim.”
Projekts «Spītējot liktenim: invaliditāte nav spriedums» parāda, ka aiz jēdziena «invaliditāte» slēpjas ne tikai grūtības, bet arī parasti cilvēku stāsti – par darbu, vēlmi attīstīties, neatkarību un vēlēšanos būt pilntiesīgai sabiedrības daļai.
Šie stāsti ir svarīgi ne tikai cilvēkiem ar invaliditāti un viņu ģimenei. Tie ir nozīmīgi ikvienam, jo runā par vienkāršām, bet būtiskām vērtībām – cieņu, vienlīdzīgām iespējām un ikviena cilvēka tiesībām uz pilnvērtīgu dzīvi.
Projekta materiāli būs pieejami SIA «Mediastrims» platformās – televīzijas kanālā LRT+, LRT+ YouTube kanālā, portālos www.lat.grani.lv un www.grani.lv, kā arī sociālajos tīklos. Materiālu izplatīšanu nodrošina reģionālie partneri – radio Alise Plus, Divu krastu radio, Latgales reģionālā televīzija un laikraksts «Latgales Laiks».
Projekts tiek īstenots reģionālo, vietējo un diasporas mediju, kā arī sadarbības projektu atbalsta programmas ietvaros. Finansējumu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem piešķīris Mediju atbalsta fonds. Par raidījuma «Spītējot liktenim: invaliditāte nav spriedums» saturu atbild SIA «Mediastrims».