Nepaspējām ne attapties, kad vasara jau iegriezusies otrajā pusē — atlicis vien pēdējais vasaras mēnesis, pēc tam atkal iestāsies drūmais un nemīlīgais rudens, bet to nomainīs aukstā ziema. Par to domājot, kļūst skumji. Taču tas būs mazliet vēlāk, bet pagaidām mūs lutina saule, siltums un arī… lietus.
Un kā Daugavpils un Augšdaugavas novada iedzīvotāji pavada šo vasaru, kas palicis atmiņā un kādi ir plāni augustā?
Boriss Leļkovs, Ķīmijas apkaimes iedzīvotājs, pensionārs: „Man ir 91 gads, un, lai gan šajā cienījamā vecumā joprojām man ir gana labā veselība, vasara man vairs nav tāda kā jaunībā, kad piekopu aktīvu dzīvesveidu neatkarīgi no gadalaika. Esmu PSRS sporta meistara kandidāts tūrisma sportā, un tas izsaka daudz. Toreizējās plašās Padomju Savienības mērogā mēs piedalījāmies tūristu salidojumos visdažādākajās vietās — ziemeļos, dienvidos, Tālajos Austrumos, stepēs, mežos un kalnos. Kāpām virsotnēs, ar laivām pārvarējām upju krāces, devāmies cauri taigai — visu pat nav iespējams uzskaitīt.
Paradums nesēdēt uz soliņa, spēlējot domino, man saglabājies līdz pat šai dienai. Nespēju ilgi uzturēties četrās sienās. Pašlaik dodos uz tirgu. Sieva ir aizgājusi mūžībā, tādēļ viss jādara pašam — jāgatavo ēst, jārūpējas par sevi un jāuzkopj mājoklis.
Manuprāt, šī vasara nav pārlieku lietaina un tāpēc slikta. Lietus nekad nav par daudz, un ne vienmēr ir vajadzīgs karstums. Protams, lietainā laikā vairāk uzturos mājās.
Šo vasaru, tāpat kā iepriekšējās, lielākoties pavadīju vasarnīcā Stropos, audzēju dārzeņus un augļus. Kas gan var būt veselīgāks un labāks fiziskās formas uzturēšanai? Sportu neesmu pametis arī tagad — apmeklēju baseinu un nodarbojos ar peldēšanu. Brīvajā laikā skatos televīziju, grāmatas gan vairs nelasu, jo sāp acis. Taču reizēm ir patīkami vienkārši pasēdēt uz soliņa, kā tagad, neko nedarīt un vērot, kā visapkārt rosās citi cilvēki. Arī tā ir interesanta nodarbe.”
Gaļina, Grīvas iedzīvotāja, Daugavpils Sociālās aprūpes centra Stropos darbiniece: „Dzīvoju privātmājā, kur man ir neliels zemes gabals, kur var gan strādāt, gan atpūsties. Nodarbe nav īpaši jāmeklē — viss ir tepat pa rokai. Ņem lāpstu vai kapli un -- uz priekšu! Tomēr mana specifiskā darba grafika dēļ atrast laiku dārzam ir grūti, taču es cenšos. Tagad ir konservēšanas laiks — vāru ievārījumus, konservēju dārzeņus un augļus, skābēju gurķus. Visvairāk man patīk audzēt puķes, un to man ir ļoti daudz. Taču arī tām nepieciešama rūpīga kopšana. Šovasar apciemoju savus draugus laukos, un man tur ļoti patika.”
Oļegs Kudrjavcevs, dzīvo Roterdamā (Nīderlande), biroja darbinieks: „Mans šīs vasaras svarīgākais notikums -- brauciens uz dzimto pilsētu Daugavpili un satikšanās ar mammu. Šeit arī nosvinēju savu četrdesmito dzimšanas dienu.
Runājot par laikapstākļiem Latvijā, neatkarīgi no tā, vai spīd saule vai līst lietus, par tiem ir jāpriecājas no sirds. Šeit nav tādu dabas kataklizmu un klimata katastrofu, kādas pašlaik vērojamas daudzās citās Eiropas un pasaules valstīs.
Diemžēl atvaļinājums man ir ļoti īss — tikai trīs nedēļas, pēc tam atkal jādodas uz darbu. Vienlaikus līdzās jaukajiem iespaidiem, ko guvu, redzot Daugavpili un tās iedzīvotājus, radās arī ne tik patīkams iespaids — cilvēki šeit šķiet neapmierināti un noslēgti, lai gan, vērojot no malas, viss izskatās sakopts un eiropeisks — cilvēki ir labi ģērbušies, pieklājīgi un laipni, pilsētā ir daudz automašīnu, tā ir tīra un mājīga.
Tomēr, šķiet, problēmas slēpjas dziļāk — pensiju un algu apmērā, sociālajā aizsardzībā, iespējās mācīties un saņemt medicīnisko aprūpi, kā arī nedrošībā par nākotni.
Esmu priecīgs, ka man ir darbs, kas ļauj nodrošināt savas vajadzības. Es labprāt paliktu dzimtajā pilsētā, taču šeit nav darba iespēju. Cilvēki šeit nevis dzīvo, bet izdzīvo. Kā gan citādi, ja pārtikas cenas ir divas vai pat trīs reizes augstākas nekā Holandē? Turklāt vēl jāmaksā par dzīvokli, jāārstējas un jāatrod līdzekļi citām vajadzībām.
Roterdamā es nopelnu aptuveni 1000 eiro nedēļā, bet mēnesī pēc nodokļu nomaksas — gandrīz 3000 eiro. Citur Eiropā esmu pieprasīts darbinieks, jo labi pārzinu angļu, poļu, lietuviešu un, protams, krievu valodu.
Ciemojoties Daugavpilī, apmeklēju baseinu, braucu uz mežu sēņot, lasīju meža zemenes, peldējos ezeros — vārdu sakot, atpūtos aktīvi. Pašlaik domāju par dāvanu iegādi savai, cerams, nākamajai dzīvesbiedrei Irinai, kuru mīlu vairāk par visu. Ar viņu plānoju veidot nopietnas attiecības un tās oficiāli reģistrēt.
Dažreiz vienkārši pastaigājos pa pilsētu, izbaudu tās ainavas, sarunājos ar cilvēkiem. Mana bērnība pagāja Daugavpilī. Atceros, kā vecmāmiņa mani veda uz baznīcu. Tēvs diemžēl nomira pirms 20 gadiem. Mamma tagad dzīvo kopā ar manu patēvu, mums visiem ir labas attiecības.
Drīz atkal būs jādodas uz Roterdamu. No vienas puses, tas ir labi — tur mani gaida darbs un mīļotā sieviete. No otras puses, ir skumji šķirties no mammas un dzimtās pilsētas.”
Liko Ruža, Daugavpils iedzīvotājs, pabeidzis pamatskolu, septembrī sāks studijas mācības tehnikumā: „Es mācīšos par elektrotehniķi. Mūsdienās šī profesija ir pieprasīta. Kamēr pastāvēs elektrība, dažādas elektroierīces un iekārtas, tās vienmēr būs jāremontē un jāapkalpo. Cilvēkiem vienmēr būs vajadzīgi arī kurpnieki, drēbnieki, galdnieki, namdari, šuvēji un citu amatu meistari. Ar nepacietību gaidu mācību sākumu tehnikumā.
Šovasar kopā ar draugiem pastaigājāmies pa pilsētu, sarunājāmies, klausījāmies mūziku, spēlējām galda un videospēles. Daudz lasīju. Ar lielu aizrautību burtiski vienā elpas vilcienā izlasīju Roberta Čembersa stāstu krājumu „Karalis dzeltenā”. Tētis man ieteica izlasīt Mihaila Bulgakova romānu „Meistars un Margarita”. Pastāv uzskats, ka šis darbs ir diezgan sarežģīts un ne katram viegli saprotams, taču mēģināšu to apgūt.
Uz mežu neeju un arī nepeldos, jo man ir bail no ūdens, un pagaidām neko nevaru ar to iesākt.”
Tatjana, Demenes pagasta Zemgales ciema iedzīvotāja, mājsaimniece: „Man ļoti patīk mežs, tāpēc par braucieniem uz tālām eksotiskām zemēm pat nedomāju. Man tam nav ne liekas naudas, ne arī īpašas vēlēšanās turp doties.
Mežs mani pabaro, dod spēku, enerģiju un uzlabo garastāvokli. Pirms divarpus gadiem apglabāju savu vīru Vladimiru, ar kuru kopā nodzīvojām divdesmit gadus. Tagad esmu atraitne, taču man neviens cits nav vajadzīgs, jo otru tādu vīrieti vairs nesatikšu. Pēc viņa nāves ilgu laiku nespēju atgūties, bet tagad pamazām esmu pārvarējusi šoku — dzīve turpinās.
Eju uz mežu ogot — lasu meža zemenes, avenes, mellenes, brūklenes un dzērvenes. Lielāko daļu pārdodu tirgū, tas man nodrošina labus papildu ienākumus. Man ir arī divi mazdārziņi, kuros audzēju dažādas lauksaimniecības kultūras, arī tās nes nelielu peļņu. Tāpēc mājās nesēžu un negarlaikojos.
Sēņu pagaidām mežā ir maz, taču, tiklīdz tās parādīsies, došos sēņot. Gatavoju dažādus konservus — pagrabs ir pilns ar krājumiem, taču pati tos gandrīz nelietoju, bet izdāļāju citiem.
Man ir dēls Jānis, kuram ir 48 gadi. Pēdējos divdesmit gadus viņš dzīvo un strādā Anglijā. Vienmēr ir gatavs man finansiāli palīdzēt, taču neesmu radusi paļauties uz citiem, pat ne uz saviem tuviniekiem. Paļaujos tikai uz saviem spēkiem un iespējām.”
Anatolijs Gžibovskis, Ziemeļu apkaimes iedzīvotājs: „Man ir 77 gadi, taču interesi par dzīvi neesmu zaudējis. Tāpat kā agrāk, mani saista daba, viss, kas saistīts ar cilvēka dzīvi un savstarpējo saskarsmi. Vienmēr esmu bijis aktīvs gan darbā, gan atpūtā. Reizēm gan patīk vienkārši pasēdēt un neko nedarīt. Bet, ja pavisam godīgi, manā vecumā galvenais ir tas, ka vasara nodzīvota, un paldies Dievam par to.
Ziemeļu apkaime ir kluss dzīvojamais rajons. Aiz tā plešas lauki, netālu atrodas Poguļanka ar mežu, sēnēm un ogām, kā arī Daugava un Šuņezers — ideāla vieta atpūtai. Dažreiz apmeklēju baseinu.
Vasarā daļu laika pavadu garāžā, un, protams, tā kā esmu aizrautīgs makšķernieks, nespēju iztikt bez šī hobija. Kad biju jaunāks, makšķerēju ezeros un upēs visā Latgalē un Latvijā. Tagad visbiežāk braucu pie sava brāļa, kurš dzīvo Demenes pagastā. Viņam ir lauku saimniecība, kur kopā atpūšamies un makšķerējam.
Apmēram reizi nedēļā dodos uz Zarasiem pēc pārtikas produktiem — arī tā ir sava veida nodarbe. Tur cenas ir zemākas nekā Latvijā un Daugavpilī. Piemēram, konfektes, kas maksā vairāk nekā 10 eiro kilogramā, tur gandrīz nav atrodamas. Kilograms konfekšu „Gotiņa” tur maksā tikai 2 eiro un 46 centus, bet pie mums par tām jāmaksā aptuveni divarpus reizes vairāk — 6,80 eiro.
Tuvākajās dienās atkal braukšu uz Zarasiem pēc piena. Vai tas ir normāli, ka jābrauc uz citu valsti pirkt produktus, kurus paši ražojam, bet nespējam nodrošināt saprātīgas cenas, lai tie būtu pieejami visiem cilvēkiem, nevis tikai izredzētajiem?
Jāparūpējas arī par dvēseli. Šovasar pie manis darīšanās atbrauca jaunākais brālis Valērijs, kurš dzīvo Polijas pilsētā Krakovā. Nokārtojām visas ieplānotās lietas un atceļā viņš paņēma mani līdzi uz Krakovu, kur labi atpūtos un guvu daudz pozitīvu emociju. Pēc tam viņš mani aizveda uz Varšavu, bet no turienes uz Daugavpili atbraucu pats.”
Komentāri