„Viņi paši sanāca un paši nolēma. Tā ir lieta, kas man ļoti patīk. Tie laiki ļoti sasaucas ar mūsu laikiem,” par mūzikas skolas jeb tautas konservatorijas atvēršanu 1923.gadā Daugavpilī saka tagadējais mūzikas vidusskolas direktors Aivars Broks. Ideja bija ne tikai par mūzikas mācīšanu latviešu bērniem, kas tolaik pārsvarā nebija pietiekami turīgi, lai to varētu atļauties. Skatoties uz toreizējiem mērķiem un uzdevumiem, A.Broks sapratis, ka pašlaik, darbības 90.jubilejas gadā, skola dara to pašu, kas tolaik bijis ierakstīts statūtos.
Jaundibinātajai skolai bija divi mērķi - izkopt muzikālās prasmes un sekmēt tautas muzikālo izglītību, kā arī veicināt mūzikas un mākslas attīstīšanos un pieejamību plašākām tautas masām. Bija 12 uzdevumi, kurus arī šodien cenšas piepildīt gan Daugavpils, gan citas mūzikas vidusskolas Latvijā. Galvenokārt tur bija runa par koncertēšanu un mūzikas izpratnes veidošanu ārpus skolas sienām, lai skola kļūtu par filharmoniju, par mūzikas centru. To skola vēlētos arī šodien, bet visvairāk kavē līdzekļu trūkums.
Daugavpils mūzikas vidusskola šogad ir viena no retajām Latvijā, kas uzņemšanas plānu ne tikai izpildīja, bet pat pārpildīja. A.Broks gan saka, ka tas noticis ar sīkiem pārkāpumiem un daudzos strīdos ar augstākstāvošām institūcijām: ”Visu laiku jānonāk pretrunā ar dažādiem aktiem, bet, ja mēs to nedarītu, tad jau gadus 3-4 no ārpuses te būtu atslēga priekšā.” Interesanti, ka laikā, kad bērnu skaits kopumā skolās sarūk, Latvijā bērnu mūzikas skolās audzēkņu kļūst vairāk, un vispārizglītojošo skolu direktori esot pat mazliet greizsirdīgi.
A.Broks ir visai skeptisks par mūzikas izglītību Latvijā: „Latvijā muļļājas ar vārdu „kultūra” visai plašā kontekstā, bet nav izvirzīti konkrēti mērķi. Mūzikas izglītībai ir jābūt īpaši vietai, beidzamos 4-5 gadus mēs par to runājam Mūzikas skolu asociācijā, bet nevaram sagaidīt izpratni par to, ko īsti valstij vajag. Izglītības un zinātnes ministrija sarosījās veidot kompetenču centrus. Arī par mūzikas vidusskolām bija tāda iecere, kas ne ar ko nebeidzās. Mēs Daugavpilī būtu gribējuši kļūt par tādu kompetences centru. Bija mums arī iecere kļūt par koledžu, lai absolventiem dotu pedagoga diplomu, bet ir problēma, ka tas ir tikai pirmsskolas pedagoģijas diploms. Mēs gribam attīstīties, citādi mūs „apēdīs”, bet nevaram saprast, kāda būs attīstības forma.”
Visu rakstu lasiet 18.oktobra numurā.
