„Latgales Laiks” iznāk latviešu un krievu valodās visā Dienvidlatgalē un Sēlijā, „Latgales Laiks” latviešu valodā aptver Daugavpils pilsētu, Augšdaugavas novadu un apkārtējos novadus un pilsētas.
2024. gada 22. decembris
Svētdiena
Saulvedis
+2.3 °C
apmācies

Mirnija ciems: plāni un perspektīvas

Augšdaugavas novada Laucesas pagasta Mirnija ciemā rudenī viss ir tāpat kā ik gadu šajā gadalaikā: augļu dārzos atlicis novākt vēlīno ābolu ražu, jau ir uzarti tīrumi un dārzi, vēl zaļo zāle, zied rudens puķes, bet daudzviet jau dzeltē koku lapas, taču pārsteidz šīs visai lielās apdzīvotās vietas tukšās ielas. Klusumu iztraucē un ienes dzīvīgumu vien pamatskolas bērnu čalas.

Ģimenes ligzda

Mirnija ciems atrodas deviņus kilometrus no Daugavpils un neko daudz neatšķiras no desmitiem un simtiem citu ciemu Latgalē un Augšdaugavas novadā. Vienīgā atšķirība ir tā, ka dažos vēl ir veikali, pirmās palīdzības punkti, pat kafejnīcas un restorāns, kā, piemēram, Silenē, kā arī cita lauku infrastruktūra, bet Mirnijā nav pat nevienas tirdzniecības vietas. Tā vietā uz šejieni divreiz nedēļā atbrauc autoveikals ar ierobežotu preču sortimentu, kuram ir atbilstoša -- augstāka cena par „piegādi uz mājām”.

Ciemā ir daudzdzīvokļu mājas un privātais sektors: koptas, skaistas mājas ar savdabīgu pievilcīgu arhitektūru, lai gan dažas no tām ir ļoti vienkāršas. Toties nav redzamas laika zoba sagrauztas un pamestas ēkas. Ciems ir sakopts, tīrs, un tas liecina, ka iedzīvotāji mīl savu dzīvesvietu un rūpējas par to.

Parādes ielā saimnieki ielikuši pamatus savam topošajam mājoklim. Un kāpēc gan neiekārtot ģimenes ligzdu šeit -- skaistā vietā un pavisam netālu no Daugavpils. Cits jautājums -- cik pašlaik izmaksā būvniecība, jo ne visiem tā ir pa kabatai.

Piecstāvu mājas pagalmā sakrautas milzīgas baļķu kaudzes, ko iedzīvotāji sagatavojuši ziemai.

Pie sakoptas mājas Parādes ielā piebrauc džips. Divi vīrieši nes mājā mantas. Izrādās, ka viens no atbraucējiem ir šīs mājas īpašnieks, kurš to mantojis pēc vecmāmiņas nāves: „Es šeit neesmu bijis gandrīz gadu. Ir jārūpējas par māju, to nedrīkst pamest novārtā. Tā ir manai dvēselei un sirdij mīļa ģimenes ligzda. Ko ar māju darīt tālāk, rādīs laiks. Jebkurā gadījumā es netaisos to pārdot."

Statistika liecina, ka 2015. gadā ciemā dzīvoja 423 cilvēki, tagad palicis mazāk.

Skola -- zināšanu un kultūras centrs

Uz Laucesas pamatskolu ved skolēnus no visas apkaimes. Šķita neierasti, ka visi skolēni, satiekot nepazīstamu cilvēku, tostarp mani, sveicināja. Skaidrs, ka par to jāpateicas gan bērnu vecākiem, gan skolotājiem, kuri saviem audzēkņiem māca gan zināšanas, gan saskarsmes kultūru.

Sestās klases skolniece Viktorija Naumova un 4. klases skolniece Natālija Bizņa draudzējas jau trīs gadus. Meitenes uzskata, ka mācās labi. Viktorijas mīļākais priekšmets ir sociālās zinības, bet Natālijai patīk zīmēšana. Meitenes ir apmierinātas ar skolas dzīvi, īpaši ar pusdienām, kurās, kā pašas atzina, tiek pasniegti garšīgi un sātīgi ēdieni, tostarp viņu iecienītie makaroni ar kotletēm.

Projām no dzimtenes

Laucesas pamatskolā strādā divas pensionāres -- Jekaterina Lapšina un Raisa Smilkovska, tehniskās darbinieces. Abas ciemā dzīvo aptuveni četrdesmit gadus, Jekaterina -- piecstāvu mājā iepretī izglītības iestādei, Raisa -- Jaunatnes ielā. Jekaterina savulaik strādājusi Daugavpilī dažādās iestādēs un vietās -- par pavāri, pastnieci un divdesmit trīs gadus -- par virpotāju toreizējā Lokomotīvju remonta rūpnīcā. Jekaterinas dzīvē viss kārtībā -- ir vīrs, trīs bērni un seši mazbērni. Viņa vien pasūdzējās par dārgo ūdeni, kuram turklāt ir slikta kvalitāte. Neērtības rada arī tas, ka nav veikala: "Acīmredzot uzņēmējiem šeit nav izdevīgi uzturēt veikalu."

Savukārt Raisa pašlaik dzīvo viena. Arī viņa strādājusi dažādos darbos, tostarp bērnudārzā, bet vienpadsmit gadus -- cūku fermā, kur, kā izteicās Raisa, bija „īsta elle”.

Meitas Olga un Jekaterina, dēls Jurijs un viņu četri bērni -- Raisas mazbērni, dzīvo un strādā Anglijā. Vecākajam mantiniekam ir 14 gadi, jaunākajam -- četri gadi.

Raisas bērni aizbrauca uz ārzemēm pirms 10--15 gadiem: “Man sāp, ka viņi neatrada pielietojumu savam prātam un rokām dzimtajā zemē. Bet tā nav manu bērnu, bet gan valsts vaina, kas nav radījusi nepieciešamos apstākļus. Tā nu ir sanācis, ka man ir tik daudz tuvu cilvēku, bet dzīvoju viena. Bērni un mazbērni negrasās atgriezties.”

Raisai patīk dzīvot Mirnija ciemā: skaista un mājīga vieta, tuvu pilsēta, draudzīgi cilvēki, taču nervus un garastāvokli bojā ūdens kvalitāte: ne padzerties, ne nomazgāties, ne izmazgāt veļu.

Nav perspektīvas

Andris Ķesters, kurš gandrīz piecpadsmit gadus vadīja Laucesas pagastu, zina par to visu, līdz pat sīkumiem.

Tiesa, pēc pēdējās reģionālās reformas, kuras laikā Laucesas pagastu apvienoja ar kaimiņiem -- Tabores un Demenes pagastu, Andris pameta vadītāja amatu un tagad viņa pārziņā ir nekustamā īpašumu jautājumi: „Lai kaut ko te radikāli mainītu uz labo pusi, piemēram, īstenotu projektus un atrisinātu visas problēmas, nepieciešami ievērojami līdzekļi, kuru šobrīd trūkst. Tāpēc es neredzu īpašas perspektīvas ciema attīstībā. Savulaik man izdevās panākt, ka tiek atjaunoti daži ceļi un gandrīz par 70 procentiem renovēta kanalizācijas un ūdensvada sistēma.”

Agrāk ciemā bija divas katlumājas -- skolai un administrācijas ēkai, kurās strādāja astoņi kurinātāji, un tam bija nepieciešami ievērojami līdzekļi. Tagad, pateicoties projektam, ir uzbūvēta jauna moderna automātiskā katlumāja, kuru vada viens operators. Tādējādi tiek ietaupīti ievērojami naudas līdzekļi, novērsti traucējumi siltumapgādē un nodrošināta nemainīgu temperatūru.

Reforma. Labi vai slikti?

Andris Ķesters uzskata, ka viena no būtiskākajām pagasta problēmām ir novecojušā autoparka un citas tehnikas nomaiņu pret jaunu, un tam atkal nepieciešams daudz naudas. Bet, ņemot vērā, ka tagad trīs pagasti ir kopā, pastāv savstarpējās palīdzības iespējas: „Piemēram, Demenē nav mikroautobusa, bet mums ir. Savukārt atkritumu izvešanai no kapsētas mums nav traktora ar frontālo iekrāvēju, un tad palīgā nāk Demenes pagasts. Tomēr par reformas rezultātiem pagaidām ir grūti spriest – vai tas ir labi vai slikti? Secinājumus izdarīsim ne ātrāk kā pēc gada, kad jau būsim padzīvojuši šādos apstākļos. Slikti ir tas, ka tagad pagastā maz ko varam atrisināt patstāvīgi un operatīvi, jo lielākoties esam pārgājuši uz attālināto darbu un esam atkarīgi no centra. Tomēr ar izvirzītajiem uzdevumiem tiekam galā, un tas nozīmē, ka ne jau viss ir slikti.”

Lai pamatotu teikto, Andris kā piemēru minēja pagasta iedzīvotājus, kuri veiksmīgi saimnieko, nodarbojoties ar piena ražošanu, tostarp arī Andris Ķesters, zemnieku saimniecībā „Riekstiņi” un „Gundegas” audzē dārzeņus, kā arī stādus, pagastā darbojas arī trotuāru plātņu ražotne. Tas nozīmē, ka arī tagad laukos ir apņēmīgi un uzņēmīgi cilvēki.

Komentāri

Lai pievienotu rakstam savu komentāru, nav jāsniedz personiska rakstura informācija. IP adrese, no kuras rakstīts komentārs, ir zināma tikai LL redakcijai un tā netiek izsniegta trešajām personām.

Redakcija izdzēsīs neētiskus un rupjus komentārus, kuri aizskar cilvēka cieņu un godu vai veicina rasu un nāciju naidu.