"Elvīra, pasmaidi pati sev!"

Elvīra Brovacka martā svinēja dzīves jubileju. Viņa pati saka, ka pārkāpusi svarīgu dzīves slieksni. Trīs dēlu māmiņa. Vēl dzimšanas dienas ziedu smaržu noskaņā Elvīru iztaujāja LL.

-- Kopt kultūras lauciņu -- vai tas ir tavs bērnības sapnis vai dzīves nepieciešamība?

Elvīra Brovacka: Gan viens, gans otrs, tāpēc ka sevi uzskatu par sabiedrisku cilvēku. Skolā (pabeidzu Preiļu 1. vidusskolu) visos svētkos lasīju dzeju, brīnišķīgā skolotāja Marija Jumāre mūs iemācīja iemīlēt teātri. Mūsu dramatiskais kolektīvs saņēma daudzas godalgas. Nebija drosmes iet uz konservatoriju, tāpēc iestājos Rīgā Kultūras darbinieku tehnikumā un izmācījos specialitātē "dramatisko kolektīvu vadītājs un kultūras darbinieks". Beidzot tehnikumu, dzemdēju savu pirmo dēlu. Vispār dzīvē visu daru ļoti aši. Man piedāvāja strādāt Preiļu rajona kultūras namā. Tā direktore Janīna Eiduka bija mana pirmā darba audzinātāja. Pēc tam absolvēju Mūzikas akadēmiju. Kad man jautā, kādu instrumentu spēlēju, atbildu -- es notis nezinu. Toreiz pabeidzu Daugavpilī izveidoto eksperimentālo režisoru kursu.