Kad iebraucām Latvijā, saucām “Urrā!”

Anastasija Vilcāne, lai arī pārkāpusi pusmūža slieksni, joprojām izskatās un domā optimistiski, turklāt turpina rosīties mazdārziņā, sak˙ – vajag kaut ko darīt. Dārzs atrodas patālu no mājām, tajā Vilcānes kundze audzē dārzeņus, aug arī ogulāji un ābelītes. Dārzs nav liels, bet pietiek ko darīt. “Stīvs nāk citreiz mājās!” –saka smaidīgā sieviete. “Galvenais, lai ir veselība, tad jau būs arī viss pārējais. Nav jau slikti, nav jau slikti. Bij˙ kādreiz sliktāk, ja tā padomā…” – konstatē Anastasija.